«Jau sešus gadus piedalos skolu kvalifikācijas eksāmenos un esmu novērojis, ka ar katru gadu darba kvalitāte aug, un tas ir pozitīvi. Jūtams, ka jaunieši apzināti izvēlas mēbeļu galdnieka profesiju. Nav attieksme: ai, ja nebūšu galdnieks, strādāšu celtniecībā. Taču mums – uzņēmējiem un skolai – ir ciešāk jāsadarbojas, ne tikai prakses laikā «nogrūžot» audzēkni uz mūsu pleciem. Lūdzu, es piedāvāju savus resursus, iekārtas – lai nāk kāds pasniedzējs un viņiem vada šeit praktiskās nodarbības, lai iegūst prasmes, iemācās darboties ar instrumentiem. Nereti bijis tā, ka atnāk 2. kursa audzēknis, kurš ne reizi nav stāvējis pie darbgalda,» saka SIA «Weloco & Co» valdes loceklis Ingus Kļaviņš.
Ritma Gaidamoviča
Šodien Rietumzemgales profesionālās izglītības kompetences centrā «Jelgavas Amatniecības vidusskola» notika pedagogu, uzņēmēju, kas darbojas kokapstrādes nozarē, un pilsētas vadības tikšanās. Tās mērķis bija noskaidrot, ko uzņēmēji gaida no skolas, lai sagatavotu labus darbiniekus, kā popularizēt šo nozari, kā arī runāt par turpmāko sadarbību. Jāteic, ka uzņēmēju atsaucība bija diezgan liela – no uzaicinātajiem 25 bija ieradušies 14 ar kokapstrādes jomu saistītu uzņēmumu pārstāvji. Uzņēmēji visi kā viens atzinīgi novērtē tikšanos. Viņi atzīst – tas apliecina, ka visām iesaistītajām pusēm – pašvaldībai, skolai, uzņēmējiem – interesē, kas notiek ar šo nozari pilsētā un, kopā strādājot, būšot vieglāk to popularizēt.
Uzņēmēji atzīst, ka profesionālo skolu audzēkņu attieksme un sagatavotība atšķiras. Skola dara visu, lai audzēkņiem ieliktu pamatus, taču tas, vai viņš būs labs speciālists, jau atkarīgs no jaunieša. Praksēs ierodas ieinteresēti jaunieši, kuri tiešām dara un tiek arī strādāt pie darbagaldiem, taču ir bezatbildīgi, kuriem var tikai uzticēt izslaucīt darbnīcu. Ir arī tādi, kuriem patīk pasēdēt, telefonā paspēlēt spēlītes, viņi arī labprāt grīdu paslauka. «Teorētiskā bāze jauniešiem ir laba, taču svarīga attieksme. Ir man bijuši tādi, kuriem uzdodu darbu, un viņi strādā, strādā, tad saņem SMS un pievēršas telefonam, aizmirstot, ka ir jāstrādā,» tā uzņēmuma «Urbix» vadītājs Normunds Štefenhagens.
Amatniecības vidusskolas direktores vietnieks Uldis Sokolovs nenoliedz, ka tikai divi trīs jaunieši, iestājoties programmā «Kokizstrādājumu izgatavošana», pārliecinoši saka: es gribu būt galdnieks. Ir daudz citu iemeslu, kālab jaunieši vispār izvēlas šo profesiju – skola tuvu mājām, šeit draugs mācās, vecāki lika…
Uzņēmēji uzver, ka šobrīd ar steigu ir jādara kaut kas, lai popularizētu šo nozari. «Jauniešus ļoti ietekmē dažādi topi. Laikā, kad topā bija celtniecība, tik daudzi gribēja mācīties, lai kļūtu par šīs nozares speciālistiem. Ja kokapstrāde nebūs topā, mēs zaudēsim kadrus. Jauniešos ir jārada interese,» tā N.Štefenhagens. Uzņēmēji jau šobrīd kā vienu no veidiem, kā profesiju popularizēt, piedāvā mācību ekskursijas uzņēmumos, ko atzinīgi novērtē skola. «Mēs dodam iespēju skolēniem atnākt pie mums, apskatīties, kā strādājam, kādi darbagaldi, cik tas viegli vai grūti. Jā, pie manis vēl nav atnācis neviens gatavs speciālists un lūdzis darbu, taču es zinu, ka diezgan daudz jauniešu ir aizgājuši šajā virzienā mācīties tālāk. Man gribas ticēt, ka tas ir arī daļēji, pateicoties ekskursijai,» tā SIA «Spals» īpašnieks Jānis Nudiens. Viņš piebilst, ka pēdējos gados būtiski mainījusies jauno speciālistu attieksme pret darbu. Jauniešiem īsti neinteresē, cik viņš profesionāls, bet gan tas, lai viņš var nopelnīt. «Nereti vērojams, ka jaunieša vecāki aizbraukuši peļņā uz ārzemēm, viņš palicis dzīvot pie vecvecākiem un tagad ir vienīgais pelnītājs, kuram jānodrošina ģimene,» tā J.Nudiens. Šādas ekskursijas organizētas arī uz «Nakts mēbelēm» un «Urbix», kurā topošajiem mēbeļu galdniekiem bija iespēja redzēt, kā reāli strādā. U.Sokolovs uzver, ka ražotņu apmeklējums pamainījis jauniešu viedokli un bijis vērtīgs. Gan uzņēmēji, gan skola, gan pašvaldība uzver, ka šī ir viena no iespējām, kā popularizēt kokapstrādes nozari.
Amatniecības vidusskolas pasniedzējs Māris Blumfelds gan uzver, ka šobrīd sabiedrībā ir zudusi mīlestība pret darbu, līdz ar to arī gandarījums par paveikto. «Tā mīlestība ir atbildība, cieņa, attieksme un disciplīna pret darbu. Kas notiek jau mājās ar maziem bērniem?! Jūs uzdodat kādu darbu, taču, saprotot, ka viņam veicas lēni, labāk izdarāt to pats, jo jāsteidzas taču. Tagad prasām attieksmi pret darbu un disciplīnu, taču vērtības jau pazuda bērnudārzā, kad viņam neiemācījām novietot zeķes vietā, saklāt gultu. Vajag pasākumus, ar kuriem mēs aicinātu tieši uz darbu,» tā pedagogs, kuram piekrīt arī uzņēmēji.
Viņi atzinīgi novērtē to, ka skola domā un attīsta materiālo bāzi. Uzņēmēji gan skolu aicina neaudzināt tikai mašīnu operatorus, kuri māk vien iekārtu pogas nospiest. Lai kļūtu par labu speciālistu, jāzina pamatu pamati. Kaut vai vienkāršākais – jāpazīst koks. «Protams, mums jāiet laikam līdzi un jāattīstās arī tehnoloģiski, taču ir arī jāzina pamatu pamati. Roku darbs vienmēr būs augstā vērtē,» tā I.Kļaviņš.
Lai popularizētu nozari, pašvaldība pauda ideju organizēt Kokapstrādes dienu, līdzīgi kā pilsētā notiek Metālapstrādes dienas, kurās ir iespēja iepazīties ar iekārtām, ar gataviem produktiem, ar profesionālo skolu piedāvājumu. Pilsētas mērs Andris Rāviņš atzīst, ka Metālapstrādes dienā bija liela interese, jo īpaši par aktivitātēm, kurās varēja darboties arī paši. Tāpat pilsētas mērs aicināja uzņēmējus izmantot iespēju, piedaloties Pilsētas un citos svētkos, demonstrēt amata prasmes. Tā ir iespēja piesaistīt jauniešu uzmanību. Viņš uzsvēra, ka par profesionālo izglītību interese jārada jau bērnudārzā, tālab šobrīd arī bērnudārzu vadītājiem izteikts ierosinājums bērnus vest ekskursijās uz ražotnēm.
Izskanēja arī ierosinājums rīkot konkursus gan starp jaunajiem speciālistiem, gan profesionāļiem. Līdzīgi kā riepu maiņas konkurss, kurā uz laiku jānomaina riepas, – tajā tiekas gan topošie automehāniķi, gan autoservisu darbinieki.
Foto: Ivars Veiliņš