«Larelini» ir viens no diviem linu pārstrādes uzņēmumiem, kas vēl saglabājušies Baltijā. Igaunijā šī nozare vairs nepastāv. Arī Jelgavas uzņēmums gāzes dārdzības un nepietiekamo apgrozāmo līdzekļu dēļ šā gada pirmajos mēnešos produkciju ražo ierobežotā apjomā.
Anna Afanasjeva
Pagājušajā nedēļā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) Jelgavas un apkaimes uzņēmējus aicināja uz diskusiju par valsts ekonomikas stimulēšanu. LTRK plānu sāka izstrādāt decembra vidū, kad akceptēja valsts Ekonomikas stabilizācijas programmu aizdevuma saņemšanai no Starptautiskā Valūtas fonda. Organizācija, uzskatot, ka valdības un Saeimas rīcībā nav skaidrības par tautsaimniecības lejupslīdes apturēšanu un izaugsmes atjaunošanu, ķērās pie sava plāna. Nedēļas beigās sadarbībā ar citām uzņēmēju organizācijām ar plānu iepazīstināta plašāka sabiedrība un atbildīgās institūcijas.
Tā kā tieši uzņēmēji baro valsti, skaidrs, ka atbalsts uzņēmējdarbībai un operatīva rīcība būs viens no galvenajiem valdības izaicinājumiem. Līdzšinējā gaita neko labu par situācijas nopietnības izpratni neliecina.
Uzņēmēji, jautāti par priekšlikumiem, norādot uz iespējamām represijām, ir atturīgi un labprātāk izvēlas anonīmu formu. «Ko ierosināt, kad valdība par diviem latiem nopirktās «Parex» bankas vadītājam mēnesī nosaka 12 000 latu algu. To maksās no valsts budžeta, nodokļu maksātāju, ne paša nopelnītās naudas. Arī citādi atjaunotās brīvvalsts laikā necik tālu no boļševiku principa, ka valsti var pārvaldīt pat mājsaimniece, neesam aizgājuši. Arī mūsu ministri nepieder pie konkrētās jomas profesionāļiem,» teic uzņēmējs, kurš savulaik darbojies nozarē, kas nonākusi vienas ietekmīgas grupas rokās. Tālab pirms gadiem četriem viņš pamatbiznesu vairs nesaista ar Latviju, skumji piebilstot, ka mūsu valsts joprojām iespēju zeme ir cilvēkiem, kuru vienīgais tikums ir piederība pie politiskās vai ekonomiskās elites.
Jāpiekrīt kādas Zemgales pašvaldības vadītājam, ka labajos laikos visi lielākā vai mazākā mērā esam izlaidušies. Visos līmeņos sistēma ir pildījusies ar nekompetentiem cilvēkiem. Arī liela daļa uzņēmēju biežāk izvēlējusies vieglāko – kupi – prodai, ātras peļņas un personīgās labklājības ceļu. Uzņēmuma un tajā strādājošo drošības spilvens palicis aizmirsts. Arī sevis pierādīšana ražošanā ne vienam vien nav bijusi pa spēkam. Arī apstākļos, kad iestājies vakars uz ezera, joprojām turpinās deķīša vilkšana uz savu pusi. Kā šajā situācijā tomēr ekonomiku atkal iekurbulēt? Atbildi, šķiet, neviens īsti nezina.
Uzņēmuma viceprezidente Māra Paura, jautāta par situāciju, atzīst, ka pirmās nozīmīgās pārmaiņas uz slikto pusi tekstilizstrādājumu tirgu skāra, kad Eiropa atcēla kvotas Ķīnas precēm: «Pirms tam līguma noteikumi ar ārvalstu klientiem bija citi. Priekšapmaksu neprasījām, bet piegādes dienā apmaksa bija jāveic. Līdz ar kvotu atcelšanu no šīs kārtības nācās atteikties. Ķīna, lai nostiprinātos tirgū, preci sāka dot uz pēcapmaksu ar 60 – 90 dienu termiņu. Tā kā eksportējam 65 – 70 procentus produkcijas, ietekme bija būtiska.»
Tomēr, kamēr banku sektoru nebija skārusi krīze, uzņēmums ar kredītlīnijas palīdzību produkcijas pircējiem, arī tādam nozarē atzītam sadarbības partnerim kā «ZARA Houme» no Spānijas, par noteiktu produkcijas daļu spēja nodrošināt 90 dienu pēcapmaksu. Pēc «Parex» bankas nonākšanas valsts pārziņā «Larelini» no sava finansētāja saņēmuši kredītlīnijas atteikumu. «Jautājām, vai šāda rīcība saistīta ar pašu uzņēmumu. Atbilde bija noliedzoša, tika paskaidrots, ka iemesls ir finanšu krīze un banku savstarpējā neuzticība. Tika piebilsts, ka atteikumu 95 procentos gadījumu saņēmuši līdzīgi pakalpojumu izmantotāji,» nepilnus četrus mēnešus vecos notikumus atceras uzņēmumā.
Linu pārstrādātāji uzsver, ka ne vienam vien ir tik tiešām svarīgi, kad valstī sāks darboties eksporta garantiju programma, kas Igaunijā pieejama jau labu laiku. Pagaidām šajā ziņā nekas taustāms vēl nav sagaidīts. Ražotājiem, kam ir noieta tirgus un izejvielas, tas ļautu uzturēt apjomu. «Arī «Lareliniem» ir klienti, varētu atļauties lielākus apjomus, ja vien būtu pieejams atbalsts. Ir sadarbības līgumi, kaut vai ar «ZARA», ko negribētos zaudēt. Partneriem solām, ka marta beigās būs noteiktais produkcijas apjoms. Ja to neizpildīsim, partnerus zaudēsim. Nav zināms, vai pēc tam tos izdosies atgūt. Turklāt tas maksās daudz vairāk,» spriež uzņēmumā, piebilstot, ka situācija Eiropā mainās.
Jā, Ķīna ar cenu politiku un apmaksas noteikumiem tekstila un lina tirgu ir izkropļojusi. Bet, tā kā šī nozare nepieder pie pelnošākajām, arī Ķīnā lina izstrādājumu ražošanas apjomi ir samazinājušies. Otrs pozitīvs moments mūsu produkcijas ražotājiem ir tas, ka sadarbībā ar Āzijas valsti jārēķinās ar lieliem piegāžu termiņiem un kvalitātes problēmām, ja pasūtītājs pats nav sekojis līdzi preces saņemšanai.
Uz jautājumu, ko ekonomikas atdzīvināšanas nolūkā darītu Ministru prezidenta vietā, M.Paura īsi teic, ka nevilktu garumā valdības izstrādāto uzņēmējdarbības atbalsta programmu – izstrādātu Ministru kabineta noteikumus, lai visi četri atbalsta virzieni (eksporta subsīdijas, kredītu garantijas, atbalsts inovācijām un struktūrfondu apguve) reāli darbotos. «Tam jau janvāra beigās vajadzēja notikt.»
Līdzīgi kā citi uzņēmēji M.Paura ir neizpratnē par līdzšinējo valstī saņemtās ES naudas izlietojumu. Tāpat viņai šķiet, ka valdība pārāk baidās, ka tik kādam kaut ko neuzdāvinātu. «Uzņēmēji neprasa dāvināt. Neraugoties uz to, ka nepiederam pie lieliem uzņēmumiem, arī pērn, kas nebija labākais gads, «Larelini» nodokļos nomaksājuši ap 170 000 latu. Arī tagad neprasām miljonus, tikai iespēju palielināt apgrozāmo līdzekļu daļu, kamēr uzņēmums nav pārtraucis darbību. Citiem ražotājiem situācija varētu būt līdzīga,» domā M.Paura, piebilstot, ka tad, kad darbība tiks pārtraukta, tās atsākšanai gan būs vajadzīgi krietni lielāki līdzekļi.
Aukstajos mēnešos linu pārstrādes uzņēmumā ražošanas apjomi piebremzēti. Darbs vērptuves cehā, kur 24 stundas diennaktī jānodrošina apkure, lai iegūtu tvaiku, janvārī un februārī nenotiek. Iemesls prozaisks – augstā gāzes cena. Pērn janvārī par 1000 patērētājiem gāzes kubikmetriem bija jāmaksā 147 lati, bet aizvadītā gada beigās cena uzkāpa debesīs, sasniedzot 299 latus. «Krīzes apstākļos vismaz 39 000 latu par gāzi mēnesī nevaram atļauties maksāt. Iepriekš pat visaukstākajos mēnešos rēķins nesasniedza 15 000 latu. Arī elektrības tarifi pērn, kad ekonomika sāka iet uz leju, turpināja augt.»
Pēc virknes uzņēmēju domām, šāda tarifu politika un vakuums alternatīvu risinājumu jomā nozīmē bezatbildību no valsts puses un iegriež vai visiem ražotājiem, jo vairums neatkarīgi no nozares pieder pie energoietilpīgajiem. Bet produkcijas cenu atbilstoši iespaidīgajam pašizmaksas pieaugumam neviens uzņēmējs noieta dēļ nevar paaugstināt. Labi, ja to var izdarīt par dažiem procentiem.
Tukšo laiku «Larelini» izmanto kādreizējās vērptuves telpu atbrīvošanai un veco, savu laiku nokalpojušo iekārtu demontēšanai. Par to nolemts rudenī pēc tikšanās ar interesentiem no Holandes, kas vecās ēkas raduši pārvērst industriālos parkos.
Imants Kanaška, Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs, SIA «Alis» īpašnieks: «Pašlaik tirgū valda sausums. Kreditēšana ir apstājusies, bet bez līdzekļiem ekonomikas atdzīvināšana nav iespējama. Tālab no valdības pēc iespējas ātrāk tiek gaidīta finanšu instrumentu iedarbināšana gan struktūrfondu apgūšanā un kredītu garantēšanā, gan eksporta un dzīvotspējīgu ideju atbalstīšanā. Var izrādīties, ka valdības plānoto līdzekļu nepietiek.
LTRK izstrādātajā plānā iekļautas daudzas nodokļu, birokrātijas un represīvo metožu īpatsvara politikas lietas, par ko uzņēmēji visās iespējamās vietās ar dažāda ranga ierēdņiem, valdību un politiķiem runājuši gadiem ilgi. Praksē tās tā arī palikušas neīstenotas. Tagad, krīzes situācijā, gadiem nepadarītie darbi no iekaisuma pārvērtušies par strutainu augoni.
LTRK plānā kā uzņēmējam pietrūkst termiņu, kuros plānots realizēt konkrētās lietas. Tāpat neredzu mehānismus, kā priekšlikumus varētu īstenot. Ja valdība tos akceptētu un nodotu realizēšanai atbildīgajām ministrijām, nevarētu sūdzēties. Ja ierosinājumi ies līdzšinējo ceļu, liela labuma nebūs, daudzas vērā ņemamās idejas atbildīgo institūciju gaiteņos nozaudēsies.
Ir skaidrs, ka pašlaik sāp visām nozarēm. Bet, piešķirot atbalstu, svarīgi, lai finansējums tiek tiem, kur sagaidāms rezultāts. Nelietderīgus ieguldījumus vairs nevaram atļauties.
Gribētos, lai uzņēmēji šajā laikā būtu vienotāki un vairāk norādītu uz akūto problēmjautājumu risinājumiem. Daudzi tagad patiešām aizņemti ar savas izdzīvošanas meklējumiem, citi vairs nekam netic. Arī uzņēmēju organizācijām, kuru it kā ir daudz, bet beigās ne viens vien ir vīlies, jo ar savu problēmu palicis viens.»
Aivars Janovskis, SIA «Latvijas keramika A» valdes priekšsēdētājs: «Katram jācīnās pašam, no runāšanas lielas jēgas nav. Valsts uzņēmējus cenšas izspiest līdz pēdējam.
Nevar teikt, ka valdība uzņēmējdarbības labā neko nav darījusi, kaut arī netrūkst deklaratīvu lozungu un populistisku lēmumu, kas praksē nedarbojas. Tomēr «apakšas» jeb izpildinstitūcijas «augšas» (valdības) pieņemtos lēmumus nav iemācījušās īstenot. Piemēram, mūsu uzņēmums februāra otrajā pusē piedalījās starptautiskajā nozares izstādē Frankfurtē. Tā kā jau decembra otrajā pusē valstī bija atvērta ES fondu programma dalībai šādos pasākumos, ar projektu pretendējām uz ES atbalsta finansējumu. Taču Valsts ieņēmumu dienesta nodaļa, no kuras projekta paketei jāpievieno izziņa par to, ka uzņēmumam nav nodokļu parādu, darīja zināmu, ka tā izziņu var izsniegt mēneša laikā. Kad lūdzām to izdarīt operatīvāk, nācās dzirdēt, ka tās ir mūsu problēmas. ES atbalsta nauda palika neizmantota…
Katrs biznesa cilvēks varētu pastāstīt kādu bēdu stāstu par šādu pārākuma attieksmi ne vienā vien institūcijā. Bet, kamēr «apakšas» neiemācīsies strādāt pēc būtības un turpinās formālo pieeju, nav ko cerēt, ka valstī kas sakārtosies.
Vēl viena tendence, kas sākusi dominēt, – aizdomība pret visiem iespējamiem uzņēmēju atbalsta pasākumiem. Tiklīdz kāda pašvaldība uzņēmējam piešķir, piemēram, īpašuma nodokļa atlaides, netrūkst tādu, kas uzreiz saskata kādu korupciju vai savtīgu interešu lobēšanu, kaut faktiski zem šāda soļa nekādi «skeleti» neslēpjas un tas pieder pie ierindas atbalsta instrumentiem. Taču, lai izvairītos no liekām klapatām, iespējamiem ziņojumiem korupcijas novēršanas un tamlīdzīgām iestādē, institūcijas, kuru iespējas ļautu uzņēmējus atbalstīt, no tā labāk vispār izvairās. Kurš no tā iegūst?»
Žaneta Jaunzeme-Grende, LTRK prezidente, pēc diskusijas Jelgavā medijiem pauda pārsteigumu: «Neko tādu nebiju gaidījusi. Cilvēkus nespēju iedabūt vienotā sarunas gultnē – viņi katrs runāja ko citu un brīžiem pilnīgi atrauti no tēmas. Jāatzīst, ka ne Liepājā, ne Ventspilī, ne Valmierā ar uzņēmējiem šāda «parunāšana» nenotika. Piemēram, Valmierā stundas laikā saņēmām 80 konkrētus priekšlikumus, kā, kam un ko darīt, lai uzņēmēji varētu strādāt labāk, izmantojot konkrētu valsts un pašvaldības palīdzību.»
Uzņēmēju diskusija par to, ko un kā darīt, lai vismaz kaut ko sakārtotu, vairāk atgādināja cilvēku sarunu, kuri gaida, lai tiem visu gatavu pienestu uz paplātes. Tikai sarunas beigās izskanēja vairāki racionāli priekšlikumi konkrētai rīcībai – veikt pilnu valsts funkciju auditu, lai saprastu, kādas institūcijas dublējas un kā to novērst. Noskaidrot, kāpēc kavējas struktūrfondu apguve, vienkāršot pieteikšanos ES naudai. Veicināt iekšējo patēriņu, aizstājot importu, veicot pasūtījumus vietējiem uzņēmējiem. Izvērtēt un mainīt nodokļu politiku – to paaugstināšana neveicina patēriņu. Noturēt jau strādājošos uzņēmumus, tiem, kas sāk jaunu biznesu, gadu ļaut strādāt, nemaksājot nodokļus. Pārvērtēt grāmatvedības prasības.
5.7 °C,
6.8 m/s,
93.3 % 
5.7 °C,
6.8 m/s,
93.3 %