Ar vēstuļu citātu, ko gleznotāja un rakstniece savas dzīves laikā rakstījusi literatūrzinātniekam Viktoram Hausmanim, lasījumu, pārstāstu par mākslinieces daiļradi Ādolfa Alunāna memoriālajā mājā šodien atklāta rakstnieces un gleznotājas – Veronikas Janelsiņas (1910 – 2001) darbu izstāde – «Pirmā», kura memoriālajā mājā būs skatāma līdz 27. februārim.
Ritma Gaidamoviča
Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktores vietniece Marija Kaupere stāsta, ka izstāde memoriālajā mājā būs skatāma līdz pat 27. februārim un tajā vērtējamas gan mākslinieces gleznas, gan literārie darbi. Pēc literatūrzinātnieka Viktora Hausmaņa saņemto vēstuļu citātiem un V.Hausmaņa stāstījuma var noprast, ka māksliniece bijusi ļoti izdomas un fantāzijas bagāta, jo spējusi izgudrot visneiedomājamākās situācijas, arī to, kā varētu noritēt lekcija viņai kā studentei pie V.Hausmaņa. To viņa bija iedomājusies kā nopēlumu par viņas domrakstu, kurā viņa izmantojusi dažādus izteiksmes līdzekļus. Pēc literatūrzinātnieka stāstītā atklājas, ka māksliniece vienmēr jutusies jauna, to pierāda arī tas, ka tikai gadu pirms savas nāves viņa V.Hausmanim vēstulē rakstījusi: «Man ir 40 gadi, vecāka negribu būt. Pie velna vecums».
Izstādes atklāšanā uzstājās arī Jelgavas Mākslinieku organizācijas priekšsēdētājs, mākslas zinātnieks Māris Brancis, kurš klātesošajiem pastāstīja par V.Janelsiņu kā gleznotāju. Viņš gan piebilst, ka dzimtenē Veronika Janelsiņa galvenokārt pazīstama kā rakstniece, tikai retu reizi atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā bijis redzams pa kādai viņas pēckara gados tapušai gleznai. Latvijas Valsts arhīvs sadarbībā ar Mākslas galeriju «Mūrnieks» 2008. gada jūlijā pirmo reizi atklātībai nodeva plašāku Veronikas Janelsiņas gleznu kolekciju – 13 darbus. Tos līdz ar citiem mākslinieces materiāliem Latvijas Valsts arhīvs saņēmis ar Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas testamenta izpildītāja mākslinieka Gvido Augusta gādību.
Gleznotāja un rakstniece Veronika Janelsiņa dzimusi 1910. gada 20. maijā Baltkrievijā. Mācījusies Strenču miesta 6. klašu pamatskolā, no 1926. līdz 1930. gadam mācījusies Cēsu valsts ģimnāzijā. 1930. gadā iestājusies Latvijas Mākslas akadēmijā, vēlāk – Ģederta Eliasa vadītajā Figurālās glezniecības meistardarbnīcā. Ar Akadēmijas padomes 1938. gada 2. novembra lēmumu piešķirts mākslinieka gleznotāja grāds par diplomdarbu «Uz svētkiem». Strādājusi Latvijas Valsts Vēsturiskajā muzejā par restauratori, papildinājusies Parīzē, Luvrā. 1944. gada rudenī bēgusi uz Vāciju. Savukārt 1950. gadā pārcēlusies uz ASV, sākumā dzīvojusi Salemā, Oregonā, no 1952. gada – Pasifika Palisādē, Kalifornijā. Strādājusi šūšanas rūpnīcā, vēlāk darinājusi «smalko aprindu» portretus. Precējusies ar gleznotāju un rakstnieku Anšlavu Eglīti.
Mūksalas mākslinieku biedrības un Amerikas latviešu mākslinieku apvienības biedre. Pirmā personālizstāde māksliniecei bijusi 1944. gadā Rīgā. 1930. gados piedalījusies Mūksalas mākslinieku biedrības un Kultūras fonda izstādēs, pēc kara kopizstādēs Vācijas pilsētās un starptautiskajās bēgļu mākslinieku izstādēs Parīzē, Amsterdamā, Hāgā, ASV – Salemā, Losandželosā, Milvokos, Čikāgā un citur.
Veronika Janelsiņa pazīstama arī kā grāmatu ilustratore. Visas Anšlava Eglīša grāmatas trimdas periodā iznākušas viņas mākslinieciskajā ietērpā.
Pašas mākslinieces pirmā grāmata – romāns «Kaķi, ja tu būtu cilvēks», izdota 1981. gadā, tai seko romāni «Divas jakas un taksido» (1982), «Nozagtais eņģelis» (1984), «Ar un bez rožainiem stikliem» (1988), stāstu krājums «Es, zilais putns» (1991), eseju krājums «Cilvēks un es» (1994), romāns «Divkauja paradīzē» (1996), atmiņu un pārdomu grāmata «Pašsaruna» (1996), atmiņu stāsts par Anšlavu Eglīti «Atceroties» (2000), grāmata «Vēstule» (2001). Sarakstījusi lugas «Kas dārzā, kas dārzā?» (1976), «Lukrēcija Buti» (1985). Par grāmatu «Es, zilais putns» 1992. gadā saņēmusi PBLA Kultūras fonda Goda balvu. Māksliniece ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle. Mirusi 2001.gada 29. maijā Losandželosā.
5.6 °C,
4.4 m/s,
90.3 % 
5.6 °C,
4.4 m/s,
90.3 %