«Mūsu kopīgās lietas? Hm… basketbols, cope un zolīte,» viens otru papildinot, atzīst U-18 Latvijas izlases un basketbola kluba «Zemgale» treneris Varis Krūmiņš un viņa dēls Kalvis Krūmiņš, kurš spēlē gan tēta trenētajā izlasē, gan basketbola klubā «Zemgale».
Kristīne Langenfelde
Kamēr citi jaunieši un arī tēti vasarā vairāk atpūšas un noteikti priekšplānā izvirza copes būšanas, nevis nopietnu darbu, Varim un Kalvim tik mierīgs šis periods nav – nupat kā labi startēts Eiropas čempionātā Grieķijā, kur mūsu U-18 izlase izcīnīja 7. vietu, bet šīs divas nedēļas Kandavā jau notiek aktīva treniņnometne «Zemgalei».
Tētis treneris, dēls spēlētājs – sarežģīta kombinācija. Varis: «Jā gan, tēva un dēla attiecības jau nekad nav vieglas un vēl šādā skatījumā. Patiesībā Latvijā nemaz nav daudz tādu piemēru, kad izlašu līmenī tēvs trenē dēlu. Tomēr mans vienīgais mērķis ir censties strādāt tā, lai viņš augtu un attīstītos līdz ar citiem – barā. Man jau šķiet, ka viņš īpaši no bara necenšas izlekt.» Tētis dēlam vairāk piedod vai vairāk prasa? Kalvis: «Drīzāk jau vairāk prasa, nekādi bonusi man netiek doti. Ja nu vienīgi mums ir tā iespēja arī mājās pārrunāt spēles gaitu, veiksmes, neveiksmes. Protams, diskutējam.» Bet trenerim taču vienmēr ir taisnība… Kalvis: «Nu, jā, bet ir jau reizes, kad es viņam nepiekrītu, taču cenšos to neizrādīt – vismaz visu klātbūtnē nē. Dažreiz labāk ir paklusēt, jo uz treneri ir jāpaļaujas – tajā brīdī viņš nav tētis, bet gan treneris.» Kā treneris raksturotu spēlētāju Kalvi? Varis: «Ja viņš kārtīgi turpinās strādāt, trenēties, var izaugt labs spēlētājs. Viņam ir ātrums, laba basketbola izpratne, labs metiens. Taču tas, ka kāds 18 gadu vecumā ir labs, vēl nenozīmē, ka viņš tāds būs arī pēc gadiem diviem trim. Ne mazums ir piemēru, kad jaunieti, kas tiešām spējis sevi labi parādīt šādā vecumā, pēc pāris gadiem neviens pat vairs neatceras. Ir vajadzīgs darbs…» Kalvi, kad sākās tavs «darbs»? Kalvis: «Kādos gados četros piecos – tad jau pats ņēmu rokās bumbu un sāku spēlēt. Nu, protams, ka sākums bija tēta iespaidā – tētis trenēja lielos, un es gāju līdzi. Skatījos, ko dara viņi, un centos atkārtot. Mēģināju, mēģināju….» Kamēr sanāca? Kalvis: «Jā, sanāca, un tad jau vairs nebija tēta iespaida – sapratu, ka pašam tas patīk.» Ar jauniešiem strādāt tomēr ir citādi nekā ar pieaugušajiem? Varis: «Atšķirības neapšaubāmi ir. Galvenā jau tā, ka jaunieši visi kā viens vēl ir ideālisti, kuri gatavi cīnīties idejas vārdā, savas nākotnes vārdā, bet pieaugušajiem jau vairāk vai mazāk gribas nopelnīt – tur dominē nauda.» Bet ar to ideālismu jau arī mēdz būt dažādi – jauniešiem mērķi un vīzijas var mainīties, it sevišķi šādā vecumā – var uzrasties lietas, kas sāk interesēt vairāk nekā stingrs treniņu grafiks. Varis: «Te liela nozīme ir psiholoģijai. Neapšaubāmi – tas aizliegtais auglis vienmēr ir vissaldākais, tāpēc trenerim ir jāprot sabalansēt tās lietas. Es vienmēr esmu turējies pie uzskata, ka dzelžains aizliegums un kazarmu princips te nestrādā. Vienkārši jājūt, kad dot jaunietim vaļu un kad viņu piebremzēt. Jebkurā jomā ir savs laiks darbam, savs atpūtai – jā, ir vajadzīgas gan diskotēkas, gan koncerti, gan kopīga makšķerēšana…» Un bieži jums tā sanāk kopā pamakšķerēt? Varis: «Šad tad jau aizlaižam uz copi. Mēs tagad izejam uz karpām. Nesen vienā dīķī kādas 30 izvilkām?» Kalvis: «Mhm…» Varis (smaida): «Bet mums jau tas vairāk ir process, noķeram un laižam vaļā.» Jūs te vēl zolīti pieminējāt. Kurš tajā ir labāks spēlētājs? Varis (smaida): «Nu, es jau vispār cenšos ar trenējamajiem nespēlēt… Kalvi, kā mums tur zolītē iet?» Kalvis: «Kā kuru reizi…» Varis (smejas): «Vispār jau, ja saspēles vadītājs nespēj uzvarēt zolītē, tad viņš ir baigais pludiņš.» Tētis te pieminēja tādas frāzes kā «idejas vārdā», «nākotnes vārdā». Kalvi, kā tev šķiet, līdz cik gadiem tu tā spēlēsi idejas un nākotnes vārdā? Kalvis: «Nu, varētu būt, ka līdz gadiem 20 – 23.» Un tad tavos mērķos sāks dominēt nauda? Kalvis (pasmaida): «Droši vien. Vispirms gribētu tikt spēlēt kādā no Latvijas labākajām komandām un nezinu… tad varbūt arī kaut kur ārzemēs.» Ir jau kaut kas padomā, kāda sapņu komanda? Kalvis: «Nē, nē, man nav tādas sapņu komandas vai spēlētāja…» Varis: «Kā – nav?! Es vismaz vienu zinu!» Kalvis: «Nu, man daudzi šķiet labi…» Varis: «Vismaz to savu Latvijas favorītu nosauc.» Kalvis: «Kristaps Valters.» Kāpēc tieši Kristaps Valters? Kalvis: «Viņam ir labi metieni, piespēles, viņš ir ātrs.» Tētis saka, ka arī tu esi ātrs. Kalvis: «Jā …dažreiz.» Iepriekšējā U-18 Eiropas čempionātā mūsējiem izcils sasniegums – bronza, šogad 7. vieta. Vai mēs varam runāt par to, ka aug laba jaunā paaudze? Varis: «Salīdzināt šīs divas komandas un čempionātus ir ļoti grūti – tie ir dažādi spēlētāji, dažādi sastāvi ne tikai Latvijai, bet visām komandām. Taču kopumā tas, ko mēs Latvijā panākam ar saviem mazajiem resursiem, apliecina, ka mēs esam konkurēt spējīgi Eiropā. Taču, kad es dzirdu, ka mēs te gribam atteikties no esošajiem principiem jaunatnes basketbolā, tad es nezinu citu vārdu kā to definēt – murgs. Basketbola savienība grib pakļauties serbu spiedienam, ieviest mums te kaut kādus jaunus principus, kas, manuprāt, ir pilnīgi greizi. Nu neesam mēs lielvalsts, kur var rīkoties, kā, piemēram, Serbijā – nu nebūs mums nekad ne tās finanses, ne tās iespējas atlasīt labākos no tūkstošiem kā tas ir citās lielvalstīs. Manuprāt, mūsu sporta skolu un čempionātu sistēma nav jāmaina.» Bet kaut ko uzlabot jau var vienmēr? Varis: «Var un vajag, bet ne jau akli pārņemt. Noteikti ir jāpiestrādā pie treneru kvalifikācijas, bet lielos vilcienos viss ir iestrādāts, lai radītu labu jauno basketbola paaudzi. Protams, ir labāki gadi un ne tik labi, trūkst lielu zvaigžņu, bet, ja tā ironiski, tad šķiet, ka krieviem šobrīd ir vairāk par to jādomā nekā mums – mēs taču viņus šogad uzvarējām… Taču, ja nopietni, tas ir tikai loģiski, ka jauniešu vecumā vienu dienu komanda var spēlēt lieliski, bet citā var gadīties, ka nesanāk nekas. Arī mums šogad Eiropas čempionātā tad, kad vajadzēja veiksmei uzsmaidīt, tā neuzsmaidīja, bet iepriekšējā reizē, izcīnot bronzu, neapšaubāmi veiksme bija mūsu pusē.» Kāds bija nupat aizvadītais Eiropas čempionāts tavā skatījumā? Kalvis: «Tā viennozīmīgi bija laba pieredze – daudz spēcīgu spēlētāju, daudz spēcīgu komandu. Lielākā vilšanās? Kad zaudējām Turcijai pašā spēles izskaņā… Taču kopumā čempionāts atnesa tikai pozitīvas emocijas – komandas gars bija ideāls, mēs visi bijām saliedēti!» Vēl nesen Grieķijā, pagājušā nedēļas nogale Valmierā, tagad divas nedēļas Kandavā… Cik ļoti jūtaties jelgavnieki? Varis: «Nu jau gads būs apkārt, kopš esam Jelgavā, un jāteic, ka jūtamies labi. Jā, šad tad ir arī Valmiera, bet kopumā jau esam jelgavnieki.» Nebija grūti pierast pie izmaiņām? Kalvis: «Nē, ļoti labi esmu iedzīvojies.» Varis: «Nu, jā, tā tu tagad saki, bet sākumā jau nemaz tik viegli nebija. Kur nu vēl Kalvim – viņš taču vidusskolas pusē pārnāca uz Jelgavu. Kamēr jaunus draugus atrod, vidi iepazīst. Es nesauktu tās par problēmām, taču vides maiņa nekad nav mazbūtiska. Arī man tā bija pirmā reize mūžā, kad kaut ko tik kardināli mainīju. Sākums nekad nav viegls, bet tagad jau esam tā pa īstam iedzīvojušies – te apkārt ir labi cilvēki, Jelgavā mīl basketbolu.» Jelgava tiešām mīl basketbolu? Varis: «Nu spriediet paši – ja pagājušās sezonas sākumā uz «Zemgales» spēlēm sanāca 100 – 150 skatītāju, tad sezonas beigās zālē bija jau 1 500 līdzjutēju. Man jau šķiet, ka basketbols Jelgavā tikai tagad ir sācis savu attīstību un šim sporta veidam pilsētā ir nākotne.» Uz ko «Zemgale» orientēsies jaunajā sezonā? Varis: «Mērķis iekļūt augstākās līgas sešiniekā. Protams, viegli nebūs, komandas spēcīgas, mums talkā leģionāri nenāks, spēlēsim galvenokārt pašu spēkiem. Jēkabs Rozītis ir atgriezies no ASK junioriem, bet pārējiem spēkā ir iepriekšējais līgums. Jau tagad aktīvi trenējamies, lai pēc iespējas labāk sevi parādītu jaunajā sezonā.»
20.5 °C,
2.8 m/s,
46.5 % 
20.5 °C,
2.8 m/s,
46.5 %