Ekonomika

Jelgava ir zināma kā rūpniecības un ražošanas pilsēta – citu starpā šeit sekmīgi savu «nišu» notur arī šūšanas uzņēmumi, kas sadarbojas ar klientiem no Eiropas, Amerikas un Kanādas. Jautājot Jelgavas šūšanas uzņēmumiem, kāpēc ārvalstu firmas savu produkciju pasūta pie viņiem, nevis, piemēram, savā valstī vai Ķīnā, kas populāra ar savu lēto darbaspēku un zemajām izmaksām, viņi atbild: tā ir kvalitāte.

Lielākā daļa šūšanas uzņēmumu «dzīvo» tikai no ārvalstu firmu
pasūtījumiem, un praktiski visa saražotā produkcija tiek
eksportēta. Pasūtītāju vidū ir uzņēmumi no tādām valstīm kā Vācija,
Šveice, Zviedrija, Dānija, Norvēģija, Kanāda. «Kāpēc šo valstu
uzņēmumi izvēlas mūs? Kvalitātes dēļ. Ir bijis, ka mūsu klienti
apsver domu pāriet uz Poliju, Ķīnu vai Taivānu, tomēr beigās
secina, ka pie mums ir labāka kvalitāte, arī pasūtījuma termiņi
tiek ievēroti,» stāsta Latvijas–Dānijas kopuzņēmuma «EK Auce»
valdes locekle Aija Vežuka. Viņasprāt, Latvija izmaksu ziņā ir
apmēram vienā līmenī ar Poliju un Ķīnu, bet mūsu bonuss ir
kvalitāte.

Līdzīgi uzskata arī vācu uzņēmējs Stīvens Artūrs Kristensons,
«KKR» līdzīpašnieks. «Jelgavas rūpnīca ir ļoti ātra un kvalitatīva,
tā ir galvenā priekšrocība,» tā viņš.

Par Ķīnas algām strādāt negrib
Pirms dažiem gadiem tekstila nozare piedzīvoja teju vai krahu –
vairāki Jelgavas šūšanas uzņēmumi tika likvidēti, daļa sāka apdomāt
iespēju pārcelt ražotni uz ārzemēm, bet daži tomēr izturēja. Un,
lai gan pamazām šī nozare sāk atkopties, tās pārstāvji nākotnē
raugās ar bažām, jo katastrofāli trūkst strādātgribētāju. Kāpēc
cilvēki negrib strādāt nozarē, kura ir augoša un pieprasīta?
Galvenais iemesls: zemais atalgojums. Pirms trim gadiem, kad
Latvijā vēl skaitījās treknie gadi, pasaulē populārais biznesa
laikraksts «The New York Times» savā interneta mājas lapā rakstīja,
ka Rumānijā strādā apmēram 170 ķīnietes, kuras mēnesī vidēji
nopelna ap 347 dolāriem (ap 180 latiem). Šobrīd arī Jelgavā apmēram
tik liela ir vidējā šuvējas alga. Tiesa, tikai retais uzņēmējs ir
gatavs to skaļi nosaukt, aizbildinoties, ka atalgojums tiek
aprēķināts pēc sarežģītas formulas un ir atkarīgs no vairākiem
faktoriem – padarītā daudzuma, produkta modeļa, pasūtītāja un tā
tālāk. «Pie mums vidējā alga šuvējai ir apmēram 200 lati, bet
cilvēki labāk izvēlas būt bezdarbnieki un strādāt simtlatnieku
programmā. Viņi labāk nedara neko un saņem simts latus, nevis
strādā astoņas stundas dienā un saņem algu. Ja valstī ir bezdarbs,
bet nav, kas strādā, tas ir absurds,» uzskata šūšanas uzņēmuma SIA
«Godex» menedžeris Genādijs Lopuha.

Nākotnē raugās ar piesardzību
Neskatoties uz ekonomisko situāciju valstī, arvien mazāk cilvēku ir
gatavi par tādu algu strādāt, jo reizēm sanāk, ka ir pat
jāpiemaksā, lai tikai varētu iet uz darbu. Tieši tāpēc vietējie
šūšanas uzņēmumi uzsver – darbiniekus par esošo algu atrast grūti,
taču augstāku tie maksāt nav spējīgi, jo tad zaudē konkurētspēju
pasaules tirgū. «Jelgavā, par laimi, šogad mums nebija problēmu ar
komandas nokomplektēšanu. Te ir tā priekšrocība, ka ir darbinieki,
kas jau prot šūt, – vienkārši lielāka pilsēta, bet, piemēram, Aucē,
kur ir mūsu galvenais uzņēmums, strādājošos atrast ir grūti. Tad
mēs ņemam ikvienu, kas grib strādāt, un paši uz vietas apmācām, kā
arī jau gadus četrus vedam šuvējas no Lietuvas pilsētas Akmenes,
kas ir 24 kilometru attālumā no Auces,» stāsta A.Vežuka.

Tomēr te izveidojas apburtais loks. Šajā biznesā viss balstās uz
pasūtījumiem un apjomiem, bet, sākoties krīzei, tirgus samazinājās
apmēram par 30 procentiem. Pirms tam bija pasūtījumi, bija
cilvēkiem darbs un arī lielākas algas. «Agrāk, pirms krīzes, mums
bija seši apakšuzņēmumi, kuri palīdzēja izpildīt pasūtījumus, bet
tagad lielākā daļa no viņiem ir vai nu likvidēti, vai samazinājuši
strādājošo skaitu līdz astoņiem, desmit cilvēkiem. Bet ko līdz
desmit cilvēki, ja ir liels pasūtījums un spiež termiņi?» tā «EK
Auce» vadītāja. Līdz ar to, samazinoties pasūtījumiem un tirgum,
daļa uzņēmumu tika likvidēti, bet tagad, kad nozare tikai palēnām
atkopjas, ne visi uzņēmumi saviem darbiniekiem var maksāt tikpat,
cik agrāk. Un, ja uzņēmums nevar nodrošināt lielāku algu, tajā nav,
kas strādā. Ja nav, kas strādā, nevar izpildīt pasūtījumus, tiek
kavēti termiņi un var nākties lauzt līgumus. Bet arī maksāt vairāk
uzņēmumi nevar, jo tas «uzsitīs» cenu un pasūtītāji izvēlēsies
valstis, kurās kopējās ražošanas izmaksas, summējot maksu par
energoresursiem, telpu īri, nodokļus, algas un izdevumus citās
pozīcijās, ir lētākas. Kā saka, visiem tirgū vietas nav.

Jelgavā ražo, sākot no lellēm un beidzot ar apakšveļu
alpīnistiem
Lai kāda arī liktos nākotne, šobrīd pilsētā strādā vairāki palieli
šūšanas uzņēmumi, kuri galvenokārt saņem pasūtījumus no ārvalstu
kompānijām un arī gandrīz visu saražoto produkciju eksportē.
Lielākais šūšanas uzņēmums un viens no lielākajiem darba devējiem
Jelgavā ir «KKR», kurā strādā 300 cilvēki. Te tiek ražotas mīkstās
rotaļlietas un lelles, bērnu istabu iekštelpas iekārtojuma
priekšmeti, bērnu apģērbi, atvērts arī vīriešu bikšu konveijers.
«Gandrīz visa produkcija tiek transportēta uz Vāciju, no kurienes
tālāk tā aizceļo uz Eiropu, Āziju, Ziemeļameriku un Dienvidameriku,
Austrāliju – praktiski tā pieejama visā pasaulē. Atsevišķus
pasūtījumus piegādājam pa tiešo no Jelgavas, tas ir atkarīgs no
katra klienta,» stāsta «KKR» Pārdošanas daļas direktore Marina
Auziņa. Viņa norāda, ka Jelgavā tiek izstrādāti modeļi un
piegrieztnes pēc dizaineru pasūtījuma, uz vietas produkcija tiek
arī saražota, turklāt Jelgavā atrodas Kvalitātes kontroles daļa –
te tiek pārbaudīta arī citur saražoto produktu kvalitāte, pirms tie
nonāk tirgū. Jāpiebilst, ka Jelgavā tiek saražoti 30 procenti visas
Latvijas–Vācijas kopuzņēmuma produkcijas, un nelielu daļu no plašā
sortimenta iespējams iegādāties firmas veikalā Lielajā
ielā. 

1. novembrī darbu Jelgavā atsāka šūšanas uzņēmuma «EK Auce»
filiāle, kas krīzes sākumā darbu pārtrauca. «Kad iestājās krīze,
mums bija ļoti augsta īres maksa. Ar telpu īpašnieku nespējām
vienoties par zemāku, tāpēc, lai uzņēmums neaizietu mīnusos,
nolēmām filiāli slēgt. Arī Aucē bijām spiesti atlaist no darba
cilvēkus – kopumā štatus samazinājām par 20 procentiem,» stāsta
A.Vežuka. Vasarā uzņēmums sāka pieņemt cilvēkus atpakaļ, un šobrīd
Jelgavā strādā 28 cilvēki (no tiem 24 šuvējas). Līdz gada beigām
šuvēju skaitu plānots palielināt līdz 30, bet nākamgad – līdz
40.

«EK Auce» ražo bērnu un pieaugušo jakas, džemperus, vestes,
bikses, kā arī funkcionālo apakšveļu sportistiem, alpīnistiem.
Gatavā produkcija aizceļo uz Šveici, Vāciju, Dāniju, Zviedriju,
Norvēģiju, Kanādu un citur.

Mūsu pilsētā atrodas arī citi šūšanas uzņēmumi, kas galvenokārt
ražo apģērbu, tostarp darba. Piemēram, uzņēmuma «Vaide» filiāle
ražo sieviešu un vīriešu apakšveļu un apģērbu, naktskreklus un
pidžamas, halātus, tunikas, žaketes, un daļa nonāk Krievijas tirgū.
Tāpat darbu atsācis kādreizējais sieviešu apģērbu ražotājs «Global
Textiles» (agrāk «Redtex»), tiesa, nu ar citu nosaukumu. Šis
angļu–latviešu kopuzņēmums «slavens» kļuva ar to, ka 2009. gada
februārī pēkšņi, bez brīdinājuma, paziņoja, ka uzņēmumam vairs nav
pasūtījumu un tas jālikvidē, un atlaida no darba vairāk nekā 40
šuvēju.

Tekstila nozare bāzējas Austrumos
Lai gan Latvijā šī nozare lēnām sāk atgūties pēc krīzes, jau tagad
uzņēmējus māc bažas par to, vai tā būs ilgtspējīga. Tomēr līdzīgas
problēmas ir arī citviet Eiropā. «Pēdējos piecus gadus liela daļa
tekstila uzņēmumu ir miruši, bet daudzi savukārt pārcēlušies uz
Austrumiem. Lai gan neliela daļa pasūtījumu atgriežas Vācijā, jo
arī Ķīnā ražošana kļūst dārgāka, tik un tā šī nozare palēnām
pārceļas uz Austrumiem. Eiropā ir palicis maz šūšanas ražotņu,» tā
S.A.Kristensons.

Jaunieši neizvēlas šuvēja profesiju
Jelgavas Amatu vidusskola vēl pirms gadiem četriem jauniešiem
piedāvāja apgūt šuvēja profesiju. Šobrīd vienkārši šuvēji
sagatavoti netiek – pieprasījums ir pēc tērpu stilistiem, kas prot
ne tikai izdomāt, modelēt un uzšūt tērpu, bet arī uzklāt grimu un
izveidot frizūru. Viņi apgūst arī ekonomikas pamatus un citas
lietas, lai spētu vadīt nelielu uzņēmumu. «Pieprasījums darba tirgū
pēc šuvēja profesijas ir, mums ir akreditēta šī programma, bet
jaunieši nevēlas mācīties par šuvējiem,» norāda Jelgavas Amatu
vidusskolas direktore Edīte Bišere.

Skolas direktore stāsta, ka jaunā programma «Tērpu stilists»
izveidota, pielāgojoties jauniešu interesēm. Tā ir gana daudzpusīga
un ļauj cerēt, ka absolventi – pirmais izlaidums šajā programmā būs
vasarā – spēs atrast savu vietu darba tirgū. «Šis ir ceturtais
gads, kopš piedāvājam šo programmu, un pa šo laiku jau nācies
papildināt un pamainīt mācību programmu. Lai ietu līdzi laikam un
sagatavotu pēc iespējas labākus speciālistus, esam palielinājuši
stundu skaitu par dekoratīvo kosmētiku, frizūru modelēšanu,
vizāžista darba pamatiem, tērpu stilu,» stāsta tērpu stilistu
skolotāja Gaļina Zvaigznone. Skolas direktore papildina, ka
jaunieši principā tiek gatavoti kā neliela uzņēmuma vadītāji un
iegūs trešās pakāpes profesionālo kvalifikāciju. Pedagoģes uzskata,
ka šie jaunieši ir ambiciozāki, ar saviem mērķiem un, visticamāk,
pēc skolas beigšanas strādās par stilistiem vai studēs par tērpu
dizaineriem. «Tas, protams, neizslēdz iespēju, ka kāds no viņiem
strādās šūšanas uzņēmumā par šuvēju,» piebilst E.Bišere. Šobrīd
tērpu stilista specialitāti apgūst 90 jaunieši.
Uz jautājumu, kāpēc jaunieši neizvēlas vienkāršu šuvēja profesiju,
Amatu vidusskolas direktore atbild: «Tā ir smaga profesija. Cik man
nācies sastapties ar šajā jomā strādājošajiem, visbiežāk gadījies
dzirdēt, ka viņiem ir zemas algas, bet lielas izpildes normas, kas
savukārt nozīmē garas darba stundas. Un no tā veidojas dažādas
profesionālās slimības.»

Tomēr skola, reaģējot uz situāciju darba tirgū un ņemot vērā
darba devēju ieinteresētību, plāno jau nākamgad atsākt šuvēju
grupas komplektēšanu. «Pašvaldība ir ieinteresēta saglabāt pilsētā
šo nozari, un mums jau bijušas sarunas ar amatpersonām par iespēju
sagatavot darbaspēku šūšanas uzņēmumiem. Jāsaka, ka mums ir
licenzēta un akreditēta šuvēju mācību programma, tās īstenošanu
varam uzsākt jebkurā brīdī, ja vien ir, kas mācās,» stāsta skolas
direktore. Skola jau nākamgad plāno izsludināt uzņemšanu šajā
programmā, bet paralēli tam var apmācīt arī darbiniekus pēc
uzņēmēja pieprasījuma. Tikai uzņēmumam pašam jānokomplektē grupa un
jāsedz ar apmācībām saistītie izdevumi. «Mēs varam piedāvāt dažādas
programmas, sākot no četriem mēnešiem un beidzot ar trīs gadiem,
bet šobrīd lielai daļai uzņēmumu nav tādas rocības, viņi
darbiniekus apmāca paši uz vietas,» tā E.Bišere. Viņa pieļauj, ka
šādos gadījumos darbinieki tiek apmācīti kādas konkrētas šūšanas
operācijas izpildei, kas turpmāk viņiem jāveic. Ātri un vienkārši –
tam nav nepieciešami kursi vairāku mēnešu garumā.

Foto: Ivars Veiliņš