Kultūra

Ritma Gaidamoviča

«Nezinu, ko es mīlu vairāk – deju vai bērnus, bet skaidri
zinu, ka augustā, kamēr atpūtāmies, es biju noilgojusies. Tagad ir
tāds prieks visus satikt un redzēt, ka viens par pusgalvas tiesu
paaudzies, otram mati nokrāsoti, trešajam vēl kaut kas… Katrs nāk
ar mammas sarūpētu puķīti, sabučo. Teikšu tā: par katru bērnu es
varētu uzrakstīt grāmatu – kā viņš veidojies, sākot no trim līdz
pat 18 gadiem. Gribas, lai «Vēja zirdziņš» ir kas īpašs bērnam,» ar
prieku raksturojot, ko vadītājai nozīmē «Vēja zirdziņš», stāsta
A.Skrastiņa. 

Nu kolektīvam jau aiz muguras ir lielie Dziesmu un deju
svētki, pēc kuriem lielākā jeb zelta grupa «aizgājusi tautiņās»,
mazākie pabijuši un emocijas uzkrājuši Eiropiādē Šveicē, bet tagad
jauniem spēkiem tiks uzsākta nākamā sezona. 

Saklausījām, kas skan

«Pēc vasaras piedzīvojumiem domāju, ko īpašu «Vēja zirdziņš»
varētu sagādāt šajā gadā, jo Dziesmu un deju svētki aizvadīti, arī
lielas jubilejas kolektīvam nav. Tad nu saklausījām to, kas skan
visā Latvijā – Latvijas 90. dzimšanas diena – , tāpēc nolēmām, ka
šī sezona kolektīvam izskanēs ar devīzi ««Vēja zirdziņš» dejo
Latvijai»,» sezonas pamatdomu ieskicē vadītāja. 

Viņa vēlas, lai bērniem kolektīvs nesaistītos tikai ar
dejošanu, bet arī ar kopīgiem pasākumiem, kuros piedalītos ne tikai
paši, bet arī dejotāju vecāki. Tieši tāpēc, iesākot jauno sezonu,
jau sestdien, 13. septembrī, «Vēja zirdziņa» dejotāji kopā ar
vecākiem piedalīsies Lielajā talkā un sakops Valdekas pils
apkārtni. 

Novembrī – 

labdarības koncerts

«Vēja zirdziņa» plānos ietilpst arī kopīga sportošana un
atpūta – stafetes brīvā dabā vai slidošana ledus hallē. Bet
novembrī kolektīva kalendārā ierakstīts labdarības koncerts bērniem
un vecākiem cilvēkiem, dāvinot viņiem «Vēja zirdziņa» dejas. Šajā
mēnesī kolektīvs piedalīsies arī 18. novembra svētkos, veidojot
Ugunszīmi – šobrīd kolektīva dejotājiem līdz oktobra beigām uzdots
mājas darbs, proti, jāizveido projekts, kāda varētu izskatīties
kolektīva veidotā zīme, lai no vairākām izvēlētos vienu labāko.
Iepriekšējā gadā viņi veidoja laimes pakavu. 

Karogs ar vairāk 

zvaigznītēm

Vēl viens liels notikums – kolektīvs pavisam nesen ticis pie
jauna karoga, kuru pirmo reizi plašākam skatītāju lokam izrādījuši
jau Dziesmu svētku gājienā, bet pilnīgi visi kolektīva dalībnieki
pirmo reizi «Vēja zirdziņa» himnu pie tā dziedājuši tikai
pagājušajā nedēļā. Šo karogu audusi Ingrīda Ozolniece, kura
darinājusi arī iepriekšējo, kas kolektīvam joprojām esot ļoti mīļš.
«Ingrīda ir mūsu karogu mamma numur viens. Ideja jaunajā karogā
saglabājusies tā pati – zirdziņš, kurš jāj uz debesīm, tikai šoreiz
tās ir plašākas, tajās ir daudz vairāk zvaigznīšu. Karogs ir
spilgtāks un mūsdienīgāks, kā arī lielāks, un tajā var skaidri
salasīt nosaukumu, ejot gājienā,» smaidot nosaka
A.Skrastiņa. 

Kopprojekts 

ar pašmāju mūziķēm

Šajā atlikušajā pusgadā kolektīvs gatavojas realizēt arī
sadarbību ar pašmāju mūziķēm Ingūnu Lipsku un Ingunu Cini. «Viņas
ir sakomponējušas mūziku, dziesmas, un kopā ar saviem audzēkņiem
dziedās, bet «Vēja zirdziņš» – dejos. Šo kopīgo uzvedumu iecerēts
skatītājiem parādīt decembrī. Galvenā uzveduma ideja ir par laimes
raušiem – visiem šķitīs, ka laime meklējama raušos, bet izrādīsies,
ka tā laime katram jāmeklē sevī pašā,» ieintriģē
vadītāja. 

Dzeltenie, sarkanie, zaļie, lillā, rozā un oranžie

Kolektīvs ievērojams ne tikai ar saviem uzvedumiem un
pasākumiem, bet arī ar tradīcijām. Viena no tām – katra vecuma
grupa kolektīvā tiek saukta savā krāsā: trīs – četri gadi ir
dzeltenā grupa, piecus un sešus gadus veci bērni – sarkanā, 1. un
2. klase – zaļā grupa, 3. un 4. klase – lillā grupa, 5. un 6. klase
– rozā, ir arī divas oranžās grupas – lielā (10. un daži no 11.
klases) un mazā (7. un 9. klase), jo savulaik šajā grupā bijuši tik
daudz bērnu, ka jāveido divas grupas, lai kādam visu laiku nebūtu
jāsēž malā. 

Taujājot, cik viegli vai grūti kolektīvam sokas ar puišu
meklēšanu, vadītāja atzīst, ka arī «Vēja zirdziņā» tā esot
problēma, jo pusaudža gados puiši priekšroku dod basketbolam,
futbolam un citiem sporta veidiem, taču, par laimi, vienmēr sastāvs
tiek nokomplektēts. «Vienmēr vecākiem saku: vienalga kurā sporta
veidā vai varbūt mūzikas skolā bērns darbotos, to var apvienot ar
tautiskajām dejām. Galvenais viņu jau no mazotnes pieradināt, jo
tad viņš sadraudzējas ar visiem, un kolektīvs viņu pietur. Grūtāk
ir ar pusaudža vecuma jauniešiem, bet vidusskolā viņi vēlas nākt
atpakaļ. Ja reiz bērns atnācis, mans uzdevums ir šo interesi
noturēt,» tā A.Skrastiņa. 

Tautas deja ir klasiska vērtība, kas nav mainījusies gadiem.
«Protams, ienāk dažādi eksperimenti un jauninājumi, bet klasika, no
kuras viss cēlies, paliek. Arī «Vēja zirdziņš» eksperimentē un
apgūst laikmetīgās dejas,» tā A.Skrastiņa. Piemēram, Ziemassvētkiem
gatavotais uzvedums nebūšot gluži etnogrāfisks – tajā paredzētas
dažādas jaunas pieejas, jo esot jāieinteresē bērni, ka var arī
citādāk. «Tagad plaši tiek runāts par to, ka dziedāšanu vajag
ieviest kā obligāto priekšmetu, to pašu mēs varam teikt par
dejošanu,» tā vadītāja.