Pilsētā

Lai gūtu lielāku priekšstatu par to, kas notiek mūsu pilsētas liftos, «Jelgavas Vēstnesis» uz sarunu aicināja lielākās apkalpošanas firmas «Latvijas lifts – Šindlers» Jelgavas filiāles vadītāju Nikolaju Koļesņikovu. Sarunu sākam ar interesantu salīdzinājumu, par kuru diezin vai daudzi no mums pat spējuši aizdomāties. N.Koļesņikovs paziņo: lifts ir vertikālais transporta līdzeklis, kas ik dienas pilsētā pārvadā vairāk cilvēku nekā mūsu sabiedriskais transports

Kristīne Langenfelde

Lai gūtu lielāku priekšstatu par to, kas notiek mūsu
pilsētas liftos, «Jelgavas Vēstnesis» uz sarunu aicināja lielākās
apkalpošanas firmas «Latvijas lifts – Šindlers» Jelgavas filiāles
vadītāju Nikolaju Koļesņikovu. Sarunu sākam ar interesantu
salīdzinājumu, par kuru diezin vai daudzi no mums pat spējuši
aizdomāties. N.Koļesņikovs paziņo: lifts ir vertikālais transporta
līdzeklis, kas ik dienas pilsētā pārvadā vairāk cilvēku nekā mūsu
sabiedriskais transports.

«Tā nu tas ir – padomājiet, cik vienā mājā ir dzīvokļu, cik tajā
iemītnieku, cik bieži viņi ik dienas brauc lejā un augšā ar liftu.
Ja vēl pieskaitām ciemiņus, kas arī to izmanto, droši var apgalvot,
ka Jelgavas lifti pārvadā vairāk pasažieru nekā pilsētas
sabiedriskais transports,» spriež N.Koļesņikovs, piebilstot, ka
atšķirība vien tāda, ka autobusā par katru braucienu jāpērk biļete,
bet lifta izmantošana un uzturēšana viena dzīvokļa saimniekam
mēnesī izmaksā vien pāris latu.
Tas nelielai atkāpei, taču lifts patiesi ir vertikālais transports,
un, izrādās, tam ir daudz vairāk saistību ar braucamrīku nekā
sākumā varbūt šķiet. «Patiesībā lifta apkope darbojas pēc līdzīga
principa kā jebkuram transporta līdzeklim – reizi gadā tas «iziet»
obligāto tehnisko apskati. Kad Tehnisko ekspertu sabiedrības
speciālisti dod savu atzinumu, lifts darbu var turpināt vai, gluži
pretēji, tas jāslēdz,» skaidro N.Koļesņikovs.
Tā Jelgavā, neraugoties uz to, ka daudziem jo daudziem liftiem
noteiktais izgatavotāju kalpošanas laiks jau sen kā pagājis,
eksperti to pagarina, jo apkalpojošās firmas ir spējušas tos
uzturēt atbilstoši drošības noteikumiem.
Galvenokārt vecie lifti ražoti Krievijā un Baltkrievijā, bet tagad,
apkalpotāju uzstutēti, padomju ražojumi vēl turas. Kā jau varētu
šķist, lielākais drauds šim vertikālajam transportam ir nevis laika
zobs, bet gan paši iedzīvotāji.
N.Koļesņikovs skaidri norāda, ka vislielāko postu liftiem nodara
tieši cilvēks. «Pirmkārt, tas ir huligānisms – nav iespējams
uzskaitīt tās reizes, kad kāds, nezinot, kur likt savu enerģiju,
vienkārši sadauza lifta vadības pulti, sabojā iekšējo apgaismojumu,
saskrāpē sienas vai izmanto liftu dabisko vajadzību kārtošanai,»
stāsta N.Koļesņikovs.
Un šādus ļaundarus pieķert izdodas ļoti reti – ja pilsētā, postot
labiekārtojumus, šad tad vērīgs kaimiņš kaut ko pamana, tad, vienam
pašam atrodoties liftā, iespējams pastrādāt kaitējumu, kas citu
acīm paliek nepamanīts. Ja pie rokas noķert neizdodas, tad sodīt
arī grūti.
Otrie lielākie lifta postītāji ir cilvēki, kas klaji pārkāpj lifta
lietošanas noteikumus. «Šī lapiņa ar noteikumiem patiesībā kalpo
labi ja nedēļu – norauta, saplēsta, apzīmēta, un jālīmē jauna.
Cilvēki nesaprot, ka tās tiek izvietotas viņu izglītošanai, taču
pasažieri lapiņas ne vien neizlasa, bet klaji ignorē. Un tad rodas
situācijas – saņemam izsaukumu, lifts nedarbojas, ierodamies, un…
jā, kārtējā nepareizā ekspluatācija,» skaidro N.Koļesņikovs.
Kādi tad ir biežākie iemesli, kāpēc lifts apstājas? N.Koļesņikovs
atzīst, ka tā ir tā saucamā peregruzka. Un ne jau šāda tāda, bet
pamatīga. «Iedomājieties – lifts iestrēdzis. Atbraucam, dabūjam
vaļā. Kas izrādās? Lifts līdz pusei piekrāmēts ar betona blokiem.
Kāds vienkārši mājās taisa eiroremontu, dauza ārā sienu, bet
būvgružus kārtīgos apjomos laiž lejā ar liftu. Cilvēki jau
nesaprot, ka tas ir pasažieru lifts un paredzēts vien 320
kilogramiem.»
Tāpat notiek, kad liftos gatavi iestūķēt visu, ko vien var
iedomāties. «Nu nav tas lifts tik liels, lai tajā veselus lielos
dīvānus, klavieres un tamlīdzīgus priekšmetus pārvadātu, bet
mēģināt vajag – mēģina, mēģina, kamēr lifts neiztur,» atzīst
N.Koļesņikovs, piebilstot, ka saudzīgi pret īpašumu cilvēki spējot
būt tikai otrpus sava dzīvokļa durvīm, bet koplietošanas telpas
diemžēl žēlotas netiek. «Liftos nedrīkst smēķēt, bet smēķē, turklāt
pat aizdedzina; liftos nedrīkst pārvadāt velosipēdus, bet ved un
bojā kabīnes sienas; suņus vienus liftā palaist nedrīkst, bet,
slinkuma vadīti, iesēdina suni 9. stāvā, cerot, ka tas pats lejā
izkāps ārā, taču viņš nokārtojas liftā un brauc atpakaļ. Tā varētu
skaitīt vēl un vēl.»
Viņš gan neatceras, ka Jelgavā liftos būtu notikuši kādi nelaimes
gadījumi, kuros ciestu cilvēki. «Par laimi, no tā esam
izvairījušies. Arī tā, ka cilvēks iestrēgtu liftā uz ilgu laiku,
nav bijis. Šķiet, ka pats ilgākais remonts mums bijis pāris dienu,
kad lifts nedarbojas. Viens izņēmums gan bijis, kad pirms pāris
gadiem tika ļaunprātīgi aizdedzināts lifts Puķu ielā 5. Tā remonts
prasīja mēnesi un tik ilgi arī iedzīvotāji to nevarēja izmantot,»
atzīst vadītājs.
Vidēji dienā liftnieki saņem ap desmit izsaukumu, kad jānovērš
nelielas kļūmes, bet daudz trakāk ir svētkos. «Mūsu liftnieki
strādā visu diennakti. Zinām, ka svētki ir īpašs laiks, piemēram,
Jaungada naktī varam saņemt pat 30 izsaukumu, jo cilvēks, svētku
noskaņā pusnaktī dodoties skatīties salūtu, jau nu vismazāk domā
par lifta lietošanas noteikumiem – tur arī tās problēmas rodas. Ja
cilvēki paši būtu saudzīgāki, tad arī lifta mūžs būtu ilgāks un
vēlāk pienāktu tā diena, kad būs jādomā, vai atteikties no jumta
maiņas, lai tā vietā būvētu jaunu liftu,» spriež N.Koļesņikovs.