3.4 °C, 6 m/s, 76.3 %

Kultūra

Viens no gulbjiem
28/02/2008

Desmit gadu vecumā mazo jelgavnieku mamma un tētis pieteica baleta skolā – puisim varbūt neierasti, bet mazajam Ringoldam tas padevās. Arī pusaudža gadu dullums vēlāk tomēr korekcijas neieviesa: tagad jau Ringolds Žigis 14. sezonu strādā Latvijas Nacionālajā operā (LNO). Šobrīd viņš uz lielās skatuves redzams izrādēs «Anna Kareņina», «Romeo un Džuljeta», «Pusdārgakmeņi» un «Žizele».

Ritma Gaidamoviča

Desmit gadu vecumā mazo jelgavnieku mamma un tētis pieteica baleta
skolā – puisim varbūt neierasti, bet mazajam Ringoldam tas padevās.
Arī pusaudža gadu dullums vēlāk tomēr korekcijas neieviesa: tagad
jau Ringolds Žigis 14. sezonu strādā Latvijas Nacionālajā operā
(LNO). Šobrīd viņš uz lielās skatuves redzams izrādēs «Anna
Kareņina», «Romeo un Džuljeta», «Pusdārgakmeņi» un
«Žizele».

R.Žigis stāsta, ka solis par baleta izvēli bērnībā bijis atkarīgs
no vecākiem – ko gan bērns desmit gadu vecumā saprot no šīs
mākslas. «Tētis bija Jelgavas 1. vidusskolas moderno deju
skolotājs, mamma pasniedza matemātiku. Viņi abi iepazinās, dejojot
sarīkojumu dejas. Tā nu arī es jau trīs gadu vecumā sāku dejot
tautas dejas un cītīgi tiku vadāts uz mēģinājumiem Latvijas
Lauksaimniecības universitātē. Bet kādu dienu mana deju vadītāja
mammai ieminējās, ka man ir dotības un es varētu būt profesionāls
dejotājs. Mani aizveda uz Rīgu «atrādīt» baleta skolotājam. Tas
akceptēja: ir labs! Pēc tam kādu laiku vēl dejoju sarīkojumu dejas,
bet desmit gadu vecumā, pēc 3. klases pabeigšanas, mani aizveda uz
Horeogrāfijas vidusskolas konkursu baletam. Pretendentu bija daudz,
taču uzņēma tikai 20 meitenes un desmit džekus, tostarp mani, un tā
no 4. klases mācības turpināju baleta skolā. Protams, bija jau arī
grūtie gadi – pusaudža dullums, kad šķita: kas es par baleta
dejotāju, visu metīšu pie malas un iešu prom! Bet tā lieta padevās,
visi slavēja. Tas, šķiet, mani mudināja virzīties uz priekšu, un,
skolu beidzot, ieguvu baletdejotāja diplomu,» stāsta R.Žigis.
«Kamēr vēl biju tāds «zaļš gurķis», tikko no skolas iznācis,
nezināju tālākās shēmas. Patiesībā man bija tikai viens virziens –
LNO, kur darbojas vienīgā Latvijas baleta trupa,» tā
mākslinieks.

Baletdejotājs jau
14 sezonas
«Apbēdina fakts, ka šī profesija mūsdienās nav tik atzīta, kā
agrāk, tautai zudusi cieņa pret to. Krievu laikos baleta dejotāji
un jūrnieki bija vienīgie, kas brauca uz ārzemēm. Cilvēki vienmēr
gāja pie viņiem jautāt, kā tur, ārzemēs, ir. Pats gan tikai pirmajā
gadā, uzsākot darbu, to izbaudīju, jo pēc tam jau bija brīvība un
uz ārzemēm varēja doties visi, kas vien vēlas. Ekskluzivitāte,
vedot košļenes un šokolādītes, par kurām visi brīnījās, bija
beigusies,» smaidot nosaka baletdejotājs.
Taujāts, cik tad ilgi Ringoldu jau saista baletmāksla, viņš stāsta,
ka baletdejotājs nevar būt ilgi, jo tā ir jaunības māksla.
Baletdejotājam jānostrādā 18 sezonas, jo, sasniedzot 36 gadu
vecumu, izdienas pensija jau klāt. Protams, ir atsevišķas lomas,
kur vajadzīgi vecāki dejotāji, tāpēc kāds noteikti turpina arī
vēlāk. «Pašam jau aizvadītas 14 sezonas. Līdz pensijas vecumam
noteikti strādāšu, bet, ko darīšu tālāk, ir grūts jautājums ne
tikai man, bet daudziem baletdejotājiem,» nopietni stāsta
mākslinieks.

Sievu atrod baleta skolā
Runājot par ģimeni, jāteic, ka līdzīgi kā vecāki, arī Rin­golds
savu sievu atradis dejojot. Viņa ir balerīna, ar kuru viņš mācījies
vienā skolā, vairākās stundās sēdējis vienā solā. Tagad arī dzīvē
viņi ir kopā, taču interesanti ir tas, ka savā mūžā kopā esam
piedalījušies tikai divās izrādēs. «Viņa vienmēr dejo ar citiem
partneriem. Domāju, ka tas ir labi, zinot, kā vecāki dejojot
dažreiz strīdējās: tu to tur tā neizdarīji un šitā… Man šķiet, ka
šādi ir labāk, jo nav jājauc darba lietas ar privāto dzīvi – tāpat
jau mājās sanāk pakašķēties, kur nu vēl uz skatuves!» smejoties
nosaka Ringolds.
Arī septiņgadīgais Marks nu vairs nenoskatās uz mammas un tēta deju
no malas, bet jau piedalās pats. «Pirms diviem gadiem režisors
meklēja piecgadīgu bērnu operai «Madam Butterfly», un tika
piedāvāts Marks. Viņam bija jāspēlē dēliņš vienā skatā, kuru es
nepaspēju pirmizrādē uzfilmēt, un sieva vēl tagad mazliet dusmīga
par to. Vēlāk jau nāca izrāde «Anna Kareņina», kurā nepieciešams
nedaudz vecāks puika, un tagad ne tikai dzīvē Marks ir mans dēls,
bet arī uz skatuves,» stāsta dejotājs.
R.Žigis atzīst, ka septiņus gadus vecajam puikam šī lieta patīk un
padodas, taču viņš domā, ka Marks nākotnē nemācīsies Horeogrāfijas
skolā un nebūs baletdejotājs. «Kā par brīnumu, viņš ļoti
profesionāli visu uztver un to dara ar lielu atbildības izjūtu.
Protams, aiz kulisēm gan ar meitenēm ākstās, gan patrako, bet uz
skatuves nekādi starpgadījumi mums nav bijuši. Viņš dejo arī
sarīkojumu dejas, spēlē futbolu un piedalās arī citādās nodarbēs.
Domājam, ka vecāku ceļu neies, jo zinām, kas «lācītim vēderā». Ar
meitenēm gan ir citādi – viņas daudz aizrautīgāk vēlas kļūt par
balerīnām, tāpēc varbūt mazo meitiņu laidīsim šajā skolā, bet tas
tikai tādā gadījumā, ja viņa to vēlēsies,» tā mākslinieks.

Aicinājums
vai ķeksītis?
Uz jautājumu, ko viņam nozīmē balets, Ringolds domīgi teic, ka tas
esot ļoti grūts jautājums. «Ir kolēģi, kuri baletu uztver kā
hobiju, sevis piepildīšanu, cits varbūt nāk kā uz darbu ķeksīša
pēc, savukārt trešā kategorija ir tie, kas ar sirdi un dvēseli
vēlas dejot, viņiem neinteresē, cik maksās, galvenais, ka var
dejot. Pie kuras kategorijas piederu es, drīzāk varētu pateikt kāds
kolēģis. Vienu gan zinu – ķeksīša pēc nedejoju,» atzīst
Ringolds.
«Tagad aktīvi piedalos trijās izrādēs – parodiju baletā
«Pusdārgakmeņi», kas sastāv no trim viencēlieniem, pirmais ir
duets, es piedalos otrajā daļā «Marijas sapnis» – balerīna aizmieg
parkā uz soliņa, sākas viņas sapnis, kurā dejo četri «gulbji», no
kuriem viens esmu es. Patlaban «dzīvs» ir un arī šovakar rādīsim
baletu «Anna Kareņina», kurā spēlēju Kareņinu, «Romeo un Džuljetā»
Tibaldu, «Žizelē» mednieku Hilarionu. Notiek arī darbs pie jaunās
izrādes «Bahčisarajas strūklaka». Šī izrāde un reizē arī es uz LNO
skatuves būs redzama pavasarī,» tā R.Žigis.