Izglītība

Ritma Gaidamoviča

Atšķirībā no pamatskolas un
vidusskolas audzēkņiem mazāko klašu skolēni – šoreiz Jelgavas 4.
pamatskolas 3.a klases bērni – uzskata, ka tikpat labi bez telefona
un pleijeriem var arī iztikt, taču viņiem netrūkst arī pamatojumu,
kāpēc šāda ierīce trešklasniekam nepieciešama. 

Viņuprāt, tas ir glābiņš vairākās situācijās, piemēram, ja
skolēns iekāpis nepareizā autobusā. Izkāpjot no tā, viņš var mammai
vai tētim piezvanīt, pateikt, kur atrodas, un vecāki atbrauc pakaļ.
«Vienu rītu, braucot uz skolu, izkāpu nepareizā pieturā un zvanīju
mammai, lai brauc pakaļ. Gandrīz stundas nokavēju, bet telefons
mani izglāba,» stāsta Kristalīna. Arī ja agrāk beidzas stundas, var
piezvanīt un pateikt, cikos atbraukt pakaļ. «Vairākas reizes
gadījies, ka stundas man beidzas agrāk, bet esmu to aizmirsis
pateikt mammai, arī telefonu atstājis mājās. Tagad gan, atnākot no
skolas, cenšos telefonu no bikšu kabatas neņemt laukā, lai
neaizmirstu mājās,» stāsta Eduards. Bieži vien gadoties, ka mājās
aizmirsta dienasgrāmata vai sporta tērps – arī tad tiekot zvanīts
vecākiem, lai atved. 

Varbūt ne katru dienu līdzi, taču klasē no 27 skolēniem tikai
vienam nav mobilā telefona. Taču mobilo līdzi trešklasnieki neņem
parasti vairāku apsvērumu dēļ. «Man vēl nav nopirkts maciņš, kurā
telefonu glabāt, un es varu to pazaudēt, tāpēc uz skolu neņemu,»
stāsta Santa. Bet Amandai jau divi telefoni nozagti, tāpēc viņa
jauno vairs neņem uz skolu. «Manuprāt, man tas skolā nemaz nav
vajadzīgs, jo vecāki man vienmēr atbrauc pakaļ ļoti precīzi,» tā
Amanda.  

Ja dažam pieaugušajam šobrīd lietošanā esošais telefons vēl ir
pirmais, ko viņš savā mūžā iegādājies, dažs trešklasnieks jau
paguvis nomainīt piekto un pat septīto. «Man jau bijuši četri
telefoni – divus man nozaga, divus pats pazaudēju. Šis ir jau
piektais. Tieši šodien to esmu paņēmis līdzi, taču gluži katru
dienu to uz skolu nenesu,» stāsta Jānis. 

Bērni gan atzīst, ka skola nav tā vieta, kur vajadzīgi
telefoni un pleijeri, taču tas esot veids, kā vecāki ar bērniem var
sazināties, un tos lielākoties tieši paši vecāki uzdāvinājuši
Ziemassvētkos, 1. septembrī vai kādos citos svētkos. Reti, bet ir
arī gadījumi, kad telefons bērnam uzdāvināts par labām atzīmēm
mācību gada beigās. Te gan jāmin, ka dažs par «treknu» sešinieku
kādā priekšmetā to nopelnījis, bet cits centies, lai viņam latviešu
valodā būtu devītnieks. «Mani vecāki domāja, ka man obligāti
nepieciešams telefons – ja kaut kas notiek, es viņiem varu
piezvanīt un pateikt, jo mājās parastā telefona mums nav,» stāsta
trešklasnieks. Atšķirībā no astotās klases skolēniem, kas uz
jautājumu, vai telefons būtu pašiem jānopelna, vien pasmaida, 3.
klases skolēni atzīst, ka tomēr tas ir jānopelna, kaut vai palīdzot
mammai mājas darbos vai labi mācoties. 

Klases audzinātāja Jadviga Nereta atzīst – ja bērniem
pateikts, ka stundu laikā to nedrīkst lietot, tad viņi tā arī dara.
«Tiesa gan – kaut arī bērni atzīst, ka viņiem mobilais ir vien, lai
sazinātos ar vecākiem, ļoti daudziem tā tomēr ir tikai
greznumlieta. Dažkārt, kad patiesi jāpiezvana vecākiem, viņi
paziņo, ka nav kredīta vai baterija ir tukša. Un tad aizņemas vai
no kāda skolotāja, vai klasesbiedra. Šādas situācijas gadās bieži –
telefons kabatā kā aksesuārs, bet praktiski pielietojams tas nav.
Tātad tas tikai apliecina, ka telefons ir kā sava veida piederības
atribūtika, iespēja izrādīties,» spriež skolotāja.