«Divi kaili, bez pasēm un tituliem – vīrs un sieva…» šī «Prāta vētras» dziesma vienubrīd bija kļuvusi par kādas ģimenes tādu kā himnu, atsaucot atmiņā Tenerifē piedzīvoto. Kādas divas dienas, vēl esot tur, neviens pat jokojot neuzdrošinājās pieminēt vārdu «pase», taču vēlāk jau tas, ko sākumā uzskatīja traģēdiju, kļuva par neizmirstamu piedzīvojumu. Un arī mācību turpmākajiem ceļojumiem.
Sintija Čepanone
Tā kā Latvijā ziema tā arī nenotika, bet līdz vasarai vēl ilgi jāgaida, kādas ģimenes trīs paaudzes – seši pieaugušie (vecumā no 30 līdz 62 gadiem) un divi bērni, pusotra un piecus gadus veci, kāpa lidmašīnā, lai ar «Ryanair» piezemētos Stanstedas lidostā un pēc tam jau no citas «Ryanair» lidmašīnas izkāptu saulainajā Tenerifē. Šāda ceļošanas prakse ģimenei ir ierasta, un pat paši mazākie ceļotāji neprotestē, ka vairākas stundas jānīkst lidostā, gaidot nākamo lidojumu. Viņi jau zina, ka vēl tikai mazliet jāpatuntulējas ziemas zābakos un jakās un tad jau varēs skraidīt apkārt vasaras apģērbā, peldēties, sauļoties. Šoreiz viņiem apsolīti arī krāsaini papagaiļi, dažāda izmēra mērkaķi, ķirzaciņas, delfīnu «dejas» Atlantijas okeānā…
Lielākais vilinājums – Teides vulkāns
Tenerife ir lielākā no Kanāriju salām – 2034 kvadrātkilometri. Salas dienvidu daļā atrodas lielākie un populārākie kūrorti, jo tur ir vissiltākais klimats, salas rietumu daļā ir nedaudz vēsāks, toties daba zaļāka. Savukārt visapkārt salai plešas kalnu grēdas, bet salas centrālajā daļā atrodas pasaulē trešais lielākais vulkāns – Teide, kura diametrs ir 29 kilometri, bet augstums – 3718 metri.
Teides virsotnes iekarošana līdztekus citiem apmeklējuma vērtiem objektiem tika iekļauta pašu veidotajā «ceļojuma programmā» – tas būtu jāpaveic jau pirmajās dienās pēc ierašanās uz salas –, taču māc bažas, vai to tik drīz izdosies īstenot, jo iepriekšējās dienās Teidē snidzis un jau kādu laiku drošības nolūkos visas gājēju takas ir slēgtas. Bet cerība ir, tādēļ deviņas Tenerifes iepazīšanai atvēlētās dienas tiek pārplānotas, Teides iekarošanu pavirzot par pāris dienām uz priekšu. Tam, kā, kūstot sniegam, mainās vulkāna virsotne, itin labi var redzēt pa dzīvošanai izvēlētā bungalo logu.
Var jau būt, ka tieši negaidīti uzsnigušais sniegs bija sākums vēl nepieredzētam piedzīvojumam, lai gan par pieredzes trūkumu uz savu galvu izplānotos ceļojumos ģimene sūdzēties nevar. Tad – vēl viena sīka nejaušība, un… divi, par laimi, ne kaili, bet bez pasēm gan…
Kur palika somiņa?
Pirmā diena Tenerifē pavadīta, iepazīstot kājām izstaigājamo apkārtni, sangrijas un vītinātas gaļas – kā nu Spānijā bez tā! – iepirkšana, pludmaļu iemēģināšana, nākamā – vienā no iespaidīgākajiem zoodārziem Eiropā Loro parkā, bet trešās dienas rītā visi sakāpa divās noīrētajās mašīnās, lai brauktu iepazīt skaisto salu. Pirmajā mašīnā priekšā karte, kuru lasa blakussēdētājs, šoferim gluži kā navigācijas ierīce norādot, kur jābrauc, savukārt sakari ar otro mašīnu tiek uzturēti, izmantojot līdzi paņemtās rācijas. Kaifs par Tenerifes dabu «vienkārši pa ceļam» ir tik liels, ka pēkšņi kā zibens spēriens nāk apjausma, ka abas mašīnas angļu mierā brauc pa citu ceļu, nevis to, kas sākumā plānots. Rācijas sakari starp abām mašīnām tiek atjaunoti, un kopīgi pieņemts lēmums turpināt iesākto maršrutu, nevis griezties atpakaļ, Teides Nacionālā parka teritoriju apskatot jau šodien. Galu galā – nav jau pirmā reize šajā ceļojumā, kad plānus nākas pakoriģēt!
Ceļš, šaurs un līkumots, pa serpentīniem tik ved kalnā un kalnā, katrā vietā, kur netraucēti var piestāt ar mašīnu, ģimene kāpj laukā, lai jūsmotu par skaisto dabu un savulaik vulkāna izveidotajām Mēness ainavām. Saviļņojums milzīgs, emocijas nepārspējamas, sajūsma patiesa, apkārt tik daudz tādu pašu sajūsminātu ceļotāju…
Bet pa ceļam uz nākamo apskates vietu aizmugurē sēdošie pēkšņi attopas, ka somiņas, kas visu laiku uzticīgi «sēdējusi» blakus un gaidījusi saimnieci atgriežamies no dabas apjūsmošanas, nav…
Viena no 80 somiņām dienā
Viena mašīna tiek griezta atpakaļ, jo nav šaubu, ka soma «izkūpējusi» iepriekšējā «pitstopā», aptuveni pirms 10 kilometriem. Protams, rezultāta nekāda – no somas tur nav ne miņas. Kas somā? «Tik vien» kā divu ceļotāju pases, autovadītāja apliecība, bankas kartes, daži citi Latvijas dokumenti, mobilais telefons, daļa – daži desmiti eiro un pāris paundu – no ceļojumam atvēlētās naudas divām personām un viss cits «noteikti noderīgs», kas parasti ir sievietes somiņā.
Īstas skaidrības, kā soma no mašīnas pazudusi, nav – it kā mašīna bija aizslēgta, it kā paši uzturējušies burtiski dažu metru attālumā. It kā… Bet sastaptā un uzrunātā «Guarda Civil» ekipāža, kas patrulē nacionālā parka teritorijā, gādājot par tūristu drošību, mierina: «Neesat vienīgie! Šajā ceļa posmā no mašīnām dienā tiek izzagtas vismaz 80 somiņas. Uzdarbojas marokāņi, kas šobrīd, cik zināms, pārvietojas ar baltu «Hyundai Getz». Iespējams, pēc dažām dienām saņemsiet zvanu – jums prasīs izpirkuma maksu. Viņiem neinteresē jūsu pases – tikai nauda un vērtīgas lietas. Viss, viņuprāt, nevērtīgais kopā ar somu tiks izmests kaut kur ceļmalā.» Bet «ceļmala» principā ir stāvas nogāzes.
Bez vārdiem skaidrs, ka ceļojums sabojāts. Skaistās ainavas nozagto pasu īpašniekiem vairs nav ne prātā, domas riņķo ap vienu vienīgu vārdu – «pases»… Drūmā klusumā ceļš tiek turpināts, šur tur vēl piestājot (jo pārējiem skaisto ceļa posmu tomēr negribas laist garām!) un mēģinot saprast, kā rīkoties. Pirmais darbs – zvans mājās palikušajiem uz Latviju, lai nobloķē telefonu, bankas kartes un sazinās ar Ārlietu ministriju. Pēc tam sapratīs, kā tālāk rīkoties.
Pavēste par zādzības faktu
Kad kopš somas nozagšanas pagājušas dažas stundas, kārtējā «pitstopā» ceļotājus noķer tā pati «Guarda Cilvil» ekipāža – iespējams, vainīgie aizturēti. Pie viņiem nav bijusi soma, toties atrasti paundi, eiro, balts rokas pulkstenis… Pa telefonu ekipāžai kolēģi atsūta atrastā pulksteņa bildi – jā, īstais! Parādās cerība. Taču, cik ātri tā parādās, tik ātri arī izgaist. Pasu nav. Policisti iesaka rakstīt iesniegumu «Guarda civil», nevis «tai otrai policijai, kura parasti nodarbojas ar zādzībām», taču skaidrāks nekas nekļūst, jo saruna notiek angliski, spāniski un zīmju valodā. Vietējo policistu angļu valodas zināšanas ir visnotaļ pieticīgas, un par to nācās pārliecināties arī vēlāk, skaidrojoties ar likumsargiem pilsētiņas vietējā «Guarda Civil» iecirknī.
Izrādās, Tenerifē pa dienu darbojas tālrunis, uz kuru var zvanīt, ja tūrists apzagts. Tad pa telefonu angliski visu var izstāstīt detaļās un pēc pāris dienām vienkārši ierasties policijā, lai saņemtu oficiālu pavēsti par zādzības faktu. Tas vajadzīgs gan izceļošanas atļaujas saņemšanai, gan vēlāk noder Latvijā, kad jāatjauno dokumenti un jāpierāda zādzības fakts. Taču šis tālrunis var palīdzēt tikai tādos gadījumos, ja zaglis nav notverts (kā lielākoties arī parasti ir), taču šajā gadījumā zaglis jau bija aizturēts, līdz ar to iet uz «Guarda Civil» iecirkni un aizpildīt iesniegumu vajadzēja pašiem. To «divi bez pasēm» izdarīja jau nākamajā dienā – policijas darba laikā.
Atgriešanās pases
Neatsverams palīgs situācijas atrisināšanā bija Latvijas vēstniecība Spānijā (Madridē), ar kuru ceļotāji pēc Latvijas Ārlietu ministrijas ieteikuma sazinājās jau tās pašas liktenīgās dienas vakarā. Atsaucība un pretimnākšana – tiešām uzteicama, un jau nākamajā rītā e-pastā tika atsūtīti visi nepieciešamie dokumenti, kas jāaizpilda. Nu visi ceļotāji sāka drošāk elpot, un piedzīvotais incidents jau bija tēma, par kuru «tie bez pasēm» tika vilkti uz zoba. Tiesa, visa nākamā diena tika veltīta izceļošanas atļauju noformēšanai – sākot ar nepieciešamo dokumentu izdrukāšanu un aizpildīšanu, abu «nelaimīgo» fotografēšanu uz balta palaga fona (faktiski nofotografēt varot pat ar mobilo telefonu, galvenais, lai ir balts fons un foto apmēram izskatās pēc pases bildes) un beidzot ar vietējās bankas apmeklējumu, kur tika apmaksāta atgriešanās apliecības nodevas un kurjerpasta izdevumi (viss kopā – ap 50 eiro). Visi dokumenti, tostarp bankas kvītis, ierakstītā vēstulē tika nosūtīti uz vēstniecību, bet fotogrāfijas uz Madridi aizceļoja pa e-pastu. Aizpildot dokumentus, ieteicams piezīmēs norādīt, caur kurām valstīm plānots atgriezties Latvijā – šajā gadījumā tas bija lidojums uz Latviju caur Stanstedas lidostu.
Pēc divām dienām ar kurjerpastu visi dokumenti ar skaisti ielīmētām bildēm atgriešanās atļaujās bija klāt, un bažas par to, vai būs iespējams tikt mājās, pagaisa.
Gan jāuzsver, ka ģimene pirms katra šāda ceļojuma, nodrošinās ar pasu kopijām – tas šajā gadījumā bija nozīmīgs atspaids un, iespējams, atviegloja ne vienu vien birokrātisku procedūru, jo kopijas ļāva norakstīt abu pasu numurus, tāpat pases kopiju varēja uzrādīt kopā ar atgriešanās apliecību lidostās.
Atgriešanās
Kaut arī atgriešanās apliecības šādos gadījumos ir drošs dokuments, lai atgrieztos, bažas radīja tas, ka arī lidojums mājup plānots ar pārsēšanos – varot gadīties, ka «Ryanair» iečekojoties šķībi skatās uz šīm apliecībām un var apgalvot, ka lidmašīnā nelaidīs. Tādā gadījumā ļoti svarīgi ir pastāvēt uz to, ka atgriešanās atļauja ir oficiāls vēstniecības izdots dokuments (ieskaitot izziņu no policijas par zādzību un nozagto pasu kopijas). Kā nācās pārliecināties, ir vietas (piemēram, Londona), kur «Ryanair» darbinieki to labi saprot, taču Tenerifē ceļotājiem nācās vērsties «Ryanair» klientu servisā, kur, detalizēti izskaidrojot situāciju, uz izlidošanas pases tika uzlikts zīmogs, ka iekāpšana atļauta. Savukārt Lielbritānijas robežkontrolē problēmu nebija – dokumentus gan rūpīgāk apskatīja, taču iereģistrēja un smaidot noteica, ka tiem, kas atgriežas no Tenerifes, tā gadoties bieži. Latvijā bija tāpat, tikai bez smaida un piezīmēm.
Jau nākamajā dienā pēc atgriešanās mājās sākās visu nobloķēto karšu un dokumentu atjaunošana, un šajā procesā bez atgriešanās atļaujas un dokumenta par zādzības faktu neiztikt…
Galvenās atziņas: pirms ceļojuma noteikti jānodrošinās ar vairākām pases kopijām; dodoties izbraucienā, makā līdzi jāņem tikai minimāli nepieciešamā nauda, bet dokumenti, kas ceļojuma laikā nebūs nepieciešami, jāatstāj mājās; somu izlaist no acīm nedrīkst pat tad, ja redzētais ar savu iespaidīgumu apžilbina. Un drošības nolūkos pirms brauciena tomēr vajadzētu apdrošināt ne tikai veselību un dzīvību, bet arī pasi.
Šajā gadījumā būtisks atbalsts bija arī Ārlietu ministrijas diennakts tālrunis ārkārtas situācijām (+371) 26337711 – tas esot speciāli sastādīts tā, lai būtu viegli atcerēties, jo tas ir asociatīvs ar Latvijas kodu 371.
Marokāņiem – «dāvana» no dzimtās zemes
Kā viss beidzās? Mājās, pārlūkojot fotogrāfijās fiksētos iespaidus, uzmanību piesaistīja kāda bilde, kurā viens no šīs ģimenes ceļotājiem, milzīgiem čiekuriem klēpī, smaidīgi pozē tajā vietā, kur, kā izrādījās pēc tam, «izkūpēja» somiņa, bet fonā – prom braucošs balts «Hyndai Getz» – ja tic «Guarda Civil» sacītajam, tad ļoti iespējams, ka tieši tajā brīdī, kad tapa šī fotogrāfija, ar nozagto somu prom traucās marokāņi, kuri Tenerifē apzog tūristus.
Bet šobrīd nozagtā soma ar lietām, kuras zagļi atzina par nevērtīgām, tostarp divām Latvijas pasēm, visticamāk, vēl aizvien izbauda sauli ceļmalā Teides Nacionālā parka teritorijā. Par vērtīgām atzītās un zagļiem konfiscētās lietas arī vēl aizvien ir Tenerifē, jo īpašniekiem netika atdota ne nauda, ne arī baltais rokas pulkstenis.
Starp citu – zagļi, par vērtīgu atzīstot pulksteni, pēc kura tika identificēts viņu nodarījums ceļotājiem no Latvijas, pamatīgi «iekrita». Proti, kaut arī ciparnīcu rotāja uzraksts «Versace», tas nebija pat desmit eiro vērts – to vīrs, vienas nozagtās pases īpašnieks, savai sievai, otras nozagtās pases īpašniecei, prieka pēc bija nopircis ģimenes kopīgajā ceļojumā uz Maroku no vietējiem par nepilniem desmit eiro. Tad nu marokāņi, kuri siroja Tenerifē, dabūja «dāvaniņu» no pašu dzimtās zemes.
Ģimene spriež, ka Tenerife, lai gan katra diena tika veltīta tās apjūsmošanai un apskatīts tika teju viss iecerētais un pat neplānotais, noteikti ir vieta, kur būtu vērts atgriezties. «Varbūt mūs izsauks uz tiesu Tenerifē liecību sniegšanai?!» nu jau par notikušo var pajokot tie divi – nu jau ar jaunām pasēm.
Foto: no ģimenes arhīva