«Mūsu mājas pirmajā stāvā bija veikals, kurā varēja nopirkt maizi, miltus, putraimus, naglas un citas lietas. Apģērba gan laikam tur nebija, ja nu vienīgi kāds priekšauts,» jelgavnieks Ojārs Ansons mēģina atsaukt atmiņā Ulmaņlaikus, kad pats bija ābečnieka vecumā – gadus piecus sešus vecs. Viņš savu bērnību aizvadīja Vecpilsētas ielas 14. namā, kurš šobrīd tiek atjaunots. Ansona kunga atmiņas iemūžinātas videostāstā «Jelgavas Vecpilsētas ielas stāsts no Ojāra Ansona», kas prezentēts Jelgavas pašvaldības Sabiedrības integrācijas pārvaldē.
O.Ansons Vecpilsētas ielā dzīvoja 20. gadsimta sākumā un, iespējams, ir vienīgais šīs ielas iedzīvotājs, kurš tur dzīvojis vēl pirms 2. pasaules kara. «Mēs dzīvojām nama otrajā stāvā. Tajā pašā stāvā tante izdeva istabu skolotājam Žukovskim. Viņam piederēja motocikls ar blakusvāģi, un viņš mani šad tad izvizināja. Vēl otrajā stāvā bija zāle – liela istaba ar skapi, lielu galdu, lustru un skaistu podiņu krāsni. Pirmajā stāvā vienā galā bija veikals, bet otrajā galā dzīvoja kupla ģimene. Tajā bija maza meitene, ar kuru bērnībā gan nekomunicējām, bet pēc Otrā pasaules kara satikāmies, un viņa vēlāk kļuva par manu sievu,» stāsta O.Ansons. Trešajā stāvā esot dzīvojis viņa onkulis, kurš strādājis policijā, bet brīvajā laikā izgatavojis mēbeles. O.Ansons atceras, ka Vecpilsētas ielas 14. nams un tajā esošais veikals piederējis Jaunsubrēna kungam, kurš pats tajā nav dzīvojis. Šim kungam bijušas divas meitas un māja Pulkveža O.Kalpaka ielā.
Par dzīvi Vecpilsētas ielā viņš atceras, ka netālu bijis avīžu kiosks, kurā varēja iegādāties avīzes, marmelādes konfektes un zīmuļus. Tolaik televizoru nebija, arī radio bijis tikai viens visā mājā, tāpēc pieaugušie laiku pavadījuši, spēlējot zolīti, kā arī devušies pastaigās pa pilsētu. «Pa tagadējo Lielo ielu gājām līdz pat Driksai. Pa vienu pusi prom, pa otru – atpakaļ. Reizēm iegājām kādā kafejnīcā, kur mamma man nopirka konfekti. Pa retam tiku arī pie saldējuma, kas tolaik bija liels retums,» stāsta O.Ansons. Vēl viņš spilgti atceras maizes veikalu Vecpilsētas ielā, kuram virs durvīm karājies skaists «kriņģelis».
«Ceru, ka līdz ar šo filmu mums pilsētā veidosies šādu cilvēkstāstu arhīvs, jo tieši cilvēki veido pilsētu. Un, jo vairāk Jelgavā būs vietu, par kurām ir šādi stāsti, jo bagātāki mēs būsim,» pēc videostāsta prezentācijas norādīja Jelgavas domes priekšsēdētāja vietniece Rita Vectirāne.
Videostāsts tapis projekta «Jelgavas Vecpilsētas ielas stāsts no…» gaitā Jelgavas pilsētas pašvaldības Kultūras padomes projektu konkursa ietvaros. To veidoja biedrība «Jelgavā 21. gadsimts». Projekta mērķis ir iemūžināt un saglabāt vēstures liecības, atmiņas.
O.Ansonu filmā intervēja Vaira Anna Vectirāne, filmas veidotājus konsultēja vēsturnieks Andris Tomašūns, ar Vecpilsētas 14. nama nākotnes vīziju iepazīstināja Jelgavas pilsētas pašvaldības Attīstības un pilsētplānošanas pārvaldes Attīstības plānošanas sektora vadītāja Ilga Līvmane, filmēja Nils Jaunsubrēns. «Es biju dzirdējis, ka mums dzimtā ir bijis turīgs kungs, bet līdz šim neviens to konkrēti nebija apstiprinājis. Šis fakts mani ieinteresēja, un gribētos izpētīt dzimtas stāstu. Diemžēl nav vairs īsti kam paprasīt, bet, tā kā Jaunsubrēna kungs bijis namīpašnieks, ceru, ka kādi fakti par viņu būs atrodami arhīva dokumentos vai laikrakstos,» teic Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas 12. klases skolēns Nils.
0.7 °C,
7.4 m/s,
91.8 % 
0.7 °C,
7.4 m/s,
91.8 %