Pilsētā

Ekonomikas un finanšu krīzes, kad pakāpeniski uzkrājušās
negācijas sasniedz kritisko masu, ir ne vien neizbēgamas, bet arī
nepieciešamas, lai likvidētu finanšu spekulatīvajos tirgos valdošo
haosu. Jautājums, kāda būs pasaules finanšu sistēmas
rekonstrukcija, vēl ir atklāts. Vēl jāapzina krīzes patiesais
dziļums.

Tās globālā izplatība loģiski skārusi arī Latviju. Mūsu elites
piesauktie treknie gadi un it kā cerīgais šī gadsimta sākums, kad
mūsu valstij bija vieni no augstākajiem ekonomikas pieauguma
tempiem ES, ir pagaisuši kā mirāža. Faktiski mūsu izaugsme bija
nestabila un vienpusēja, turklāt tika nodrošināta ar svešas naudas
injekcijām. Proti, finanšu sistēmas attīstības dialektika vienoto
ekonomisko telpu sašķeļ divās daļās: reālajā (ražojošajā) un
finanšu – spekulatīvajā. Reālā ekonomika bez finanšu tirgiem nevar
pastāvēt. Tomēr, ja sāk dominēt spekulatīvā ekonomika, rodas
problēmas. 

Latvijas izaugsmē līdz 2007. gadam redzam, ka augstākie tempi
ir operācijām ar nekustamajiem īpašumiem, finanšu starpniecībai un
tirdzniecībai. Turpretī reālās ekonomikas: rūpniecības, īpaši
augsto tehnoloģiju, lauksaimniecības un enerģētikas attīstība ir
vāja. Tā kā mūsu ekonomikas izaugsme lielā mērā bija balstīta uz
ārzemju naudas ieplūdi un spekulatīvo ekonomiku, krīze mūsu
tautsaimniecību skārusi asāk. Izaugsme ir ne tikai apstājusies, bet
esam atsviesti atpakaļ, iespējams, atsevišķās jomās pat 2000. gada
līmenī.

Krīzes pirmsākumi – 

privatizācijas procesā 

Jautājumam, kāpēc Latvijā salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm
situācija ir relatīvi sliktāka, kāpēc gandrīz visu ekonomisko
rādītāju ziņā esam pēdējās vietās ES, ir vairāki aspekti. Pat ja
mūsu ekonomikas vadības sistēma būtu perfekta, iekarot savu vietu
zem saules globalizācijas apstākļos nenāktos viegli. Tajā pašā
laikā krīze Latvijā būtu neizbēgama pat tad, ja pasaules ekonomikā
viss būtu kārtībā. Krīzes pirmsākumi meklējami privatizācijas
procesā. Rietumu konsultanti akcentēja, ka ekonomiskajiem resursiem
jānonāk cilvēku rokās, kas tos pratīs visefektīvāk izmantot. Taču
Latvijā ne bez politiskajām un administratīvajām svirām vairotā
bagātība nav nesusi vēlamo rezultātu. No mūsu uzņēmējiem neizauga
tirgus ekonomikas biznesa «kapteiņi». Mūsu uzņēmu pārvalde, īpaši
valsts kapitālsabiedrību, maigi sakot, bija neefektīva (visas
Latvijas kopprodukts pielīdzināms vienas vidējas starptautiskas
korporācijas apmēriem), un šādu sistēmu nevar bezgalīgi
izturēt. 

Daudzi pasaules analītiķi uzskata, ka viens no globālās krīzes
iemesliem ir nesamērīgais atalgojums korporāciju vadošajam
personālam. Arī mūsu gadījumā nesamērīga atalgojuma sindroms skāris
virkni struktūru. Bez grēka nav pat Latvijas Banka (LB).
Nenoliedzami, centrālās bankas neatkarība vērtējama augstu. Bet
kāpēc LB valdes locekļu algas ir vairākas reizes augstākas nekā
Igaunijā, kur saimnieciskās darbības rādītāji ir labāki? Kāpēc LB
prezidenta alga ir pielīdzināma ASV federālo rezervju sistēmas
bankas prezidenta atalgojumam? Pasaules standartiem atbilstošo
atalgojumu, neņemot vērā efektivitātes rādītājus, neizveidoja ne
«Latvenergo», ne kuģniecības, ne LB un citu struktūru pašreizējie
vadītāji. 

Stūrgalvīgi rūpējas 

par bagāto labsajūtu 

Vēl viena Latvijas specifika – darba samaksa sabiedriskajā
sektorā ir augstāka nekā privātajā. Attīstītajā pasaulē valsts
pārvaldes augstākajos amatos nonāk cilvēki, kas savu labklājību
nodrošinājuši privātajās struktūrās, lai strādātu sabiedrības labā,
neaizmirstot par savu reputāciju.

Uz terminu «valsts izzagšana» norādīts starptautiskās
publikācijās, arī Pasaules Banka mūsu valsts politikai piedēvējusi
šo sindromu. Bet valdošā elite šo procesu nav gatava izanalizēt.
Tas gan nav nekas paradoksāls, jo Latvijā pamatā tiek īstenot
labējā politika. Bet labējo darbības virziens vērsts uz indivīdiem,
kuri paši spēj par sevi parūpēties.

Skumji, kā ekonomiski politiskā elite stūrgalvīgi realizē
labējo politiku, kura brīžiem nonāk pretrunā ar humānisma vērtībām.
Pat tāda savtīga organizācija kā Starptautiskais Valūtas fonds
saprot, ka bezdeficīta budžets nozīmē katastrofu nabadzīgākajiem
iedzīvotājiem! Pie mums četrkāršo PVN grāmatām, divkāršo –
medikamentiem, ievieš maksas ārstniecību un izglītību, samazina
griestus kompensējamiem medikamentiem. Gribas cerēt, ka jaunā
valdība turpmāk nepieļaus izteikti labēju politiku – krīzes smagumu
novelt uz nabadzīgāko iedzīvotāju un nelielās vidusšķiras pleciem
ir tuvredzīgi un bīstami.

Banānu republika 

un mājsaimnieces 

Situācija Latvijā nav tālu no Latīņamerikas banānu republiku
modeļa, kur visu nosaka spēja atrasties pareizajā vietā un laikā.
Pat sliktāk: banānu republika bez banāniem. Latvijā patiešām ir
vājš eksporta potenciāls. Paradoksāli, ka vienīgā iespēja, kā
likvidēt tekošā konta deficītu (importa pārsniegums pār eksportu,
kas ilgi bijis ap četriem miljardiem latu gadā), ir PVN pacelšana.
Tas krīzes apstākļos krasi samazinājis importa iespējas.
Tradicionāli, lai sildītu ekonomiku un iedzīvotāji vairāk pirktu,
tekošā konta deficītu samazina, pazeminot nodokļus. 

Būs skumji, ja turpināsies politika, ka jebkurš politiķis var
vadīt jebkuru ministriju, jebkurš politiķis bez speciālas
izglītības var atrasties uzņēmumu padomēs. Visu cieņu dakteriem un
fiziķiem, tomēr jāatgriežas pie attīstīto valstu prakses. Tās vada
speciāli sagatavoti cilvēki ar ekonomisku, politisku vai tieszinību
izglītību. 

Vai ir kāds gaismas 

stars tuneļa galā?

Neiztikt bez strukturāliem pārkārtojumiem. Piemēram, viens no
mūsdienu ekonomikas virzieniem ir pakalpojumu sfēra. Krīze rāda, ka
bez reālās ekonomikas nodrošināt stabilitāti ir problemātiski.
Pārkārtojumiem jānotiek kapitāla importa struktūrās. Līdz šim pārāk
iespaidīga bijusi spekulatīvā dominante, gandrīz 70 procenti
investīciju nonākušas šajās nozarēs. Bez finanšu tirgiem reālā
ekonomika nevar pastāvēt, bažas rada tas, ka lauvas tiesu
starptautiskā aizņēmuma paredzēts novirzīt finanšu sektora
stabilizācijai. Attīstītās valstis vienlaicīgi iespaidīgu
finansējumu novirza reālās ekonomikas stimulēšanai. Mēs līdz
rīcībai neesam nonākuši.

Diskutabla ir «Parex» glābšanas misija. Bez atbildes palicis
jautājums, kāpēc valsts struktūras bija tā saistītas ar šo banku.
Lai nu par ko, bet par banku deficītu sūdzēties nevaram! Vai 600
000 latu Valsts kases līdzekļu glābšana no «Parex» attaisnos vismaz
divu miljardu latu injekcijas šajā bankā? Diez vai privatizācijas
ienākumi tās kompensēs. «Parex» glābšanas akcija nav pārliecinoša,
arī bez tās šeit funkcionējošās Skandināvu bankas ar zināmu
garantiju portfeli nodrošinātu mūsu ekonomikas asinsriti. Šķiet,
«Parex» akcija bija starptautisko finanšu institūciju pasūtījums –
bija jāglābj ārzemju kapitāla sindicētie kredīti. 

Tas liek bažīties, vai stabilizācijas plāna realizācija vēl
vairāk nenovājinās mūsu reālās ekonomikas attīstību, jo pasaules
finanšu organizācijas vairāk interesē ārvalstu naudas drošība,
nevis šejienes rūpniecības vai lauksaimniecības attīstība. Tomēr
pilnīgu sabrukumu pie mums bagātā Eiropa nepieļaus. Zināmas cerības
rada spekulatīvo darījumu īpatsvara samazināšanās un tas, ka
finanšu plūsmas uzrāda zināmu tendenci pārorientēties uz ekonomikas
reālo sektoru. 

Jāmaina ne vien tirgus modelis, bet arī sektors, proti,
jāattīstās gan rietumu, gan austrumu virzienā. Veidot attiecības ar
Krieviju nav vienkārši, tomēr nepieciešams. Ne velti vadošās ES
valstis to dara. Arī ASV sapratušas, ka ignorēt Krieviju nav
prātīgi. Mēs nevaram aizmirst pāri darījumus, tas ir dabiski, tomēr
pacelt atriebības zobenu ir tuvredzīgi. Atriebība nekad nav nesusi
augļus. 

Sagatavoja Anna Afanasjeva