Pilsētā

«Mūsu mājas pirmajā stāvā bija veikals, kurā varēja nopirkt maizi, miltus, putraimus, naglas un citas lietas. Apģērba gan laikam tur nebija, ja nu vienīgi kāds priekšauts,» jelgavnieks Ojārs Ansons mēģina atsaukt atmiņā Ulmaņlaikus, kad pats bija ābečnieka vecumā – gadus piecus sešus vecs. Viņš savu bērnību aizvadīja Vecpilsētas ielas 14. namā, kurš šobrīd tiek atjaunots. Ansona kunga atmiņas iemūžinātas videostāstā «Jelgavas Vecpilsētas ielas stāsts no Ojāra Ansona», kas šodien tika prezentēts Jelgavas pašvaldības Sabiedrības integrācijas pārvaldē.

O.Ansons Vecpilsētas ielā dzīvoja 20. gadsimta sākumā un,
iespējams, ir vienīgais šīs ielas iedzīvotājs, kurš tur dzīvojis
vēl pirms 2. pasaules kara. «Mēs dzīvojām nama otrajā stāvā. Tajā
pašā stāvā tante izdeva istabu skolotājam Žukovskim. Viņam
piederēja motocikls ar blakusvāģi, un viņš mani šad tad izvizināja.
Vēl otrajā stāvā bija zāle – liela istaba ar skapi, lielu galdu,
lustru un skaistu podiņu krāsni. Pirmajā stāvā vienā galā bija
veikals, bet otrajā galā dzīvoja kupla ģimene. Tajā bija maza
meitene, ar kuru bērnībā gan nekomunicējām, bet pēc Otrā pasaules
kara satikāmies, un viņa vēlāk kļuva par manu sievu,» stāsta
O.Ansons. Trešajā stāvā esot dzīvojis viņa onkulis, kurš strādājis
policijā, bet brīvajā laikā izgatavojis mēbeles. O.Ansons atceras,
ka Vecpilsētas ielas 14. nams un tajā esošais veikals piederējis
Jaunsubrēna kungam, kurš pats tajā nav dzīvojis. Šim kungam bijušas
divas meitas un māja Pulkveža O.Kalpaka ielā.

Par dzīvi Vecpilsētas ielā viņš atceras, ka netālu bijis avīžu
kiosks, kurā varēja iegādāties avīzes, marmelādes konfektes un
zīmuļus. Tolaik televizoru nebija, arī radio bijis tikai viens visā
mājā, tāpēc pieaugušie laiku pavadījuši, spēlējot zolīti, kā arī
devušies pastaigās pa pilsētu. «Pa tagadējo Lielo ielu gājām līdz
pat Driksai. Pa vienu pusi prom, pa otru – atpakaļ. Reizēm iegājām
kādā kafejnīcā, kur mamma man nopirka konfekti. Pa retam tiku arī
pie saldējuma, kas tolaik bija liels retums,» stāsta O.Ansons. Vēl
viņš spilgti atceras maizes veikalu Vecpilsētas ielā, kuram virs
durvīm karājies skaists «kriņģelis».

«Ceru, ka līdz ar šo filmu mums pilsētā veidosies šādu
cilvēkstāstu arhīvs, jo tieši cilvēki veido pilsētu. Un, jo vairāk
Jelgavā būs vietu, par kurām ir šādi stāsti, jo bagātāki mēs
būsim,» pēc videostāsta prezentācijas norādīja Jelgavas domes
priekšsēdētāja vietniece Rita Vectirāne.

Videostāsts tapis projekta «Jelgavas Vecpilsētas ielas stāsts
no…» gaitā Jelgavas pilsētas pašvaldības Kultūras padomes projektu
konkursa ietvaros. To veidoja biedrība «Jelgavā 21. gadsimts».
Projekta mērķis ir iemūžināt un saglabāt vēstures liecības,
atmiņas.

O.Ansonu filmā intervēja Vaira Anna Vectirāne, filmas veidotājus
konsultēja vēsturnieks Andris Tomašūns, ar Vecpilsētas 14. nama
nākotnes vīziju iepazīstināja Jelgavas pilsētas pašvaldības
Attīstības un pilsētplānošanas pārvaldes Attīstības plānošanas
sektora vadītāja Ilga Līvmane, filmēja Nils Jaunsubrēns. «Es biju
dzirdējis, ka mums dzimtā ir bijis turīgs kungs, bet līdz šim
neviens to konkrēti nebija apstiprinājis. Šis fakts mani
ieinteresēja, un gribētos izpētīt dzimtas stāstu. Diemžēl nav vairs
īsti kam paprasīt, bet, tā kā Jaunsubrēna kungs bijis namīpašnieks,
ceru, ka kādi fakti par viņu būs atrodami arhīva dokumentos vai
laikrakstos,» teic Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas 12. klases
skolēns Nils.

Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis»