Kultūra

«Ja tauta zaudē savu kultūru, tā zaudē arī savu dvēseli,» uzskata audēja Aija Mālkalna, kura augstu godā tautas tradīcijas un kopā ar ģimeni svin visas astoņas latviešu gadskārtas. Šī dzīvesziņa un saikne ar senču tradīcijām bijusi par iemeslu arī savas amatnieku darbnīcas un tautastērpu darinātavas «Austras raksti» radīšanai – darbnīca ierīkota ģimenes mājā, kur nelielā, taču vēsturiskas dvesmas pilnā telpā top krāšņi tautas brunči, smalki izrakstīti lina krekli un citi latviskās identitātes nesēji.

Ideja par savas darbnīcas radīšanu pie jelgavnieces atnākusi
likumsakarīgi – pēc tam, kad Aija zaudējusi darbu skolā, kurā
strādājusi par mājturības skolotāju, viņa nolēmusi savu sirdslietu
pārvērst par ikdienas nodarbošanos. «Pirmā interese par
tradicionālām lietām radās 2009. gadā, kad ar vīru pēc desmit gadu
kopā būšanas nolēmām stiprināt savu savienību līdzināšanas
rituālā,» atminas Aija. Dalībai rituālā bija nepieciešami
tautastērpi, un pārim radās iespēja darināt tos pašu rokām. Toreiz
ģimene patiesi sākusi apzināties latviskās dzīvesziņas nozīmi, un
šobrīd uzskata to par savas ģimenes stūrakmeni. Audēja uzsver, ka
tieši ģimene, draugi un kolēģi, un viņu ikdienas atbalsts, ļāvis
Aijai nodarboties ar savu sirdslietu.

Vasaras saulgriežu laikā darbs ģimenes darbnīcā nenorimst pat
vēlās vakara stundās, jo latvieši arvien biežāk vasaras saulgriežu
naktī vēlas rotāties tautastērpā, un pasūtījumi manāmi pieaug. Aija
stāsta, ka cilvēku vēlmes ir ļoti dažādas, taču visbiežāk tiek
pasūtīti krekli, lakati un tautiskās jotas. «Es uzskatu, ka tautas
tradīcijas ir jāciena, taču mēs dzīvojam 21. gadsimtā, un tautas
tērpu variācijas, manuprāt, ir pieļaujamas,» stāsta audēja. Aija
atklāj, ka kolektīvi bieži vien nevēlas Zemgales tumšos lakatus un
to vietā izvēlas radīt jaunus krāsu salikumus, iedvesmojoties no
brunčos ieaustajiem toņiem. Jautāta par arvien pieaugošo tendenci
izmantot latvju zīmes un radīt savu tautastērpu, Aija piekrīt
etnoloģes Anetes Karlsones teiktajam – tauta, kura jūt apdraudējumu
savai kultūrai, ar tautas elementu palīdzību rod piederības
sajūtu.

Audēja stāsta, ka, kaut arī darbnīca nodibināta vien pērn
septembrī, saņemti jau daudzi pasūtījumi, tostarp arī no ārzemēm –
Austrālijas un Amerikas. Aija atminas, ka reiz Brīvdabas muzeja
gadatirgū kādai sievietei no Norvēģijas ļoti iepaticies viņas
austais lakats, ko Aija bija izņēmusi no stellēm vien iepriekšējā
vakarā un pat nebija paspējusi novirpināt bārkstis. Lai
iepriecinātu ārzemju viešņu, Aija palūgusi sievieti pastaigāties pa
gadatirgu un pati ar draugu un kolēģu atbalstu ātri savirpinājusi
lakata bārkstis. Jelgavniece atklāj, ka lielākoties pasūtījumus no
ārzemēm veic ārzemju latvieši, un viņa ir patīkami pārsteigta, ka,
piemēram, Austrālijā ir izveidojušās lielas latviešu kopienas, kas
glabā un godā latviešu tautas tradīcijas.

Aija ar prieku stāsta, ka viņas darbnīcā mājo daudzas
vēsturiskas lietas, piemēram, Latgales vērpjamais ratiņš, ko audēja
mantojusi no vecvecākiem, kā arī viņas bēniņos restaurāciju gaida
vēl vienas stelles, kas pie jelgavnieces nonākušas nejauši – Aija
tās paglābusi no sadedzināšanas. Šobrīd mazajās stellēs audējas
darbnīcā top šallītes, kurās lins, kas saglabājies no 20. gadsimta,
savīsies ar kokvilnu, kas iegādāta mūsdienās.

Apzinoties arvien pieaugošo latviešu interesi par tautas tērpu
darināšanas tradīcijām, Aijai un viņas kolēģei Ievai Hofmanei
radusies ideja – piedāvāt meistarklasi Zemgales tērpu darināšanā.
Meistarklasē plānots izzināt Zemgales brunču un vienvirziena
izvilkuma kreklu darināšanu, dzijas krāsošanu ar dabiskām
krāsvielām. Dalībniekiem būs iespēja ne vien iepazīt senču
tradīcijas, bet arī pašiem radīt savu tautastērpu vai tā
elementu.

Foto: Austris Auziņš un no A.Mālkalnas arhīva