Pilsētā

Ritma Gaidamoviča

Par sevi M.Matisa izsakās īsi, atzīstot, ka ir vienkāršs zemes
cilvēks, kurš cenšas dzīvē neko nesarežģīt un kuram nepatīk tukša
filosofēšana un lidojumi mākoņos. «Savā ikdienā lietas cenšos darīt
tā, kā savulaik Alunāns teica: vajag visu rakstīt un rādīt tik
vienkārši, lai katrs kalpa puisis un meita saprastu. Tā nu arī es
cenšos nesarežģīt ne savu, ne līdzcilvēku dzīvi,» tā M.Matisa,
sakot, ka tāpat kā Alunānam arī viņai nepatīk pārgudri runātāji un
rakstītāji. «Esmu ieguvusi augstāko izglītību, taču, lai dažu reizi
saprastu vienkāršu avīzes rakstu, palīgā pat svešvārdu vārdnīca
jāņem. Mani kaitina, ka mūsdienās cilvēki visu tik ļoti sarežģī.
Mums taču ir latviešu valoda, kurā varam sazināties,» spriež
M.Matisa. 

Otrās mājas un trešais bērns

Tomēr muzeja vadītāja atzīst, ka visas izjūtas dzīvē vārdos
nav tik vienkārši pasakāmas, tas attiecoties arī uz viņas domām par
Ā.Alunānu. Pēc 30 Alunāna mājā nostrādātiem un 40 Alunāna teātrī
pavadītiem gadiem viņa atzīst, ka Alunāns ir būtiska viņas dzīves
sastāvdaļa. «Es nevaru no viņa ne mirkli atslēgties. Vienmēr viņš
man ir kaut kur līdzās. Nevaru teikt, ka katru dienu zinātniski
studēju viņa darbus, bet esmu viņu iepazinusi, iemīlējusi, viņš
manī kaut kā iekšā sēž. Runājot par Alunānu, es labprāt izvēlos
viņa teikumus, man patīk stāstīt viņa anekdotes. Tās ir «ar garšu».
Viņa jokos, man šķiet, iekšā ir lielāka būtība. Bet šī māja man ir
kā otra privātmāja un tāds kā trešais bērns, kuru nevar pamest ne
mirkli,» atzīst M.Matisa.

Jūs nemākat 

savus praviešus cienīt…

«Man pret Ā.Alunānu un viņa dzimtu ir milzīga cieņa, jo viņi
visu sāka no nekā. Tēva brālis Juris Alunāns sāka ar dzeju, Ādolfs
– ar teātri, viņa māsa – ar teātra kritiku. Viņi visi kaut kādā
mērā bija pirmie un darbojās ļoti veiksmīgi. Neskatoties uz to, cik
grūti bija izveidot latviešu teātri, cik smags bija darbs, viņš pēc
neveiksmēm pasmējies,  ar humoru sevi piecēlis un devies
tālāk. Mēs katru cilvēku varam vērtēt kritiski, meklēt viņa labos
un ne tik labos darbus, bet tas, ka viņš izveidojis latviešu
teātri, nav atņemams,» atzīst M.Matisa. Taču viņa pārliecināta, ka
vajadzētu vēl vairāk stāstīt un popularizēt Alunānu. 

«Savulaik mums bija atbraukuši ciemiņi no Gruzijas, kuri
teica: jūs gan nemākat savus praviešus cienīt – ja mūsu pilsētā
būtu piedzimis teātra tēvs, mēs piekliegtu visu pasauli! Tas man
tik ļoti atmiņā iesēdies… Tomēr gribu oponēt gruzīņiem – jau
pusgadsimtu Alunāna vārdu godam nes Jelgavas teātris, jau desmit
gadus amatierteātru festivālos vārds skan visā Latvijā. Šogad man
tāds prieks, jo viņa vārds izskanējis plašāk – Alunāna dzimšanas
dienu svinējām ne tikai Jelgavā, bet arī Rīgā. Jāteic, ka tur mūs
uzņēma patiesi labi,» saka M.Matisa. 

«Līdz mielītēm 

viņu nepazīšu nekad»

Pavadot tik daudz gadu kopā ar Ā.Alunānu, teātra tēvs noteikti
būtu jāpazīst, taču muzejniece neslēpj, ka līdz mielītēm nekad viņu
nepazīs, jo, viņasprāt, nevienu cilvēku nevar iepazīt pilnībā.
«Piemēram, ar vīru kopā esmu nodzīvojusi jau 30 gadus, taču tik un
tā ik pa laikam uzrodas lietas, par kurām es brīnos, un viņš brīnās
par kādu manu rīcību,» ar smaidu nosaka M.Matisa. 

Skaidras gan esot vairākas lietas, ko viņa vēlētos no Alunāna
aizgūt, bet vēl neizdodoties tik labi, kā vēlētos. «Es ļoti vēlētos
viņa neatlaidību, vēl es nevaru tikt līdzi viņa organizatora
spējām. Lai kaut ko organizētu, cilvēkā iekšā jābūt lielai
uzņēmībai, nelielai nekaunībai, ne sliktā nozīmē, un viņam tā bija,
bet man nav. Viņš bija fantastisks organizators, rakstīja vēstules,
aicināja, ja vajadzēja, pat vairākas reizes gāja un interesējās,
bet es uzaicinu vienreiz un domāju – kā gan es vēlreiz iešu un
pārjautāšu, cilvēkam taču ir skaidrs! Beigās izrādās, ka viņš sen
jau aizmirsis par mani un gaida, kad es viņam zvanīšu. Alunānam tas
viss bija, viņš to mācēja. Protams, arī viņa fantastiskās darba
spējas. Tā jau šķiet, ka arī es ne mazums lietu esmu paspējusi šajā
dzīvē, taču līdz Alunānam man vēl tiekties un tiekties,» tā
M.Matisa.

«Goda zīmi» 

nedod par velti

Šķiet, tā pierādījums ir pilsētas augstākais apbalvojums «Goda
zīme», kuru M.Matisa saņēma 2003. gadā. «Jā, man ir tā laime. Var
jau visādi runāt un teikt, kam gan man to diplomu vajag, nē, es
nealkstu pēc apbalvojumiem, bet tā ir cilvēku ārējā poza. Patiesībā
mēs katrs vēlamies, lai mūs šajā dzīvē novērtē. Arī es. Nezināju,
ka tikšu izvirzīta šim apbalvojumam, bet pēkšņi izlasu avīzē un
saņemu ielūgumu uz svinīgo pasākumu. Teikšu godīgi – no saviļņojuma
pat apraudājos. Zinu, ka par velti to nedod, tāpēc bija liels
gandarījums par padarīto un to, ka tas novērtēts. Jāteic gan, ka es
to neuztvēru kā apbalvojumu tikai sev, manuprāt, to pelnījis arī
muzejs un mani kolēģi, jo cilvēks viens nav darītājs,» uzskata
vadītāja. 

«Skumji, ka gandarījums dzīvē par padarīto saistās ar
materiālām lietām, bet ir liels prieks, ka šī ēka nav gājusi
zudumā, ka, neskatoties uz to, ka mājai uzradās īpašnieki,
pašvaldība to nopirka. Tagad tai ir zināms statuss – muzejs ir
Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja filiāle. Garīgās
vērtības ir grūtāk uzskaitīt, tas ir mūsu padarītais darbs, par
kuru saņemam algu. Protams, gandarījums ir arī tas, ka muzejs
strādā, ir valsts akreditēts, darbs ir ievirzīts, tagad to atliek
tikai papildināt,» tā M.Matisa.

«Mana baznīca 

ir mans dārzs»

Taujāta par to, kur tik daudz ideju un spēka smelts, lai visu
paveiktu, M.Matisa atzīst, ka mazu talantu devis Dievs.
«Nenoliedzami, es ļoti bagātinos un spēkus smeļos teātrī, bet
vasarās, protams, mana baznīca ir mans dārzs. Un vēl ir viena
izcila lieta, kas mani uzlādē, proti, jau piecus gadus vasarā mums
notiek Latvijas memoriālo muzeju vadītāju semināri. Tikšanās ar
kolēģiem tiešām ir viena liela bagātības aka. Tur tu saproti arī
savus labi un ne tik labi paveiktos darbus, jo sarunās ar citiem
rodas iespēja salīdzināt. Man vienmēr arī bijusi tā laime strādāt
kopā ar labiem kolēģiem, kas mani uzlādē,» atzīst
vadītāja. 

Viņš un viņa valoda dzīvos

M.Matisa spriež, ka, neraugoties uz dažādiem kritērijiem
kultūrvēstures procesu izvērtēšanā, Alunāns dzīvos un arī viņa
valoda būs dzīva. «Dzīvos, un esmu pilnīgi pārliecināta par to, jo
arī Rīgas, Valmieras un Liepājas teātri iestudē viņa lugas. Jā,
labi, rīdzinieki viņu izprot nedaudz citādāk, taču Alunāns un arī
viņa valoda dzīvo. Brīžos, kad skolēni ienāk pie mums, viņi domā:
ai, tāds onkulis, sen jau miris, kas gan te var būt saistošs. Bet,
kad sākam stāstīt un bērni, ieejot memoriālajās istabās, izjūt
lielas personības atstāto mantojumu un auru, viņiem Alunāns kļūst
tuvāks un saprotamāks. Manuprāt, būs arī Alunāna teātris Jelgavā,
jo bez teātra mēs nevaram. Es ļoti ceru, ka teātra tēva vieta
kultūras vēsturē ir ierakstīta uz mūžīgiem laikiem. Ja arī es ar
savu darbu kaut nedaudz to esmu veicinājusi, ir gandarījums,»
atzīst M.Matisa.