«Tikai nesauciet mani par zvaigzni, latviešiem tas nepiestāv. Esmu pazīstams dziedātājs, kurš dara savu darbu,» sarunu sāk dziedātājs Žoržs Siksna, kurš uz laiku no lielās skatuves bija pazudis, bet nu līdz ar piedalīšanos TV3 šovā «Koru kari 2», vadot Jelgavas kori, atkal iemantojis lielu popularitāti. Šoreiz saruna ar Ž.Siksnu – par jaunajiem māksliniekiem, šovu un kultūru.
Ritma Gaidamoviča
«Nē, nē, nav tā, ka es kaut kur būtu pazudis, visu laiku dziedu, tikai mazāk, un tā publicitāte nav tik liela. Uzstājos slēgtos pasākumos. Kā pats smejos, pagājušajā vasarā neizgāju no Mārupes, kur daudzām mammām bija jubilejas un viņas dāvanā saņēma manu koncertu. Tā ir skaista dāvana, un es par to nekaunos, jo to darījuši daudzi pasaules lielie mākslinieki. Pirms diviem gadiem Pēterburgā vienam miljardierim pat Britnija Spīrsa sniedza jubilejas koncertu,» akcentē Ž.Siksna, kurš šobrīd paralēli koncertiem māca vairākus jaunos dziedātājus.
Mums ir instrumentālisti «Estrādes dziedātāji Latvijā šobrīd ir problēma – mums nav pedagogu, kuri gatavotu tieši šos dziedātājus. Ar dziedāšanu nodarbojas klasiskie dziedātāji, kuriem nav lielas izpratnes par to, kas ir estrādes mūzika. Nosauciet vienu latviešu dziedātāju, kurš beidzis konservatoriju kā dziedātājs? Visi beiguši kaut ko citu. Piemēram, Intars Busulis spēlējis trombonu, un tādu instrumentālistu mums ir daudz. Te ir tā nelaime, ka populārajai mūzikai un mikrofonam ne vienmēr patīk šīs skaļās un smagnējās balsis, ko viņi iegūst mūsu akadēmijā. Tāpēc esmu ķēries pie estrādes mūzikas mācīšanas un ceru izveidot arī savu vokālo studiju. Jāatzīst, ka šobrīd Jelgavas korī no maniem 16 dziedātājiem vismaz seši varētu kļūt par labiem solistiem, bet ar vienu noteikumu – ja nopietni strādās. Bez darba nekā nebūs. Īpaši jāuzteic Anete un Ineta. Jau atlasē redzēju, ka viņas ir pietiekami spēcīgas, lai laistu uz skatuves,» spriež Ž.Siksna.
Atgriešanās ir patīkama Pēc Jelgavas Mūzikas koledžas beigšanas Jelgavas kultūras nams Ž.Siksnam bijusi pirmā darba vieta, kur orķestra birojā bijis inspektors. «Esmu te dzimis un mācījies, tāpēc atgriešanās Jelgavā vienmēr ir patīkama. Ja Ventspils ir pilsēta, kas iedvesmo, tad Jelgava noteikti ir tā, kas dod enerģiju. No šīs pilsētas nāk tik enerģiski cilvēki – politiķi, mācībspēki, mūziķi un citi. Jāatzīst gan, ka neesmu iedziļinājies šobrīd Jelgavā notiekošajā, jo tikai divas reizes nedēļā vakaros ieskrienu un naktī aizskrienu, bet tik un tā šo enerģijas lādiņu saņemu,» atzīst mākslinieks.
Divas dziesmas un – zvaigzne Jautāts, ko pieredzējušais mākslinieks domā par šā brīža jaunajiem Latvijas talantiem, Ž.Siksna atzīst, ka arī te ir problēmas. «Latvijā nereti jaunos dziedātājus ar vienu divām dziesmām uztaisa par lieliem māksliniekiem, taču pēc laika šis talants jau ir pazudis. Šeit ir viegli kļūt populāram – vienā dienā «nomet» meteorītu, un popularitāte garantēta, bet grūti ir šo atpazīstamību saglabāt. Mans spriedums ir tāds – neesam liela zeme un mums nevar būt simtiem zvaigžņu, tāpēc ir jācenšas jebkurā jomā parādīt labu kvalitātes zīmi. Savulaik estrādes mūzikā mēs bijām vieni no vadošajiem Padomju savienībā, arī mūsu komponisti bija līderos. Vēl līdz šai dienai nav līdzvērtīgu mākslinieku,» uzskata Ž.Siksna, piebilstot, ka tādu līmeni var panākt tikai ar ilgstošu darbu, nevis zvaigznēm raksturīgo ātro uzlēkšanu un tikpat ātro norietu.
Komponistu pārrāvums «Redziet, tiem mūsu jaunajiem māksliniekiem nav dzinuļa un konkurences. Viņi par ātru un par daudz tiek saslavēti un notic, ka ir paši labākie. Dzied savu hitu, bet pēc diviem gadiem jau vairs nav vajadzīgi. Paskatieties, cik daudz no jaunajiem jau ir pazuduši! Brīnišķīgi, ka Eirovīzijā uzvarēja Marija Naumova, taču diemžēl viņas dziesma neaizgāja Eiropā. Šogad uzvarēja norvēģu puisis, un viņa dziesma skan visās Eiropas raidstacijās, jo tas tiešām ir hits. Autors labi nostrādāja. Kāpēc mēs vēl joprojām dziedam Raimonda Paula dziesmas, kas skanējušas ilgu laiku? Tie tik tiešām ir hiti – skaists teksts, mūzika. Šobrīd trūkst ne tikai dziedātāju, bet arī jauno komponistu. Ir Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Aleksandrs Kublinskis, Uldis Stabulnieks, Gunārs Freidenfelds un vēl daži, pēc kuriem nāk Zigmars Liepiņš, Jānis Lūsēns, bet šobrīd, manuprāt, ir komponistu pārrāvums,» spriež mākslinieks.
Grib divus zaķus uzreiz «Paši raksta un paši dzied – tas ir trakākais, kas mūzikā var būt. Atvainojiet, vai tad Džuzepe Verdi, Džokomo Pučīni paši dziedāja savās operās? Vai Emīls Dārziņš dziedāja, vai Raimonds Pauls dzied? Tas ir pirmais rādītājs labam komponistam. Mums ir visatļautība. Un tas sācies, ietekmējoties no krievu estrādes, jo honorārs tiek saņemts dubultā. Lielāks honorārs pienākas dziesmu autoram, mazāks – dziedātājam, bet jaunie grib dabūt divus zaķus ar vienu šāvienu. Lai varētu būt virsotnē, dziesma jāuzraksta profesionālam komponistam,» pārliecināts Ž.Siksna.
Kultūra – naudas pelnītāja Viņš spriež, ka visatļautība šobrīd ir arī kultūrā kopumā. «Saprotiet, ja kultūras ministri sāk celt koncertzāli uz Daugavas, tad tas jau ir par daudz. Tā degradēties un paust tik absurdas idejas jaunā valstī, kura vēl nav nostiprinājusies un nav naudas uzkrājumu, lai īstenotu tādus projektus, ir par traku. Par to naudu var savest kārtībā un sakārtot visas kultūras pilis un namus apkārt Rīgai. Jā, labi, Gaismas pils iesākta, nauda ieguldīta, un tur neko nevar darīt, bet nu necelsim koncertzāli! Kultūra, manuprāt, šobrīd jau sāk kļūt par naudas pelnītāju, ne velti par kultūras ministra krēslu sāka cīnīties tajos «treknajos» gados. Tas bija ienesīgs amats, otrs aiz satiksmes ministra,» teic Ž.Siksna.
Krīze atnāca laikā «Jā, nesen notika akcija «Es par kultūru», kurā vākti paraksti, lai nesamazinātu naudu kultūrai. Taču pasakiet man, kur tad ir tās problēmas kultūrā? Vai operu taisām ciet, Latvijas Nacionālo teātri, Dailes teātri? Vai likvidējam Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri? Nē! Finansējumu šobrīd samazina visiem. Man šķiet, ka vispirms jādomā par vecajiem cilvēkiem. Par tām tantēm un onkuļiem, kuriem ir 80 un 90 gadi. Kāpēc mēs viņiem ņemam nost 15 vai 16 latus? No kā tad lai viņi iztiek? Naudas nepietiek tikai tiem lielajiem, absurdajiem projektiem,» strikts savā nostājā ir Ž.Siksna, piebilstot, ka, par laimi, krīze atpakaļ nolaiž arī nesamērīgās mākslinieku cenas. «Tās summas tiešām aizgāja tik tālu, ka gandrīz vai vieglāk bija uzaicināt kādu pazīstamu zvaigzni no Rietumiem. Nu, nebija tās summas adekvātas un tādējādi viņi apzaga gan sevi, gan klausītāju. Krīze atnāca īstajā laikā, lai saliktu visu pa plauktiņiem. Nevar noliegt, ka šī brīža ekonomiskā situācija ietekmēs mūs visus, taču mums ir jāspēj stāvēt tam pāri,» tā Ž.Siksna.
Austrumu tikumi «Katrā gadījumā mākslai nav robežu un līdz ar to tā ir skaista, jo mākslinieks var veidoties visa mūža garumā. Tas ir mākslinieku pluss – mēs esam nedaudz ķerti, bet labā nozīmē, mums ir uz ko tiekties, nevis kā visiem tiem multimiljonāriem. Viņi savus miljonus ir sapelnījuši, bet kur viņi Latvijā tos tērēs? Esi multimiljonārs, bet tev jābrauc pa tiem švakajiem Latvijas ceļiem, jāstaigā pa tām pašām ielām. Kāda jēga būt miljonāram? Tad jau visu laiku jādzīvo ārzemēs. Tas ir tas latviešu nesamērīgums, mēs esam pieņēmuši Austrumu tikumus, kas nav ziemeļu tautām raksturīgi – nenormālākā grābšanas kāre, kas beigās tāpat nekur nenoved,» tā Ž.Siksna.
Nevajag iet vieglāko ceļu Lai arī Ž.Siksna nekad nav skatījies šovus un seriālus, viņš tomēr piekritis piedalīties šovā «Koru kari 2» un vadīt Jelgavas kori. Tādējādi viņš vēlas īstenot ideju – uzcelt pieminekli savai kolēģei Norai Bumbierei. «Noriņa ir mana novadniece, mēs esam dzīvojuši vienā mājā. Vēlāk ar Noru strādātājām kopā radio un daudz koncertējām. Tā bija liela draudzība, kuras vārdā es gribētu īstenot ideju par pieminekli viņai. Kaut arī es piedalos «Koru karos», par šoviem savas domas nemainīšu – tie nav latviešiem piederīgi. Nevar skatīties no Amerikas un iet vieglāko ceļu. Mums Latvijā ir tik daudz labu pašdarbības koru, kas varēja sacensties, dziedot «dzīvajā». Domāju, ka pašdarbības koru cīņa būtu bijusi daudz saistošāka skatītājiem. Jā, mazāk lēkātu un cilpas mestu, taču galvenais jau ir mūzika,» spriež Ž.Siksna. Tieši Jelgavas kora vadītājs bija tas, kurš šova tiešajā ēterā paziņoja – kori dzied ar fonogrammu. Ž.Siksna par to teic: «Diemžēl organizatori neteica, pateicu es. Daļa balsotāju nemaz nesaprata manis teikto. Es ātri runāju, līdz ar to cilvēki ne vienmēr visu saprot. Jā, es mēdzu būt ass. Man jau uzvārds tāds – Siksna,» ar smaidu piebilst Ž.Siksna. Viņš gan pats saka, ka asums latviešiem nav raksturīgs, jo mēs parasti visu priekšā klanāmies, taču tas esot jābeidz. «Igauņi un lietuvieši pa mūsu valsti dzīvo kā pa savām mājām. Man kļūst skumji, staigājot pa Rīgu vai Jelgavu. Tur «Maxima», tur «Iki» – abos veikalos galvenokārt lietuviešu preces, aizeju uz televīziju, šovs pieder lietuviešiem, ostā stāv igauņu kuģi. Aizbraucu uz Lietuvu, bet tur nav nekā no latviešiem! Kad jautāju, vai latviešiem ir iespēja nopirkt zemi un uzcelt māju Kauņā vai Viļņā, viņi smejas. Man patika, ka «nolika uz ragiem» lietuviešu aviokompāniju. Tā ir pareiza kaimiņu būšana – jāpanāk, lai ciena arī mūs,» tā Ž.Siksna.
1.6 °C,
1 m/s,
95.5 % 
1.6 °C,
1 m/s,
95.5 %