Apstiprināts ar Valsts heraldikas komisijas lēmumu 2002. gada 11. jūlijā:

Purpura laukā aļņa galva dabiskā krāsā, uz kakla valsts mazais ģerbonis (bez zvaigznēm).

“No visiem Latvijas pilsētu ģerboņiem Jelgavas pārdzīvojis visvairāk transformāciju, pārpratumu un citu dīvainību,” atzīst viens no zinošākajiem ekspertiem Latvijas heraldikas vēsturē Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis.

Savu identitātes zīmi – ģerboni – pilsētas iegūst reizē ar pilsētas tiesībām. Vēsturiskajā literatūrā minēts, ka Jelgavai pilsētas tiesības piešķirtas 1573. gadā. Savukārt pirmās atsauces uz ģerboni saglabājušās no 1574. gada, kad pilsētas kases grāmatā tapis ieraksts par to, ka kādam zeltkaļa zellim Hansam samaksāta 11 marku liela atlīdzība par pilsētas zīmoga grebšanu. Par pilsētas galvu (birģermeistaru) toreiz minēts kāds Jēkabs Laude.

Tomēr pats pirmais zināmais pilsētas ģerboņa attēls attiecināms uz vēlāku laiku – 1576. gadu –, un tas attēlo aļņa galvu. To savai rezidencei Jelgavai devis Gothards Ketlers. Pašam hercogam jau 1565. gadā Polijas karalis Sigismunds Augusts bija piešķīris ģerboni, kur Kurzemi simbolizēja lauva, bet Zemgali – alnis. No tā alnis “pārceļoja” uz Jelgavas pilsētas ģerboni, kas tiem laikiem bija izplatīta parādība pilsētu ģerboņu piešķiršanas sakarā (piemēram, 1625. gadā hercogs Frīdrihs, piešķirot Liepājai pilsētas tiesības, piešķīra tai ģerboni ar Kurzemes lauvu).

“Alnis Eiropas heraldikā ir ļoti reti sastopams dzīvnieks un bieži tiek jaukts ar briedi, par spīti abu acīmredzamajai atšķirībai. Ja skatāmies Jelgavas un Kurzemes hercogistes ģerboņu dažādos attēlojumos, biežāk to zīmē kā briedi ar tieviem, nevis alnim raksturīgajiem platajiem ragiem. No otras puses, rakstveida liecības neļauj šaubīties par to, kā attēlotā galva dēvējama. 1579. gadā Stefans Batorijs papildinājumu hercoga ģerbonī apstiprināja ar diplomu, kurā lielākais elements nodēvēts par “aļņa priekšējo daļu”. Tas nozīmē, ka visi briežu attēlojumi pēc tam ir mākslinieku patvaļa,” konstatē ilggadējais heraldikas vēstures pētnieks Imants Lancmanis.

Visos oficiālajos ģerboņa aprakstos (tieši tas, nevis zīmējums ir noteicošais) heraldiskais dzīvnieks dēvēts par alni (Elch). Tomēr jāpiebilst, ka šo pretrunu starp vārdiem un attēlu tajos laikos neviens īpaši nav uzsvēris vai protestējis. Piemēram, 1903. gada Heraldikas izstādē anotācijā par “Academia Petrina” lielo zīmogu rakstīts, ka tajā “attēlots Zemgales alnis (Elch), kuru sauc arī par briedi (Hirsch)”.

1579. gadā Polijas karalis Stefans Batorijs hercoga Gotharda ģerboni mainīja, acīmredzot vēlēdamies uzsvērt tā (un līdz ar to arī visas hercogistes) vasaļatkarību no Polijas karaļa, un piešķīra tam elementu no sava ģerboņa – vilka žokli ar trim zobiem. Līdz ar to arī Jelgavas alnim uz krūtīm parādījās mazs vairodziņš, kura izmaiņās turpmāk atspoguļojās visas nākamās varas un politiskās pārmaiņas.

Sākumā vairodziņā bija attēlota Ketleru dzimtas ģerboņa figūra – katla kāsis (zobains rīks, kas ļāva regulēt katla pakāršanas augstumu virs uguns), kas ieskauj divu Polijas karaļu ģerboņu elementus – jau minēto Stefana Batorija vilka žokli un Sigismunda Augusta monogrammu.
Jāpiebilst, ka gan katla kāsis, gan vilka žoklis ir savdabīgi “runājošie” ģerboņa elementi – heraldikas vēsturē bieži sastopamā uzvārdu “burtiskā vizualizācija”(Ketleru gadījumā – katls, Batorija – vilks ).

Ketleru dinastijai beidzoties, no ģerboņa izzuda arī Ketleru zīme un parādījās Bīrona ģerbonis – celms, uz kura sēž putns un priekšā šķērsām noliktas atslēgas. Kad Bīrons 1740. gadā krita nežēlastībā un viņu aizdzina trimdā uz Sibīriju, vairodziņu no aļņa krūtīm noņēma, un ģerbonis kļuva tāds kā pats pirmais.

Lai gan Saksijas prinča Kārļa atrašanās hercogistes tronī (1759 – 1763) ir juridiski apšaubāma (kaut vai tāpēc, ka Krievijai nebija nekādu tiesību izlemt Kurzemes un Zemgales hercogistes hercoga jautājumu), tas netraucēja aļņa vairodziņā parādīties Saksijas Kārļa ģerbonim. Bīronam atgriežoties, uz Jelgavas aļņa kakla vairodziņa atgriezās arī viņa ģerbonis, bet bezhercoga laikā vairodziņš uz aļņa kakla bija pazudis.

1795. gadā, kad Kurzemes un Zemgales hercogisti Polijas trešās dalīšanas rezultātā pievienoja Krievijai, protams, atkal norisinājās kārtējās izmaiņas. Proti, uz aļņa krūtīm tika novietots Krievijas impērijas simbols – divgalvainais ērglis. Vienu no pilsētas ģerboņa variantiem 1839. gadā zīmēja izcilais Jelgavas mākslinieks J.L.Eginks. 19. gadsimtā ar ģerboni notika vēl vairākas citas pārmaiņas. Tās 1911. gadā pētījumā par Jelgavas ģerboni, kurā piedāvātas arī tā korekcijas, aplūkoja toreizējais pilsētas galva G.Šmidts.

1837. gadā centrālā vara Jelgavas rātei uzdeva sagatavot pilsētas ģerboņa attēlu un vizuālo aprakstu, lai to varētu ierakstīt kopējā impērijas reģistrā, piešķirot tam likuma spēku. Sākās gara sarakstīšanās un apcerējumi par to, ka strikti noteikti (pareizi) attēli nav rātes rīcībā, ka ģerbonis vairākkārt mainījis savu vizuālo tēlu, tādēļ nav iespējams izšķirties par kaut ko vienu utt. Rezultātā Jelgavas rāte piedāvāja senāko – Ketleru laika – variantu, proti, purpura laukā aļņa galva dabiskā krāsā, kam uz krūtīm vairogs, tajā hercoga katla kāsī ietverts Stefana Batorija vilka žoklis ar trim zobiem un Sigismunda Augusta monogramma. Lai cik dīvaini būtu, Krievijas cars Nikolajs I to apstiprināja, un ģerbonis tika iekļauts 1846. gadā pieņemtajā Krievijas vispārējā reģistrā. Jelgavas ģerbonis šādā aprakstā palika līdz pat Pirmajam pasaules karam un ir viens no nedaudzajiem, kura centrālais simbols – heraldiskais dzīvnieks – var lepoties ar varenu, nepārprotami aļņa, ragu žuburu, atzīst Imants Lancmanis.

Kad savā pirmajā sēdē 1920. gada 5. februārī sanāca jaunievēlētā Jelgavas Dome, tā pilsētas ģerboņa jautājuma atrisināšanā izmantoja iepriekšējo pieredzi un 1921. gada 11. novembrī Valsts heraldikas komisijai piedāvāja heraldiskā brieža (nevis aļņa!) kakla vairogā ievietot burtu L, 3 zvaigznes un sauli, kas atbilda toreiz lietotajam Latvijas Republikas simbolam. Heraldikas komisija šo variantu tomēr noraidīja, jo būtiski tika mainīts Latvijas Valsts ģerbonis. Ģerboņa attēlu Jelgavas Domes uzdevumā gatavoja Ansis Cīrulis. Viņa versijā tajā attainotais dzīvnieks vairāk līdzinājās briedim, kas arī atbilstu 1925. gadā apstiprinātajam vizuālajam pilsētas ģerboņa aprakstam, ja vien Heraldikas komisija visus ģerboņu metus nebūtu uzdevusi gatavot Rihardam Zariņam. 1925. gada 31. oktobrī Valsts prezidents Jānis Čakste apstiprināja Jelgavas pilsētas ģerboni: “Sarkanā laukā brieža galva dabīgā krāsā. Uz kakla valsts mazais ģerbonis bez zvaigznēm.” (“Valdības Vēstnesis” nr.269, 1.08.1925.)

Tomēr pārpratumi – alnis vai briedis – nebeidzās. 1930. gadā tika pieņemti Latvijas apgabalu ģerboņi. Zemgali simbolizēja “zilā laukā pa labi soļojošs sudraba alnis”. 1938. gadā pieņemtajā Jelgavas apriņķa ģerbonī kā tā sastāvdaļa minēts Jelgavas pilsētas ģerbonis, neatkārtojot tā aprakstu.

Interesanti, ka Zemgales apgabala Grīvas pilsētas ģerboņa aprakstā, kas tapis 1938. gadā, teikts: “Uz labo pusi ejoša brieža galva un priekškājas.” Lieki piebilst, ka attēlojumā Grīvas pilsētas heraldiskais dzīvnieks atkārto Zemgales apgabala ģerboņzvēru, tikai viens tiek saukts par alni, bet otrs – par briedi. Ar Tukuma apriņķa ģerboni (1938) gan nebija pārpratumu. Tā aprakstā norādīts: “Melnā laukā lēcienā uz labo pusi saslējies zelta staltradzis briedis,” tas arī atbilst pievienotajam attēlam.

Imants Lancmanis gan norāda, ka 1939. gadā Jelgavas ģerboņa apraksts ticis labots, nosaucot heraldisko dzīvnieku par alni. Tomēr šī korekcija netika plaši popularizēta un turpmākajos okupācijas gados nebija arī aktuāla, jo pilsētas ģerboņa risinājumam netika meklētas vēsturiskās saknes.
Okupācijas gados pilsētas ģerbonis vairākkārt tika mainīts, mainot ģerboņa fonu un vairoga izskatu, taču heraldiskais dzīvnieks savu izskatu saglabāja. Tā kā samērā bieži ģerboņdzīvnieks tika saukts arī par alni, radās izjūta, ka varas pārstāvji arī šādā veidā centušies noslēpt informāciju par neatkarīgās Latvijas laika ģerboni. Likumsakarīgi, ka, sākoties atmodai, kad aktualizējās jautājums par pilsētas vēsturiskā ģerboņa atjaunošanu, noteicošais bija 1925. gada ģerboņa apraksts un attēlojums. Un Jelgavas pilsētas ģerbonī “atgriezās” briedis.

Ar Valsts prezidenta rīkojumu nr.3 1994. gada 14. februārī tika izveidota Latvijas Valsts heraldikas komisija, un pilsēta tai izteica lūgumu izsniegt Jelgavas pilsētas ģerboņa diplomu, t.i., oficiālu tā aprakstu un attēlu. Debates par ģerboni, tā versijām, krāsām un, protams, heraldiskā dzīvnieka nosaukumu, kā arī attēla izveidošana ilga vairākus gadus.

2002. gada 11. jūlija Heraldikas komisijas lēmums apliecina pašreizējā Jelgavas pilsētas ģerboņa statusu: “Purpura laukā aļņa galva dabiskā krāsā, uz kakla valsts mazais ģerbonis (bez zvaigznēm).”

G.Grase
Ģ.Eliasa Jelgavas VMM direktore