«Pārskatot Irākas un Afganistānas bildes, man pašam ir divējādas sajūtas – tas ir skarbi, bet tajā ir arī daļa romantikas. Esmu domājis, kāpēc cilvēkiem patīk šādas bildes. Manuprāt, tamdēļ, ka tas nenotiek pie mums. Paši irākieši vai afgāņi diez vai par šiem portretiem un skatiem priecātos,» stāsta Nacionālo bruņoto spēku virsseržants mediju fotogrāfs un grupas «Auļi» mūziķis Gatis Indrēvics.
Viņš bija pirmais viesis sarunu ciklā «Cepums ar slavenību», kas atsācies pēc pārtraukuma. Armijā G.Indrēvics dien 16 gadus, ir bijis trīs misijās – vienreiz Irākā un divreiz Afganistānā – un nu jau divus gadus strādā Aizsardzības ministrijā par militāro fotogrāfu. «Uz Irāku devos 2005. gadā. Toreiz mūsu bāze atradās divus kilometrus no senās Babilonas. Vēsture mani allaž ir interesējusi, tāpēc, kad iedomājos, ka pa šiem ceļiem pārvietojies Aleksandrs Lielais, man rokas un kājas trīcēja. Es tik ļoti gribēju šo vēsturisko vietu iemūžināt,» savu ceļu līdz fotografēšanai atceras virsseržants.
Vēlāk, 2010. gadā dodoties misijā uz Afanistānu, viņam atkal līdz bija fotoaparāts. «Kad tu iebrauc pilsētā vai ciemā un izkāp no mašīnas, viss uzgāžas virsū – tev ir ierocis un fotoaparāts, gribas nofotografēt kaut ko interesantu, bet visā tajā barā tu nevari zināt, kurš cilvēks aprīkots ar citām ierīcēm – pašnāvnieku uzbrukumi tur bija aktuāli. Tāpēc no ciematiem un pilsētām mēs centāmies izvairīties,» stāsta G.Indrēvics. Viņš norāda, ka militārajās misijās lielākā daļa fotogrāfiju tapušas no braucošas mašīnas vai ātri izlecot no tās un cerot, ka fotoaparāts pats izdarīs visu, kas tam jāizdara.
Viņa bildes ir melnbaltas, un daudzi jautā kāpēc. «Man šķiet, ka melnbaltas bildes labāk atklāj cilvēku raksturus, viņu acis,» spriež G.Indrēvics. Viņš norāda: zonās, kurās notiek aktīva karadarbība, fotogrāfs drīkst bildēt līdz brīdim, kamēr kādam draud nāves briesmas. Tas ir nerakstīts fotogrāfa ētikas likums, tomēr ir fotogrāfi, kas to pārkāpj. «Manās bildēs mirušo nav – es to nefotografēju, jo tas nevienam nav vajadzīgs. Turklāt man kā karavīram šī šaurā ētikas līnija nav nemaz tik šaura – tiklīdz rodas apdraudējums, fotoaparāts man ir uz muguras un es rīkojos kā karavīrs.» Uz jautājumu, vai nav domājis pamest armiju un vienkārši fotografēt, G.Indrēvics atbild: «Esmu par to domājis, tomēr tādu fotogrāfu, kas var fotografēt meitenes, Latvijā pietiek. Bet mana niša ir diezgan unikāla – man ir sajūta, ka tagad varu parādīt un izdarīt vairāk.»
Tikšanās noslēgumā G.Indrēvics pastāstīja, kas nepieciešams, lai kļūtu par kareivi: ja esi vismaz 18 gadus vecs, tev ir vidējā izglītība, tev nav kriminālas sodāmības, tu esi psihiski vesels un tev nav atkarību, dodies uz Rekrutēšanas un atlases centru un piesakies. Būs jāizpilda psiholoģiskie un fiziskie testi, un pozitīvas atbildes gadījumā militārā karjera sāksies ar mācībām Alūksnē. Bet, ja vēlies kļūt par virsnieku, jāstudē Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Viņš piebilst, ka 17 procenti karavīru Latvijas armijā ir sievietes.
Pasākumu organizēja biedrība «Kultūras un mākslas centrs «Nātre»» sadarbībā ar kafejnīcu «Silva», atbalsta reklāmas drukas uzņēmums «212». Pasākums īstenots ar Kultūras ministrijas, Zemgales NVO centra, Jelgavas pilsētas pašvaldības finansiālu atbalstu.
Foto: «Jelgavas Vēstnesis»
-2.2 °C,
2.6 m/s,
88 % 
-2.2 °C,
2.6 m/s,
88 %