«Doma bija apmeklēt kursus kopā ar draudzeni, bet Atvērto durvju dienā Pieaugušo izglītības centrā uzzināju par ģimenes programmu un nospriedu – kāpēc nemācīties arī kopā ar savu meitu?!» saka Andra Meinerte, kura kopā ar meitu Rebeku apguvusi ne tikai zīda un stikla apgleznošanu, bet nu abas mācās arī fotografēt.
Kristīne Langenfelde
Rebeka ir jauniete, un daudzi viņas vienaudži diezin vai izvēlētos vakarus pavadīt kopā ar mammu, kopīgi mācoties, taču viņām abām tas šķiet pašsaprotami. «Es jau visu dienu pavadu kopā ar saviem draugiem. Nedomāju, ka es šīs vakara stundas varētu pavadīt lietderīgāk. Visticamāk, sēdētu pie televizora vai internetā. Taču tagad es daru to, kas patiesi aizrauj,» saka Rebeka, nemaz nemulstot, ka dara to kopā ar mammu. «Es jau sen vēlējos iemācīties apgleznot zīdu. Meklēju iespējas, un kolēģe ieteica Jelgavas reģionālo Pieaugušo izglītības centru. Tā nu uz Atvērto durvju dienu ar draudzeni gājām meklēt iespējas. Un atradām! Tiklīdz uzzināju, ka šeit ir tāda ģimenes programma, kurā varu mācīties kopā ar meitu, nolēmu – tā jāizmanto. Un patiesībā Rebeku nemaz nevajadzēja pierunāt – viņa vienkārši teica «jā»,» atceras Andra. Meinertu ģimenē arī visi kopā laiku vairāk pavada brīvdienās vai atvaļinājumos, taču ikdienā katrs aizņemts ar savām lietām, tad tā kopā būšana ir mazāk. «Tieši tāpēc šāda mācīšanās ir iespēja man vairāk laika pavadīt kopā ar meitu. Neapšaubāmi, plusi tam, ka mēs kaut ko jaunu apgūstam kopā, ir vairāki. Iedomājieties: mēs mājās taisām kādu darbiņu. Es varbūt šaubos – vajadzētu tā vai savādāk, bet man ir ar ko pakonsultēties! Mēs viena otrai varam sniegt padomu, kopīgi paskatīties uz lietām, un tas noteikti ir ieguvums,» spriež Andra. Abas ir pārliecinātas, ka kursi ir fantastiska iespēja. «Mums bija tik brīnišķīga pasniedzēja – Ludmila Grīnberga. Viņa nevis norādīja un strikti mācīja, bet deva tādu morālu atbalstu: ļāva mums uzdrīkstēties, mēģināt. Viņa lika mums saprast, ka mākslā nav pareizi, labi vai slikti. Dodot vaļu mūsu izpausmei, pasniedzēja tikai ieteica labāko risinājumu, palīdzēja. Kursi notika ļoti nepiespiestā gaisotnē, tā kā patiesi bija prieks pēc nogurdinošas darba dienas uz tiem doties,» atzīst Andra. Tagad jau mājās gan Andrai, gan Rebekai tapusi ne viena vien apgleznota šallīte, glezniņa, turklāt ne tikai pašu priekam, bet arī citiem. Vieni kursi beidzās, bet nākamie sākās. «Mums iepatikās. Un Rebekai jau vienmēr ir patikusi fotografēšana, tāpēc nolēmām – kāpēc neapgūt arī to, ja jau ir tāda iespēja!» saka mamma. Tā nu Andra un Rebeka šobrīd turpina kopīgu mācīšanos un apgūst fotografēšanu, taču izrādās, ka viņu vakari paiet ne tikai Pieaugušo izglītības centra kursos – viņas mācās arī vēderdejas Svētes pamatskolā. «Un kāpēc gan ne! Tas viss taču ir pašu priekam,» piebilst Andra, kura neslēpj, ka papīra dēļ jau nu noteikti vairs zināšanas nepapildinātu. «Esmu skolotāja, un skolotājiem nemitīgi savas zināšanas jāpapildina dažādos kursos, bet man gribas kaut ko sev. To jau es nolēmu tad, kad pirms trīs gadiem pabeidzu maģistrantūru – turpmāk mācīšos tikai sev.» Un Andra patiesi zina, ko viņa vēlas pati sev – jau apgūta zīda apgleznošanas tehnika, tagad fotografēšana, arī vēderdejas. Vēl Andra iestājusies kosmofozijas institūtā. «Tas tā – sevis izziņa,» viņa uzsver. Tagad jau viņa spriež, ka nākotnē varētu apgūt arī floristiku, bet tā nopietnāk – varbūt tie jau būs kursi ne tikai uz pāris mēnešiem. «Iespēju mācīties taču ir tik daudz!» saka Andra. Rebeka gan vēl ir tajā vecumā, kad šo to gatava darīt arī tikai atzīmju un apliecību dēļ – tas gan par skolu runājot, taču citādi arī viņa ir par jaunu lietu izzināšanu. «Kāpēc ne? Ja būs brīvs laiks un iespējas, noteikti varētu vēl kaut ko pamācīties. Un varbūt arī kopā ar mammu. Nē, mamma nav mana draudzene – viņa ir mana mamma, taču ir tik daudz lietu, ko var darīt kopā ne tikai ar draugiem, bet arī ar mammu,» tā Rebeka.
5 °C,
5 m/s,
96.6 % 
5 °C,
5 m/s,
96.6 %