3.8 °C, 2.7 m/s, 83.3 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāTautas tērpi Dziesmu un deju svētkiem top tepat Jelgavā
Tautas tērpi Dziesmu un deju svētkiem top tepat Jelgavā
06/03/2008

Noteikti esat redzējuši «Diždanča», «Vēja zirdziņa», «Jundēna» un vēl citu Jelgavas un rajona deju, kora kolektīvu košos tautas tērpus. Vai zināt, kas ir to autors? Izrādās, šie latviešu tautas tērpi top tepat Jelgavā – to darinātāja ir jelgavniece tautas lietišķās mākslas studijas «Dardedze» audēja Ausma Spalviņa, kuras pūrā patlaban jau ir neskaitāmi šo un vēl citu Latvijas kolektīvu, kā arī dažu ārzemnieku valkāti svārki, seģenes, lakati, puišu vestes un citas tērpa detaļas.

Ritma Gaidamoviča

Noteikti esat redzējuši «Diždanča», «Vēja zirdziņa»,
«Jundēna» un vēl citu Jelgavas un rajona deju, kora kolektīvu košos
tautas tērpus. Vai zināt, kas ir to autors? Izrādās, šie latviešu
tautas tērpi top tepat Jelgavā – to darinātāja ir jelgavniece
tautas lietišķās mākslas studijas «Dardedze» audēja Ausma Spalviņa,
kuras pūrā patlaban jau ir neskaitāmi šo un vēl citu Latvijas
kolektīvu, kā arī dažu ārzemnieku valkāti svārki, seģenes, lakati,
puišu vestes un citas tērpa detaļas.

Lai arī Ausma pārtraukusi pamatdarbu un aizgājusi pensijā, viņa
atzīst, ka tagad vairs neatliek laika citām lietām – jādarbojas ap
stellēm.
Šobrīd audēja strādā ļoti intensīvi, jo notiek gatavošanās
Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem, kas norisināsies
šovasar. Visas trīs stelles mājās ir «procesā», jo tur top brunči
Aizupes pamatskolas kolektīvam, «Diždancim» un Glūdas skolas
bērniem. Meistare atzīst, ka tas esot paliels stresiņš, jo visi
tērpi jāpabeidz līdz svētkiem, kā arī tam visam pa vidu vēl kopā ar
«Dardedzi» jāsagatavo krāšņi darbi Dziesmu un deju svētku izstādei,
kuru atlase notiks jau pavisam drīz – 25. martā – Jelgavas kultūras
namā, un tos vērtēs komisija no Rīgas. Šajā skatē tiks demonstrēti
arī tautas tērpi. «Patlaban jau «Dardedzē» izstādei esam
atlasījušas segas un dažādus lina izstrādājumus, bet vēl kāds darbs
jānoauž. Ļoti gribas darināt tautastērpa vasaras blūzi un cerēt, ka
nākamajā vasarā tādas varētu būt mugurā kādam no mūsu kolektīviem,»
teic A.Spalviņa.

Viss sākās ar
tautas tērpu sev
Izrādās, ka Ausma stelles iemīļojusi jau 34 gadus, bet tautas
tērpus darināt sākusi tikai pirms aptuveni desmit gadiem. Viss
sācies reizē, kad pati sev noaudusi un nokomplektējusi pirmo tautas
tērpu. Draugi, to redzēdami, palaiduši valodas no mutes mutē.
«Atnāca viens pazīstams, atnāca otrs un trešais, lūdzot noaust
tautas tērpu. Kas man cits atlika?! Negribējās jau nevienu pievilt
atsakot, tādēļ ķēros klāt, un tā viss sākās,» stāsta audēja.
Ausmai aušana ir dzīvesveids. Viņa smejoties teic: ja stelles
tukšas, ap sirdi neomulīga jušana. Bet, ja tās diegiem savilktas,
zina, ka ik brīvu brīdi ir iespēja piesēsties un darīt savu
darbu.
Jautāta par tautas tērpu pieprasījumu, meistare atzīst, ka nevar
spriest par visu Latviju, taču mūsu pusē tas it diezgan liels, bet
galvenais, ka cilvēki vēlas, lai tērps nebūtu jāpasūta salonā.
Galvenokārt audēja darina radošos darbus dažādām izstādēm, bet pēc
pasūtījuma tiek austi tautiskie brunči. Retu reizi viņa pieķeras
arī kādas seģenes noaušanai, taču meistare atzīst, ka tas esot
darbietilpīgs process – lai skaisti apdarinātu Zemgales greznās
seģenes maliņu, vajadzīgi pat trīs mēneši intensīva darba,
strādājot diendienā. Tāda seģene maksā pat līdz 200 latiem. Pašai
audējai patīk strādāt ar konkrētiem klientiem, nevis tirgum,
piemēram, noteiktu kolektīvu vai cilvēku, kas zināms. «Tad rodas
personiskā saskare – nav tā, ka aizved uz tirgu un nezini, kas
tērpu vēlāk valkās,» atzīst meistare.

Grūtākais ir
sagatavošanās process
Darbs pie svārku aušanas sākas ar klienta atnākšanu pie audējas un
vienošanos, ko tad vēlas, no kura novada un vietas ir. Tad tiek
šķirstītas attiecīgā novada grāmatas, kurās redzams, kādas krāsas,
rakstu svārki tieši šim novadam un pilsētai piederas. Kad vienojas
par krāsām un rakstiem, sākas nākamais ceļa posms, ko Ausma atzīst
par grūtāko un cilvēka acīm neredzamo.
«Liels darbs tiek ieguldīts, lai atrastu pareizākās tautas tērpa
krāsas un to salikumu, kā arī rakstus. Lai radītu jaunus brunčus
vai kādu citu tautas tērpa daļu, jāiziet ilgs process. Var teikt –
jāveic menedžments. Pastāv divi varianti: doties uz fondiem Rīgā un
par diviem latiem pirkt vienu tautas tērpa paraudziņu, skatīt un
vērtēt, vai tie der, vai otrs – pašiem būt pētniekiem un studēt
grāmatas, rodot priekšstatu, kāds tas izskatās. Tā ir katra
meistara brīva izvēle. Uz fondiem noteikti jādodas tajos brīžos, ja
kāds grib pilnīgi autentisku tērpu jau bijušam, jo grāmatās krāsas
var būt nedaudz citādākas. Tas atkarīgs no tipogrāfijas iespieduma.
Jāteic, ka arī man jau gana paraudziņu iekrāts, pēc kuriem skatos,
ko katrā tautas tērpā pamainīt, ko saglabāt,» stāsta audēja.
Pēc atrašanas un apzināšanas tiek veikts, kā Ausma saka, «melnais
darbs» – pārzīmētas krāsas, raksti, izrēķināts viss līdz sīkumam,
lai zinātu, kā uzstellēt stelles. Tālāk uzmet, uzvelk diegus, savij
aprēķinātos rakstus, nosaka platumus, blīvumus, lai svārki sanāktu
tieši tādi, kā bildē. «Jāteic, ka darba procesā rodas arī dažādi
pārsteigumi. Brīžos, kad šķiet – viss ir ļoti skaidrs un iet no
rokas, tevi var pārsteigt pat viens diegs – kā izbeidzas un mainās
viens diegs, mainās visas attiecības, līdz ar to viss «melnais
darbs» jāveic atkārtoti, attiecības jārēķina no jauna. Var
gadīties, ka, papildus pērkot diegu, krāsas ir vienādas, taču diega
faktūra – jau cita, un tas uzreiz maina visu auduma struktūru.
Tāpēc nesanāk man te štancēt kā rūpnīcā, kur ir tonnām vienādu
diegu. Ir jāskatās, kas notiek pie katrām mazākajām izmaiņām,»
stāsta meistare.

Nepatikšanas var sagādāt pat viena diega spole
Ja kāds domā: kas tad tur liels – ieej veikalā un nopērc to vienu
diega spoli, kas pietrūkst, un brunčus pabeidz, viņš rūgti maldās.
Izrādās, lai atrastu vienu diegu ar attiecīgu toni un numuru, var
gadīties, ka jāgaida pat gads vai jāizbraukā teju visa Latvija. Tā
sanācis ar deju kolektīva «Lielupe» sešiem papildu brunčiem, kuru
dēļ teju visa valsts apbraukāta, lai sameklētu vienu attiecīgā toņa
diegu. «Vislielākās grūtības parasti rodas, ja kas klāt jāpieauž,
jo obligāti vajag tādus pašus toņus un numurus diegiem, ne
citādākus. Kādam Jelgavas deju kolektīvam diegu meklējot, pabijām
visur kur, bet galu galā pēdējais glābiņš bija mūsu pašu trikotāžas
veikals pretī Hercoga Jēkaba laukumam. Lai arī tur diegus nepārdot,
viņi apžēlojās par mums un apmaiņā par citiem diegiem iedeva ilgi
meklēto spolīti. Tas mani toreiz izglāba,» atceras audēja.
Vēl viens kolektīvs savulaik pasūtījis 14 svārkus. Ausma pat
nodomājusi: kur tik interesants skaits, gan jau 12 pamatbrunči, bet
divi rezervei, taču nekā. Pēc kāda laika saņemts zvans, ka tomēr
vēl divus brunčus vajag. Tā nu gads pagājis, kamēr atrasti
atbilstoši diegi, jo iepriekšējais vedums jau sen kā beidzies.

Bērniem patīk pusvilna
Kad viss smagais darbs padarīts, notiek aušana un meistardarba
radīšana. Pastāv divi veidi, kā aust: viens – ar kāju min, bet otrs
– katrs diegs ar roku aiz puļķiem steļļu augšdaļā jāizrausta, un
tas esot daudz grūtāk.
Meistare stāsta, ka tautiskie svārki galvenokārt tiek austi
pusvilnas – 60 procenti vilna un 40 procenti labas sintētikas. Tas
tāpēc, ka vilnas brunči ir ļoti asi, taču pusvilna – bērniem
mīlīgāka. «Bērnam nepatīk vilnas brunči, jo tie «kož». Turklāt
brīžos, kad salīst, pusvilnas austajiem ir lielāka garantija, ka
neizplūdīs krāsa, jo ar vilnu nekad neko nevar zināt, kaut arī
pirms tam labi izmazgāta,» tā audēja. Otra lieta – vilnai krāsas
pasliktinājušās, vairs nav tik košas, kā agrāk. «Nesen pat gribēju
nokrāsot rudzupuķu zilu vilnu, nopirku veikalā desmit krāsas
paciņas, katra maksā 60 santīmu, taču, atnākot mājās, atveru un
skatos – tur galīgi blāva krāsa, drīzāk pēc pelniem izskatās,» tā
Ausma.
Viņas galvenais uzdevums ir noaust auduma gabalu brunčiem vai
vestei, šūšanas darbus viņa uztic savai draudzenei šuvējai.
Kooperējoties darbs daudz raitāk rit uz priekšu. «Arī pati esmu
mēģinājusi šūt un dabūt gatavus svārkus, taču tas nav man. Protams,
ja ir tikai viens tērps, tas ir izdarāms, bet kolektīvam labāk
darbus sadalīt uz vairākiem, tā ātrāk pie rezultāta var tikt,» tā
A.Spalviņa.

Vislētākie ir brunči
Runājot par tautas tērpa cenām, Ausma steidzas teikt, ka meistars
jau visiem savas cenas nevar tā uzreiz teikt, taču atzīst, ka
brunči esot vislētākie. Galvenokārt cena atkarīga no katras detaļas
sarežģītības pakāpes.
Ausmas darinātus tērpus patlaban valkā bērnu un jauniešu centra
«Junda» trīs kolektīvi, viņiem vienai dejai noausti arī krāsaini
lakati, Jelgavas 1. ģimnāzijas meiteņu koris, visi «Vēja zirdziņa»
kolektīvi, «Dālderis», «Diždancis», «Lielupe» un citi Latvijas
kolektīvi. Patlaban tiek meklēti vēl daži diegi un domāts par
Jelgavas brunču aušanu «Jundēnam».
Nesen pabeigta arī seģene ar mēnešiem un laimes līkločiem no 12.
gadsimta, ko pasūtījusi kāda vāciete, un jau šonedēļ šis darinājums
aizceļojis uz Vāciju, bet vasarā būs redzams Dziesmu un deju
svētkos Rīgā, uz kuriem ar visu seģeni ieradīsies tā īpašniece.
Ausma arī piedalījusies projektā par 12. gadsimtu, viņas uzdevums
bija darināt astoņus tautas tērpus četriem muzejiem. Tā, izpētot un
izzinot senos tautas tērpus un to nianses, 12. gadsimta vīriešu un
sieviešu tautas tērpi eksponēti Dobeles Novadpētniecības muzejā,
Bauskas muzejā, Tērvetes Senvēstures muzejā un arī vienā muzejā
Lietuvā.