Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvs

«24. jūlijs – diena, kad notika pirmie padomju aviācijas uzlidojumi. Galvenais mērķis – dzelzceļa stacija, kas tika pilnībā sagrauta, izpostīti sliežu ceļi, aizdedzinātas ēkas stacijas apkaimē, arī stacijas tuvumā esošā degvielas noliktava. Tikai daļai no pasažieriem izdevās pamest vilcienus un paglābties pie stacijas esošās patvertnēs. Stundas laikā liela daļa pilsētas pārvērtās drupu kaudzē, pārtrūka telefona sakari, elektrība un ūdens apgāde. Daudzi jelgavnieki pameta pilsētu…,» šādas ir aculiecinieka vēstures pētnieka Jāņa Blīves atmiņas par notikumiem pirms 70 gadiem Jelgavā, kad Otrā pasaules karā dažu dienu laikā mūsu pilsēta gandrīz pilnībā tika nodedzināta.

Atminoties traģiskos notikumus, vakar pilsētā notika ekskursija
«Jelgava 1944. gada jūlija liesmās», kurā gide Signe Lūsiņa,
pamatojoties uz jelgavnieku atmiņu stāstiem, mēģināja izstāstīt, kā
viss notika un cilvēku pārdzīvoto. Zīmīgi, ka ekskursija notika
tieši dienā, kad Jelgavā sākās traģiskie notikumi, un arī tad esot
bijusi karsta un saulaina diena. Interese par ekskursiju bija
salīdzinoši liela: piedalījās vairāk nekā 40 cilvēku –gan jaunieši,
gan sirmgalvji –, kuri ekskursijas laikā sasvstarpēji dalījās
atmiņās par to, ko viņi ir piedzīvojuši un redzējuši, ko dzirdējuši
no saviem vecākiem. Kopīgi ar ekskursijas dalībniekiem izstaigātas
zīmīgākās vietas pilsētā – Akadēmijas iela, pabūts vietā, kur
kādreiz bija Jelgavas Latviešu biedrības nams, kas ieņēma būtisku
lomu kultūras dzīvē, pie vecā pasta, Pētera ģimnāzijas jeb
«Academia Petrina», pie vecās slimnīcas, Annas baznīcas, Jelgavas
pils –, apskatītas vecās fotogrāfijas un no atmiņu stāstiem
uzzināts, kas tieši un kā notika pirms 70 gadiem.

Ekskursijā piedalījās arī grāmatas «Mīlestība caur Jelgavas
liesmām» autore bijusī jelgavniece Ingrīda Karstā. Tieši viņas
grāmata rosināja gidi S.Lūsiņu «rakt» jelgavnieku atmiņas, lai
izveidotu šo ekskursiju. Arī grāmatas autore dalījās savās atmiņās
par piedzīvoto.

Aculiecinieki savās atmiņās stāsta, ka no milzīgā karstuma
pilsētā mājām logi kusa, uzkarsa sienas un aizdegās. Elpot nav
bijis iespējams. Pirmo ēku pilsētā nodedzināja Krišjāņa Barona ielā
– tur bija vācu armijas noliktavas. I.Karstā atceras, ka tas bija
tieši pretim viņas mājai, ko nodedzināja vēlāk. Svētās Annas
baznīcā atradās Latvijas leģionāru štābs, medpunkts. S.Lūsiņa
stāsta, ka daudz atmiņu ir tieši par veco slimnīcu, taču tās ir
pretrunīgas.

«Lai gan izskan, ka Jelgavas atbrīvošana notika 31. jūlijā,
tomēr tā nebija. Cīņas turpinājās līdz pat 7. augustam, kad Jelgava
tika pakļauta Padomju varai,» tā S.Lūsiņa.

Redzot to, ka daļai ekskursijas dalībnieku ir savi stāsti un
atmiņas par šo laiku, gide aicināja tās pierakstīt un iesniegt
Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī. «Atmiņas ir ļoti
svarīga vēstures sastāvdaļa, tāpēc aicinu nebūt kūtriem un rakstīt.
Varbūt vēlāk varam tās apkopot un izdot kādu krājumu,» tā
S.Lūsiņa.  

Jāpiebilst, ka 3. Jelgavas kājnieku pulka virsnieks Voldemārs
Likerts Jelgavai veltījis dzejoli «Jelgavas bojāeja», kas atspoguļo
šo traģisko dienu notikumus. Piedāvājam to izlasīt arī jums.

«Jelgavas bojā eja» (28.07.1944.)

Kad jūlijā rudzi Zemgalē zied –

Par laimi tad puķe zila un magone dzied.

Kviešu lauks viļņo kā jūra,

Bagāts, bet ne bez darba sūra.

Kad diendusu ļaudis Zemgalē snauž,

Pats Dievs ar roku druvas glauž.

Kā vēsmiņa liega pār zemi tā slīd,

Druvas, kā Lielupes ūdeņi, viļņo un spīd.

Saule zemi dzīvībai silda,

Lai rudenis apcirkņus bagāti pilda.

Druvu un medaino pļavu josta

Pie Lielupes ir Jelgava, zemgaļu osta.

Jūlija nakts īsa, ātri krēsla gaist,

Diena jauna pamazām aust.

Pilsētai pāri nīcības vēstneši slīd,

Tie dzīvību nolād un nīd.

Naidnieka pulki no austrumiem nāk,

Pret pilsētu svinu tie kaisīt sāk.

Dzelzceļam pāri – tie pilsētā brūk,

Pa ielām ļaudis mulsumā jūk.

Šāvienu jūklī pamale trīc

Kad tikko ir atausis rīts.

Svins gaisu kapā un šķeļ,

Kā lapsenes spindz lodes un dzeļ.

Tērauda viesuļi gaisu plēš,

Kareivim kādam tie dzīvību dzēš.

Kā biedēti putni no ligzdām, no mājām,

Bēg ļaudis gan braukšus, gan kājām.

Uz ielām redz asiņu peļķes,

Kas mirgo kā tumšsārtas neļķes.

Un citur ir redzami līķi,

Kam stingušas sejas – kā melnie pīķi.

Pirms saule zenītā kāpusi –

Jelgava liesmot un degt ir sākusi.

Cilvēks viens, otris vēl ceļos slīgst,

Sirds tik vēl Dievu lūgt var un drīkst.

Pelnu un dūmu mutuli griežas,

Liesmas caur jumtiem un spraugām spiežas.

Bieži tās augstu pret mākoņiem šaujas,

Bet apakšā gruvežu kaudzes kraujas.

Grūst nami un baznīcu torņi krīt,

Tik kūpošas drupas paliks tur rīt.

Viss liesmās un dūmos ir tīts,

Vairs neausīs saulainais rīts.

Tur citkārt staltā Academia Petrina –

Nu nīcībā krīt bez lepnuma un smīna.

Kur mūzām un zinātnei telpas,

Nu stihijas dejo bez elpas.

Lielupes krastā Viestura pils celta,

Tur zāles kā no tīra zelta.

Peld mākoņi logos kā gulbji tur,

Un atmiņā hercogu laikmetu bur.

Tērauds baroka dzegas nu ārda,

Kara dievs bārdzību savu rāda.

Nīcības roka dzirksti tur šķiež,

No gaisa degošus ķermeņus sviež.

Kā milzu sēnes mākoņos aug –

Dūmu mutuļi – kur acis vien raug.

Pat zeme trīcēt un šūpoties sāk,

Kara dievs Marss – kad polonēzi sāk.

Kad saule pie apvāršņa launagā sēžas,

Liesmu jūra vēl plašumā plešas,

Dūmu kamoli mutuļos veļas,

Dzirksteļu meži pret debesīm ceļas.

Nāve pār pilsētu plīvuri pleš,

Uguns dievs slāpes sev dzēš.

Zeme pie Lielupes asinis lok,

Aizstāvju spēki pamazām plok.

Dūmaks un drupas skatu sedz,

Ne vairs ielu, ne virzienu redz,

Ir postā un liesmās viss grimis,

Kas dzīvei un laimei bij dzimis.

(«Jelgavas 3. kājnieku pulks», 1970. gads)

Foto: Ivars Veiliņš

Video: Māris Martinsons