Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā atklāta izstāde «No 50 līdz 90», kas apmeklētājiem būs skatāma līdz gada nogalei. Tajā savus darbus rāda astoņi pilsētas mākslinieki, kuri šogad svin apaļu – 50, 70, 80 vai 90 gadu – dzimšanas dienu. Izstādē «uzstājas» dizainere Ilizane Grīnberga, gleznotāja Baiba Ūlande, rotkalis Gints Strēlis, kuri svin 50. jubileju, keramiķe Valda Semane, gleznotāji Marita Landau un Mārcis Stumbris, kuriem šis ir 70. dzimšanas dienas gads, astoņdesmitgadnieks gleznotājs Gunārs Ezernieks un keramiķis Alberts Blūms, kurš šogad svin 90. dzimšanas dienu.
Ritma Gaidamoviča
Zīmīgi, ka lielākā daļa jubilāru svētkus svin tieši šomēnes. Izstāde arī atklāta šodien – tieši G.Ezernieka dzimšanas dienā. «Man liels prieks, ka mēs te tā turamies. Paldies kuplajam izstādes apmeklētāju pulkam,» tā klātesošos uzrunāja šīs dienas jubilārs.
Māksliniekus izstādes atklāšanā sveica arī Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, kurš atzina, ka priecājas par Jelgavas māksliniekiem, kuri spēj radīt dižus darbus. «Pilsēta lepojas ar jums, jūsu devumu. Gribu novēlēt, lai Valsts svētku priekšvakarā šī ir jūsu dāvana arī Latvijai, kas lepojas ar jums un ceru, ka arī jūs lepojaties ar to,» tā A.Rāviņš, ierosinot visiem kopā šīs dienas gaviļniekam nodziedāt arī «Augstu laimi, prieku…». Muzeja direktores vietniece Marija Kaupere šo izstādi raksturo: «No stabilas klasikas pagājušā gadsimtā līdz mūsdienu Gada balvai dizainā». Redzēt ko ir daudz – vienkopus satikusies keramika, ādas māksla, rotas un gleznas. «Paldies, ka jūs esat tik stipri un varoši,» tā M.Kaupere.
Līdz ar izstādi atvērta arī grāmata par G.Ezernieku «Gleznotājs Gunārs Ezernieks», ko veidojis Jelgavas Mākslinieku biedrības priekšsēdētājs Māris Brancis, palīdzot Ilonai un Ilmāram Drīliņiem, Harijam Daina Liepiņam. Grāmatas tapšanu finansiāli atbalstījusi arī Jelgavas pilsētas pašvaldība. Skatītājiem šodien bija iespēja saņemt arī jubilāra M.Stumbra grāmatu – albūmu ar gleznām un grafikām.
«Esmu sajūsmā par to, kas mums apkārt»
Visi mākslinieki atzīst, ka ir ļoti svarīgi savus darbus rādīt mājiniekiem – jelgavniekiem. Viņi strādā šeit, tāpēc arī jāatskaitās savējiem. Katra izstāde esot kā atskaites punkts, kad var izvērtēt paveikto. «Tu redzi sevi no malas, lai novērtētu, kas izdarīts, ko darīt tālāk,» tā M.Stumbris, piebilstot, ka kopš iepriekšējās personālizstādes pagājuši pieci gadi un patiešām esot ko rādīt. M.Stumbris savās gleznās priekšroku dod dabai, ko viņš šajā pasaulē sauc par ideālo. «Daba ir tas pozitīvais, kas mums apkārt. Lietas, ko cilvēki rada, var būt labas, sliktas, taču daba vienmēr ir ideāla, to arī gleznās nevajag izskaistināt. Esmu sajūsmā par to, kas mums apkārt. Tiesa, mēs, cilvēki, šodien nenovērtējam, cik dzīve patiesībā ir skaista – mēs taču elpojam, dzīvojam brīnišķīgā brīvā Latvijā. Gribētos, lai caur manām gleznām cilvēkam nedaudz pamainās skats uz dzīvi,» spriež M.Stumbris. Jāpiebilst, ka šobrīd Ādolfa Alunāna mājā skatāma arī M.Stumbra personālizstāde «… un arī ziedi». Bet G.Ezerniekam 10. novembrī pulksten 14 tiks atklāta personālizstāde arī Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī «Tā reiz gleznoju».
«Sliktākais, ja cilvēks iet uz izstādi un ir vienaldzīgs»
Jubilāri uzsver, ka šī nav parasta izstāde, jo tā likusi arī katram pārdomāt, ko viņš savos gados ir paveicis, kas varbūt vēl būtu jāizdara un ko pasaulē gribētu mainīt. G.Ezernieks, kurš iepriekš jau apgalvoja, ka 2012. gads ir viņa, atzīst, ka padarīts daudz – pasaule esot «piemālēta», tikai – vai no tā ir guvums sabiedrībai, īsti nezinot, taču centies. «Kad pelnīju pensiju, mācīju mazajiem zīmēt, bet nu esmu aizņemts pats ar sevi. Tiesa, skatos uz darbiem, kas nav maz, bet kaut kā šķiet, ka par nenopietnu esmu piegājis. Esmu apņēmies strādāt nopietnāk,» saka G.Ezernieks. Viņš ir mākslinieks, kurš, šķiet, garām nepalaiž nevienu pilsētas kultūras dzīves notikumu. «Man interesē apkārtējais, tas, kas notiek ar cilvēkiem,» tā G.Ezernieks, taču ar žēlumu nosaka, ka šodien ir grūti noskatīties uz cilvēkiem, kas mākslu un kultūru uztver ar lielu vienaldzību. «Ģederts Eliass ir teicis: «Sliktākais ir tad, ja cilvēks iet uz izstādi un ir vienaldzīgs.» Patīk, nepatīk – tas vismaz ir kaut kas, taču vienaldzība – tas ir briesmīgi. Un ir bēdīgi, ka uz šādiem cilvēkiem nākas bieži skatīties šajos pasākumos. Cilvēki, dzīve ir jāpiepilda! Taču ne ar naudas kāri, lieliem šoviem, bet ar grāmatām, kultūru, inteliģentiem cilvēkiem,» tā G.Ezernieks.
Svarīgākais – ielikt darbā sirdi un dvēseli
Vecākais izstādes jubilārs A.Blūms šo izstādi sauc par senu. Ne jau tāpēc, ka viņš svin cienījamo 90 gadu jubileju, bet gan tāpēc, ka tajā eksponēs 50 gados tapušos darbus. «Taču tas jau nav no svara, jo visos darbos esmu ielicis sirdi un dvēseli, kas māksliniekam ir pats svarīgākais,» spriež A.Blūms. Jāpiebilst, ka viņa redzamākie darbi Jelgavā ir ornamenti starp Lielupes tilta margām un lielā grīdas vāze Annas baznīcā.
Vecākā jubilejas izstādes dalībnieka viedoklim piekrīt arī I.Grīnberga, kura saņēma «Gada balvu dizainā» par somu kolekciju «Lielpilsēta – NY». «Es neveidoju lietas tikai taisīšanas pēc. Ielieku darbos mīlestību pret materiālu, savu mūsdienu izjūtu un funkcionalitāti. Ja tā ir grāmata, iedziļinos tās saturā, ja modes aksesuārs – tā funkcijās, valkātājas stila izjūtā. Radu sevī izjūtas, un no tām rodas mans darbs,» atzīst dizainere, kura ir arī par pedagoģe Jelgavas Mākslas skolā, tāpēc šodien nesanāk tik daudz laika radošajai darbībai. Taču viņa cer to mainīt pēc 50…
Māksliniekam jābūt brīvam
Spriežot, kādam vēl jābūt māksliniekam, rotkalis G.Strēlis piebilst: brīvam. Mākslinieks nevar pakļauties apkārtējām negācijām, jo tas ļoti iespaidojot darbu. «Tev jābūt brīvam savā domāšanā,» tā G.Strēlis, papildinot, ka izstādēs brīviem jāļauj būtu arī skatītājiem. Proti, pašiem saskatīt darbā kaut ko. «Pasakot priekšā, ko ar to domāju es, atņemu cilvēkam fantāziju. Un, zināt, katrs cilvēks vienmēr saskata ko citu. Tas māksliniekam dod jaunas ierosmes, tieši tāpēc katra skatītāja viedoklis māksliniekam ir svarīgs,» tā G.Strēlis, kurš izstādei sagatavojis gan rotas, gan mazas koka un metāla skulptūras – tā ir viņa pēdējo gadu aizraušanās.
V.Semane, paskatoties uz savu dzīvi un mazliet pārdomājot, kā gadu gaitā viss mainījies, atzīst, ka ir viena būtiska atšķirība, kas šodien apslāpē jaunos talantus. «Katrs laiks nāk ar kaut ko savu. Kad es sāku, mums bija ļoti jāpiedomā pie idejām – ko drīkstam atļauties, ko ne. Bet šodien ideju ir daudz, var brīvi izpausties, par materiālu daudzveidību arī nevar sūdzēties, taču entuziasmu nosit «pasakainās» cenas. Cik agrāk maksāja elektrība, māls? Kapeikas! Tagad – 400 lati tonna! Mazliet žēl, ka jauno mākslinieku idejas nereti izkūp kaut kur gaisā. Es ceru, ka spējīgākie izsitīsies un mēs pēc gadiem jau citu jubilāru izstādē redzēsim tik daudz,» tā māksliniece V.Semane.
Jāpiebilst gan, ka izstādē bija jāpiedalās arī Valerijanam Dadžānam un Georgam Svikulim, taču viņi šogad aizgāja mūžībā. A.Rāviņš izstādes atklāšanā klātesošos, izrādot cieņu abiem māksliniekiem, lūdza ieturēt klusuma brīdi. Plānots, ka piemiņas izstāde V.Dadžānam muzejā būs janvārī, bet G.Svikulim – martā.
Foto: Ivars Veiliņš
11.7 °C,
0.9 m/s,
93.4 % 
11.7 °C,
0.9 m/s,
93.4 %