Pilsētā

«Vides aizsardzībā strādājošie nekad nav piederējuši pie labi
atalgotajiem darbiniekiem. Kolēģi smej, ka gada beigās algas
nedaudz paceļ, tā sakot, lai varam izvilkt galvu no ūdens, bet
janvārī atkal jāatgriežas realitātē. Tāpēc Vides pārvaldē tikpat kā
nestrādā vīrieši – viņi par tādu naudu nevar uzturēt ģimeni. Tiktāl
nonācis, ka par vides inspektorēm strādā tikai sievietes, ejam uz
rūpnīcām, brienam pa brikšņiem, mežiem… Kā gan citādi, ja sākumā
ierindas inspektors ar obligāto augstāko izglītību saņem 370 latu
pirms nodokļu nomaksas?!» Meldra negaida atbildi uz pašas
jautājumu.

Taču piederība profesijai, ko nepārtraukti skar ekonomiskā
krīze, un pieradums ar to sadzīvot nenozīmē, ka tā jābūt visu
laiku. Atalgojuma dati liecina, ka vidējā darba samaksa Vides
ministrijā ir 776 lati. Tajā pašā laikā Reģionālās attīstības un
pašvaldību ministrijā tā ir 1604. Savukārt algas Vides pārvaldē ir
vēl zem ministrijas līmeņa. «Sanāk, ka mūsu darbinieki ir daudz
nevērtīgāki kā citviet. Tā ir acīmredzamā netaisnība, uz ko
norādījām ministram. Katra līmeņa darbiniekam neatkarīgi no
ministrijas ir konkrētas funkcijas, tāpēc tik lielām atšķirībām
darba samaksas ziņā nevajadzētu būt. Taču to izliekas neredzam,»
atklāj M.Priedēna, piebilstot, ka no pieticīgās algas inspektoriem
pašiem jāpērk darbam nepieciešamie gumijas apavi un apģērbs. «Tas
nav iemesls, lai rokas nolaistu, bet viela pārdomām ir. Darbs, kas
ikdienā prasa daudz zināšanu un enerģijas, netiek novērtēts.»

Jautāta par dārdzības ietekmi uz savas ģimenes budžetu,
M.Priedēna atzīst, ka viņu saimē visos laikos sekots līdzi
tēriņiem. Ģimenē ir divi bērni, vidusskolēni, dzīvokļa iegādei
ņemts kredīts, mašīna pirkta uz līzinga. «Līzinga maksājumi
mašīnai, ko sedzu no savas algas, gada laikā apmēram par diviem
latiem mēnesī pieauguši, tas nav būtiski. Braucamais ir nevis
greznība, bet nepieciešamība, jo sabiedriskajā transportā ceļā
paietu daudz vairāk laika. Līzinga maksājums ir pirmais, par ko
norēķinos pēc algas saņemšanas. Pārējos izdevumus kalkulēju. Reizi
mēnesī tiek plānots brauciens uz Liepājas rajonu pie vecākiem,
galvenos izdevumus veido degviela, arī ciemakukulis jāaizved.
Abpusēji viens otru atbalstām – mēs vecākiem palīdzam darbos,
savukārt viņi balsta mūs. Tiesa, mums arī pašiem ir savs
mazdārziņš. Dārzeņus izaudzējam, konservējam, no šīs tradīcijas
neesam atteikušies.

Redzot, kā laukos cilvēki dzīvo, neveras mute gausties.
Vientuļajiem cilvēkiem izdzīvošana ir skarba. Tantei pēc komunālo
maksājumu nokārtošanas un zāļu nopirkšanas mēnesim pāri paliek 20
lati… Taču mūsu varas vīri, liekas, nesaprot, kāda ir
realitāte. 

Kolektīvā dzīvojam draudzīgi – esam izveidojuši sava veida
pašpalīdzības kasi, kad cits citam aizdodam naudiņu. Meita nesen
brauca uz baletu – kolēģe aizdeva. Ļoti daudzi tā dzīvo, no vienas
dienas uz otru. Pie taupības pasākumiem pieder sekošana atlaidēm.
«Maximā», tuvākajā veikalā, vispirms pārskatu akciju piedāvājumu,
izmantoju atlaižu kartes, skatos, kur lētāk. Šo to no bērniem
pārņemu. Viņi iemācījušies internetā iegādāties, piemēram, jakas,
botas. Veikalos šīs preces ir dārgas, bet Ķīnas ražojuma kvalitāte
– apšaubāma. Internetā botas ar atsūtīšanu no ASV izmaksā 40 latu.
Kāpēc nepirkt labas mantas, kas ilgi un labi valkājas?! 

Kad grāmatu sev nopirku, gan neatceros. Avīzes, žurnālus lasām
pa divām ģimenēm. Jaunumus internetā pārskatu. Ja varētu atļauties,
gribētu papildināt izglītību, atsvaidzināt angļu valodas zināšanas.
Šoruden gribēju ko uzsākt, bet trūkst brīvu līdzekļu. Reizēm kādā
ceļojumā gribētos aizbraukt. Arī tepat Latvijā ir skaisti, nav tālu
jābrauc. Spārnoja nedēļa, kad sakoptāko pagastu komisijas sastāvā
šovasar pabraukāju pa lauku mājām. Satiekot darbīgus, vienkāršus
cilvēkus, kas tik daudz panākuši nečīkstot un nepīkstot, kļūst
labi,» stāsta M.Priedēna.