Kultūra

«Mans vectēvs bija leģionārs. Atceros, ka tad, kad man bija kādi 14 – 15 gadi, un arī vēlāk viņš mēdza stāstīt par savām gaitām leģionā. 90. gados viņš aktīvi iesaistījās «Daugavas vanagu» kustībā, daudz stāstīja arī par saviem biedriem, viņu piedzīvoto. Viņš rakstīja dzeju un sacerēja dziesmas. Bet kaut kā man tas viss nelikās saistoši, es noklausījos, un viss,» atmiņās dalās Jelgavas Valsts ģimnāzijas skolotāja un gide Signe Lūsiņa, kura šobrīd strādā pie atmiņu krājuma «Jelgavas atmiņu mozaīka» izveides.

Jelgavniece atklāj, ka izpratne par laika netveramo būtību viņai
radusies pieaugot un, būdama jau apzinīgā vecumā, S.Lūsiņa esot
ļoti nožēlojusi, ka vectēva stāstītajam nav pievērsusies vērīgāk.
«Vectēvs laikam juta, ka tā būs, jo pilnīgi nejauši kastē ar
fotogrāfijām atradu lapu, uz kuras viņš īsumā bija pierakstījis
savas leģionāra gaitas. Man bija milzīgs prieks par atradumu,»
stāsta gide, norādot, ka tieši šis atgadījums licis viņai
apzināties, cik svarīgi ir izzināt vēsturi – īpaši, ja tā tiek
stāstīta caur personīgo pieredzi. «Sapratu, ka arvien mazāk kļūst
cilvēku, kuri var pastāstīt par pirmskara un kara laiku, ka drīz
vairs arī nebūs to, kas pastāsta par 50. un 60. gadiem,» tā
jelgavniece, atklājot, ka pirmais cilvēks, kura stāstījumu, uzsākot
krājuma izveidi, viņa uzklausījusi, bija viņas mamma. Šobrīd
S.Lūsiņai atmiņu vākšanā palīdz Jelgavas Valsts ģimnāzijas skolēni,
viņas draugi un paziņas, kas tādējādi izzina arī savas pilsētas un
radurakstu vēsturi. Arī, vadot ekskursijas Jelgavā, gide uzklausa
daudzus interesantus stāstus, kuri noteikti nav atrodami nevienā
grāmatā. «Ir labi, ka mēs zinām dažādus Jelgavas vēstures faktus,
gadskaitļus, uzvārdus, bet man šķiet, ka tas ir tā sausi un
neaizķer dvēseli. Cilvēku atmiņu stāsti, viņu piedzīvotais ir daudz
emocionālāks, tāda kā dzīva vēsture,» vērtē krājuma autore.

Krājumā būs apkopotas tikai jelgavnieku atmiņas, un autore
atklāj, ka nav devusi konkrētu tematu – katrs dalās ar to, kas
visvairāk palicis atmiņā, kas šķitis neparasts un atšķirīgs no
šodienas. Krājumā atmiņas netiks ievietotas hronoloģiski vai
alfabēta secībā – tās tiks liktas nejauši izvēlētā kārtībā, jo
atmiņu stāstījumi ir ļoti dažādi. Pie katra stāsta būs atmiņu
stāstītāja vārds, uzvārds, dzimšanas gads un laiks, par kuru runāts
atmiņu stāstā, kā arī tiks pievienotas fotogrāfijas. Lielākoties
krājuma saturu veido atmiņas par padomju laiku, bet apkopoti arī
stāsti par kara un pat pirmskara laiku. «Pat sociālajā vietnē
«Facebook», kad ielieku kādu atmiņu fragmentu, cilvēki uzreiz
atsaucas, komentē, viņi pēkšņi atceras kaut ko, kas kādreiz bija
ļoti pierasts, bet tagad ir aizmirsts. Piemēram, Jelgavas dzeltenos
autobusus «garmoškas», kuros brauciens maksāja piecas kapeikas.
Atceras, ka autobusu taloni bija jāpērk kioskos, autobusā tie bija
jākompostrē,» stāsta S.Lūsiņa.

Krājums tiks veidots kā grāmata, un autore vēlas uzdāvināt to
vismaz katrai bibliotēkai un skolai, bet tas ir līdzekļu jautājums.
«Mūsu jauniešiem padomju laiks jau ir vēsture, kuru viņi mācās
tikai un vienīgi no grāmatām skolā. Šāds krājums dotu viņiem
iespēju reālāk ieskatīties laika posmā, kuru par savu sauc viņu
vecvecāki un vecāki,» vērtē gide. Autore norāda, ka krājumā varētu
tikt iekļauti vismaz simts jelgavnieku stāstu. Izveidotā grāmata
varētu būt arī Jelgavas dāvana Latvijai simtgadē.

Foto: visit.jelgava.lv