Igaunijas Ziemeļu krasta apceļošana ir, iespējams, iespaidiem bagātākais ceļojums, ko var izbaudīt ar salīdzinoši nelielām izmaksām. Tā kā jau iepriekš nolemts, ka jābrauc pašiem ar savu auto, tas deva vaļu improvizācijai. Un, lūk, kas sanāk, kad neko neplāno un beigās pavada lieliskas četras dienas kaimiņu zemē!
Ligita Vaita
Pēc vairākkārtējas pieredzes zināms, ka vislabākie un atmiņā paliekošākie ir spontānie ceļojumi – nevis tūrisma aģentūru saplānotie, bet gan tie, ko izplānojam «laika gaitā». Secinājums gan ir vēl kāds – ka šādos braucienos var braukt tikai tie, kas kādu brīdi var paciest neērtības, jo ne vienmēr izdodas atrast naktsmītni vai siltu maltīti, nemaz nerunājot par citām ērtībām. Tāpat, lai šādu ceļojumu izdzīvotu ar bērniem, prātīgāk īrēt kādu «māju uz riteņiem» jeb treileri, rūpīgāk plānot naktsmītnes (bet tad ceļojums zaudētu daļu garšas) vai arī tomēr bērnus atstāt mājās.
Mums par to pagaidām vēl nav jāsatraucas, tāpēc izbaudām spontānos ceļojumus, cik vien finanses un laiks to ļauj. Šī gada ceļojuma mērķis – Igaunija. Kas tieši? Tad jau redzēs, kas pa ceļam gadīsies. Vien jau Jelgavā bija skaidrs, ka AHHA Zinātnes centru laist garām nevar. Tartu vispār bija vienīgais skaidrais mērķis šajā braucienā, bet viss pārējais radās pašplūsmā.
Igaunijas apceļošanai bija paredzētas piecas dienas, taču neplānoti braucienu nācās saīsināt par dienu. Gala secinājums, protams, loģisks – tieši vienas dienas pietrūka.
Pastkarte no Munameģa un pirmais vakars ar kartēm
Pirmā diena paiet nesteidzīgā čillā, jo no Jelgavas nebūt neizbraucam rīta agrumā, bet gan ap pusdienlaiku, turklāt nākas atgriezties vēlreiz – pases palikušas mājās. Lai arī iespēja, ka tās būs patiešām vajadzīgas, maza, bet tomēr drošāk, kad dokuments kabatā. Tad nu ar otro piegājienu braucam no laukā Jelgavas. Nākamā pietura – Alūksne, jo tur vienkārši nekad nav būts. Kaut kā Latvijas tālākajā galā mums nav ne radu, ne kapu, tāpēc nav sanācis aizbraukt. Pēc maltītes pie Alūksnes ezera tiek izvēlēts nākamais pieturas punkts, un tas ir Munameģis. Kalnā uzkāpjam, bākā uzbraucam, bet tas nu skats, kas paveras no Munameģa bākas, nebūt nav ievērības cienīgākais šajā ceļojumā. Tā kā īpaši nevienam ar vīru par saviem brauciena plāniem pavēstījuši nebijām, tad izmantojām iespēju dažiem mājiniekiem nosūtīt elektronisku sveicienu no Munameģa. Šādu pakalpojumu – nosūtīt elektronisku kartīti – šogad piedāvā arī Jelgavas tornis.
Pēc Munameģa apskates tiek meklētas naktsmājas. Zinām, ka pirmo nakti gulēsim mašīnas atvāžamajā guļvietā, bet tāpat negribas nakšņot gluži meža vidū. Pēc neilgas maldīšanās atrodas nelielu, bet mājīgu kempingu, un, tā kā esam vienīgie, kas neplāno celt telti, mums ierāda vietu ar brīnišķīgu skatu uz ezera. Skata dēļ vien jau bija vērts maksāt desmit eiro par mašīnas «noparkošanu».
Skaistā ezera krastā arī sākam plānot nākamo dienu, kas, protams, vedīs uz Tartu. Laipnais kempinga saimnieks atnes arī mums visas iespējamās kartes, ko mēs varētu spēt izlasīt angļu vai krievu valodā, kā arī iesaka labāko ceļu uz Tartu. «Bet būs «gruntene». Ja jūs tas nebaida, varat šādi arī apskatīt tuvējos ciematus un pilsdrupas,» viņš saka, par ko mēs nosmīkņājam, jo jau pirmajās stundās ir skaidrs – Igaunijā «gruntene» ir labākā stāvoklī nekā Latvijā asfalts.
«Uzmanību, bites!»
Rīta pirmais apskates objekts ir kādas senas pilsdrupas netālā ciematā. Interesanti, ka, vadoties pēc kartes un norādēm, tās atrast neizdevās un, kad cerības jau gandrīz atmestas, pils pati parādās priekšā. Muzejs rīta agrumā vēl bija ciet, tāpēc tikai apstaigājam seno pili, turklāt tā arī nesaprazdami, vai par to bija jāmaksā. Interesantākās piezīmes par šo vietu – uz pils skatu torņa kāpnēm redzējām zīmi «Uzmanību, bites!». Bet nebija šaubu, ka to tur netrūkst, jo tieši mūros bites bija izveidojušas savu midzeni. Tāpat pirmoreiz šajā vietā redzējām slaveno «National Geographic» dzelteno logu. Tikai vēlāk noskaidrojām, ka ir izveidots pat īpašs Dienvidigaunijas apceļošanas maršruts pa dzeltenajiem logiem, kas aptver ap 20 Igaunijas dienvidu pilsētu. Tiesa, dzeltenos taisnstūrus vēlāk redzējām vēl vairākās vietās.
Tālais ceļš, šķiet, veda pa taisno uz Tartu. Bijām saklausījušies baumas, ka Tartu nav kur novietot auto, kas izrādījās pilnīgi aplamas. Maksas stāvvietas Tartu ir ļoti demokrātiskas – par pāris eiro auto var turēt teju visu dienu, taču netrūkst arī bezmaksas stāvvietu. Mēs vispār esam «muzeju tārpi» un tāpēc parasti daļu laika veltām arī muzeju apskatei. Tartu tie bija Leļļu teātra un rotaļlietu muzejs, kur sevišķi jūtama padomju rotaļlietu elpa, bet var izmēģināt arī apģērbt papīra lelles jau no 18.-19. gadsimta vai, piemēram, redzēt, kā kara laikos centās izlīdzēties, lai bērniem būtu ar ko spēlēties. Pēc pilsētas centra apskates, kuras laikā iemaldāmies arī skaistā botāniskajā dārzā, plānojam doties uz AHHA Zinātnes centru, bet vēl šīs dienas plānā ir Aviācijas muzeja apskate.
Skaidrs, ka AHHA centram vajag vairāk nekā ierasto «stundiņu»
Atsauksmes par AHHA centru dzirdētas labas, bet nebijām gaidījuši, ka būs tik interesanti! Pēc tam, kad pavadījām tur pusstundu, sapratām, ka esam apskatījuši kādu 50. daļu no visa piedāvātā. Tad kļuva skaidrs – vai nu jābrauc uz Aviācijas muzeju, kurš atrodas, loģiski, kaut kur lidostas tuvumā un jāatgriežas, vai arī jāatmet doma par Aviācijas muzeju pavisam. Izvēlamies pirmo variantu un dodamies meklēt Aviācijas muzeju.
Meklējot Aviācijas muzeju, kārtējo reizi nolamājamies par savu neuzmanību, jo iztērējam kādu lieku stundu – Aviācijas muzeju kartē esam sajaukuši ar pašu lidostu. Aviācijas muzejā interese lielāka, protams, vīriešiem, bet dažus foto cienīgus eksponātus ieraugām. Muzejs gan vēl ir tapšanas procesā, tāpēc noteikti vēl interesantāks būs pēc pāris gadiem.
Cāļi izaug dienas laikā
Atgriežamies Zinātnes centrā. Starp citu, šī ir būtiska priekšrocība AHHA centrā, ka ar vienas dienas aproci apmeklētājiem var iet iekšā un ārā visu dienu. Tas mums ļāva pagūt vairāk apskatīt, bet, iespējams, vēl noderīgāk ir aizrautīgo bērnu vecākiem, kuri pēc pāris stundām no zinātnes izpētes ir noguruši un var bērnus uz kādu laiku tur arī atstāt.
Par AHHA centru laikam var tapt atsevišķs raksts, bet īsumā – tas ir jāredz. Mums, diviem pieaugušiem cilvēkiem, nemanot paskrēja viss laiks līdz muzeja slēgšanai, vismaz divarpus stundas. Turklāt mēs vēl neapmeklējām planetāriju, kas bija par atsevišķu samaksu, un uz beigām jau sākām steigties. Bērni, tiesa gan, jau puslīdz saprātīgā vecumā, tur noteikti var pavadīt kaut visu dienu. Man pašai interesantākie šķita eksperimenti ar līdzsvara maiņu un optiku, bet vīram lielāko prieku sagādāja uzskatāmi izrādīt automašīnu darbības principu. Vēl neviltotu bērna prieku man sagādāja vērot mazos cālēnus, kas īpašā inkubatorā izšķiļas un apveļas jau apmēram dienas laikā. Tik daudz pačamdījuši, izmēģinājuši, pārbaudījuši noteikti nebijām nevienā muzejā. Un pats labākais, ka viss ir veidots tā, lai neko nevarētu salauzt vai sabojāt.
Nemanot ir paskrējusi visa diena Tartu, kļūst skaidrs, ka naktsmājas jāmeklē turpat. Ar mūsu lielo palīgu planšeti atrodam nelielu nomaļu viesnīcu, kurā var pārnakšņot par 35 eiro. Duša un gulta ir, neko vairāk mums nevajag.
Divas stundas pazemē, izzinot smago ikdienu raktuvēs
Tartu naktsmītnē beidzot sākas īstā lielā plānošana. Saprotam, ka ir palikušas tikai divas dienas, tāpēc jāsaprot, kurp doties. Vilina ziemeļu krasts un ūdenskritumi, bet, ja brauksim uz Narvu, Talllina atkrīt. Atbraukt tik tālu un neapskatīt Tallinu? Arī muļķīgi… Rodam kompromisu – no rīta braucam uz Igaunijas ziemeļiem, Narvu izlaižot, bet līdz vakaram jātiek iespējami tuvāk Tallinai. Tad vēl pēdējā diena paliks Tallinā.
Pirmais mērķis ir Kohtle-Jarve ciematiņš, kurā esot interesants apskates objekts derīgo izrakteņu raktuvju muzejs. Paveicas ļoti veiksmīgi pieslieties kādai igauņu tūristu grupai, un, kaut arī ar nožēlu mums teic, ka ekskursija būs igauņu valodā, mums piedāvā austiņās teju to pašu klausīties latviski (!). Kārtējais pārsteigums, bet patīkami.
Tā nu dodamies divu stundu garajā ekskursijā pazemē, kur mums atstāsta raktuvju darbinieku skarbo ikdienu un rakšanas tehniku attīstību gadsimta garumā. Izmēģinām arī ceļu briesmīgi šaurajā raktuvju vilcieniņā, kur šķiet, ka daudzmaz ērti var justies vienīgi četri bērni, nevis četri spēcīgi vīrieši, kā tas paredzēts. Raktuvēs ir auksts un mitrs, tāpēc pēc uznākšanas virszemē plus 23 grādi šķiet kā tropu klimats.
Zīmīgi, ka šeit ekskursiju vadīja onka ap 80 gadiem, kura fotoattēlu atpazinām pie raktuvju goda darbinieku sienas. Tiesa, krietni jaunāku un spēcīgāku. Vēlāk tikai «sazīmējām», ka tieši tāpēc viņam noteikti ir ārkārtīgi līki pirksti, turklāt viens no tiem trūkst. Rodas iespaids, ka kungs pats ir piedalījies un izmēģinājis visas raktuvēs izmantotās tehnoloģijas vismaz 40 gadu garumā.
«Esat no Latvijas, vai ne? Jūsu akcentu nevar sajaukt»
Tālāk ceļš ved uz Rakveri, kas kļuva par mūsu favorīta pilsētu uzreiz pēc Tartu – maza, kompakta un ārkārtīgi sirsnīga. Turklāt tajā ir ko redzēt! Vispirms ar Tūrisma centra palīdzību noskaidrojam, kur ir Policijas muzejs, jo kartē to atrast pašiem neizdodas. Izrādās, muzejs ir tik jauns, ka kartē vēl nav atzīmēts. Tajā atzīmējami šķiet, ka katram apmeklētājam tiek iedota A4 lapa, kas ir kā karte un saprotams apraksts. Šeit iespējams izmēģināt auto avārijas triecienu, izveidot savu fotorobotu, kā arī uzzināt par lielākajiem Igaunijas noziedzniekiem. Mazliet žēl, ka liela daļa informācijas muzejā bija izlasāma tikai igauņu valodā, tāpēc mums nācās apmierināties ar A4 lapā izlasāmo.
Rakverē atrodas arī ļoti skaista un labi atjaunota pils. Tajā mūs vairākkārt cenšas ievilkt dažādās viduslaiku atrakcijās, un, lai arī no visa pārējā «atkaujamies», nez kāpēc indulgenci par divi eiro vīrs tomēr izdomā nopirkt. Taču pie šī indulgenču pārdevēja noskaidrojam, kāpēc, tiklīdz atveram muti un sakām pirmos vārdus angliski vai krieviski, igauņi zina, ka esam latvieši. Mūsu akcentu nevarot sajaukt.
Savukārt pie pils slejas īpaši milzīgs senais vērsis taurs – tas Rakverē uzcelts par godu kādai no apaļajām pilsētas jubilejai. Tiesa, kāpēc tieši bullis, nesapratām, bet vēlāk noskaidroju, ka pilsēta nosaukta tauram par godu.
Pamazām dodamies prom no Rakveres Tallinas virzienā, bet, protams, izvēloties ceļu tuvāk jūras krastam. Tas nu ir Igaunijas skaistums, ko vakara rietošajā saulē gribas atmiņās pieglabāt vēl ilgiem laikiem.
Autostāvvieta par 50 eiro?
Šeit jāatceras iepriekšējā vakara noruna, ka jātiek iespējami tuvāk Tallinai. Taču drīz vien mūsu entuziasms noplok, kad saprotam, cik skaists ir Igaunijas ziemeļu krasts. Pa ceļam atrodam vēl kādas pilsdrupas, kuras jau gandrīz ir sagruvušas pavisam. Tā esot Livonijas ordeņa pils, kas uzcelta vistālāk uz ziemeļiem. Skats iespaidīgs – saulriets, jūra, zvejnieku mājas un pils, kas draudējusi sabrukt pavisam jūras izskalojumu dēļ. Taču igauņu inženieri atraduši, kā to vismaz pagaidām apturēt, un pili kopā satur milzīgas zemē balstītas troses.
Tā, vairākkārt stājoties jūras krastā, saprotam, ka iepriekš Tūrisma centrā ieteiktajiem kempingiem (kuri, starp citu, šajā reģionā dažviet bija bez maksas, jo pieder valstij) līdz saulrietam netiksim. Taču jau teju pilnīgā pustumsā mums paveicas, atrodam jūras krastā viesnīcu ar palielu laukumu arī auto ceļotājiem. Nolemjam, ka īsti vairs nav variantu, bet mūsu acis, protams, ieplešas, kad viesnīcā par auto novietošanu mums paprasa 50 eiro. Izrādās, angļu valoda viņiem tik švaka, ka sajaukti angļu «fifty» un «fifteen». Ar to esam mierā un turpmāk īpaši nesazināmies, jo no kundzes nevar neko saprast ne angliski, ne krieviski. Saprotam tikai tik daudz, ka viņi gatavojas kāzām nākamajā dienā, tāpēc tur tiek griezts, šmorēts un kārtots teju visu diennakti.
Šajā vakarā, kad knapi esam atraduši vietu, kur pārnakšņot, saprotam, ka tiešām ar bērniem tā ceļot nav prāta darbs. Tad vismaz vajadzētu rūpīgāk izpētīt naktsmītnes.
Tallinā lielākā problēma – novietot auto
Nākamajā rītā brokastojam jūras krastā un dodamies Tallinas virzienā, kas ir vismaz vēl savi 100 kilometri. Pa ceļam iebraucam vēl dažās atjaunotās muižās, izvēlamies arī vienu sev kādam no turpmāko piecu desmit gadu galamērķi (cenas un šika ziņā ātrāk to pilnīgi noteikti nespēsim atļauties) un tad jau pamazām tuvojamies Tallinai.
Šeit nu gan jāatzīst, ka Tallina mums lika vilties. Jau neņemot vērā to, ka mēs vispār neesam lielpilsētu cienītāji, šoreiz trāpījām Tallinā laikā, kad tur norisinās Igaunijas Dziesmu un deju svētki. Protams, auto novietot bezcerīgi, pat par maksu to īsti nevaram izdarīt, jo neviens mums nevaram izskaidrot, vai automatizētā SMS sistēma darbojas arī ar ārvalstu telefonu un automašīnu numuriem. Kad pēc vismaz stundas meklējumiem beidzot atrodas vietu, kur varam novietot auto, esam jau uzvilkti. Centrs ir automašīnu un cilvēku pārpildīts, bet daļa ielu – slēgtas –, pilsētas centrā notiek svētku gājiens.
Tallinā nocīnījāmies ar vairākām lietām – vispirms jau neatradām piemērotu (brīvu un par adekvātu samaksu) naktsmītni, bet otra mūsu kļūda bija cerēt Tallinā ieturēt maltīti. Izpētot visus iespējamos bukletus un vaicājot cilvēkiem uz ielas, tā arī neko mums atbilstošu atrast neizdevās. Beigās izbrāķējām arī vismaz saprotamo «McDonalds» un paēdām kādā lielveikala picu ēstuvē. Tikai pēc atgriešanās Latvijā, noskaidrojām, ka Tallinā ir mūsu pašu «Lido». Pēc brīnīšanās, ka neviens uz ielas to neieteica, bet bukleti par to neziņoja, izsecinājām – «Lido» vienkārši nav vietējais uzņēmums. Nav ko atbalstīt ienācējus!
Tallinas vecpilsēta, protams, skaista, labi saglabājusies. Taču, braucot prom no Tallinas, mūsu atziņa bija, ka pilsēta nav diez ko viesmīlīga. Skaista, bet ne tāda, kurā gribētos ilgstoši uzturēties.
Igaunijas dabas dāvanas – ūdenskritumi
Un te nu ir daļa, kas šajā ceļojumā ir jāizceļ īpaši – tie ir ziemeļu krasta ūdenskritumi. Zināju, ka Igaunijā ir stāvkrasts, bet, ka tajā var izveidoties tik milzīgi ūdenskritumi!
Lielākais un laikam arī iespaidīgākais, ir Valastes ūdenskritums. Tas atrodas pašā jūras krastā, un to veido šķietami maza šaura upīte, bet – gāžas no tik liela augstuma, ka, domājot vien, aukstas kājas paliek. Pie šī ūdenskrituma savulaik ir veidots skatu tiltiņš, lai tūristi, kāzinieki var pieiet un iegūt smukas bildes. Kaut arī par tiltiņu ziņo arī ceļveži, realitātē viņš šobrīd ir daļēji demontēts un slēgts. Godīgi sakot – paldies Dievam, jo tas nu galīgi neizskatījās drošs.
Ne mazāk iespaidīgs ir Jegalas ūdenskritums, kura atrašanai bija jābūt varen modriem un acīgiem. Ja no Tallinas šosejas pabrauktu garām īstajam krustojumam, droši vien atpakaļ vairs nebrauktu. Kaut gan noteikti būtu bijis vērts meklēt arī vairākkārt. Šis nu bija kā mini Niagāra, vasarā upē nav tik augsts ūdens līmenis, tāpēc tas bija uz pusi šaurāks, bet palu laikā sasniedz milzīgu platumu. Iespaidīgi, turklāt ņemot vērā, ka tas ir tepat kaimiņos. Drosmīgi vietējie gan tieši blakus klinšainajam stāvkrastam ķēra savu lomu.
Trešais ūdenskritums bija neliels pārpratums no zināšanu viedokļa un ceļvežos rakstītā, bet galu galā ar vietējo palīdzību atradām arī Keilas ūdenskritumu. Tas ir dabiski veidojies milzīgs dabas brīnums, ko visai gudri vēlākos gados izmantoja arī elektrības ražošanai. Man šajos jautājumos sapratne maza, bet nu šo par mini HES ir pārveidojusi Igaunijas lielākā elektroenerģijas kompānija, iekārtojusi arī piemiņas vietu un pieminekli ūdens turbīnas idejas autoram. Arī šeit blakus tiek rekonstruēta muiža, tātad pēc vairākiem gadiem noteikti būs vērts aizbraukt vēlreiz.
Noderīgi zināt!
Tūrisma palīdzība
Tā kā neko iepriekš daudz plānojuši nebijām, tad mums labs palīgs bija planšete (Igaunijā daudzviet ir brīvi pieejams wi-fi), bet kafejnīcās, benzīntankos un viesnīcās – obligāti. Tāpat ikvienā miestā apciemojām arī Tūrisma informācijas centrus, kas mūs apgādāja ar kartēm un dažviet pat labiem ieteikumiem naktsmītnēm un maltītēm. Katrā ziņā par kartēm neiztērējām nevienu centu.
Valoda
Kaut arī bijām saklausījušies, ka igauņiem nepatīk runāt krievu mēlē, pēc pieredzes jāsaka, tieši krieviski viņi runā labprātāk. Vecākā gadagājuma cilvēkiem angļu mēle ir diezgan sveša, viņi drīzāk izvēlētos runāt vāciski. Taču kopsaucējs gandrīz vienmēr izrādījās krievu valoda. Tas mums bija pārsteigums.
Visitestonia.com
Šis nu ir labākais atradums kaimiņzemes apceļotājiem. Izrādās, kāda projekta gaitā šī lapa ir iztulkota latviski. Šeit nu var meklēt visu ko sirds kāro par Igaunijas apmešanās vietām, apskates objektiem utt., turklāt mūsu dzimtajā valodā. Pastāv iespēja arī virtuāli ļaut programmai sev saplānot vēlamo ceļojumu atbilstoši atzīmētajām vēlmēm. Mēs gan šo iespēju neizmantojām, jo mums viss mainījās uz vietas ceļā.
Nauda
Igauņi vairākkārt mūs pavilka uz zoba, ka nu mums ir viena valūta. Tiesa, preces un pakalpojumi šķita nedaudz dārgāki, arī maltītes krogos un kafejnīcās. Taču atšķirība nav tik nozīmīga, lai tāpēc izvēlētos to visu neizbaudīt.
Foto: no L.Vaitas personīgā arhīva
21.5 °C,
1.6 m/s,
89.1 % 
21.5 °C,
1.6 m/s,
89.1 %