«Apkārtējo cilvēku materiālais stāvoklis nav spožs,» tā uzskata vairums aptaujāto jelgavnieku.
Vita Anstrate
Amanda un Sabīne domā, ka līdzcilvēku materiālais stāvoklis nav spožs. Septiņpadsmit gadus vecā Amanda kā piemēru min ekonomisko krīzi, kuru sajūt visu slāņu iedzīvotāji. «Dažs labs vēl atļaujas streikot, pieprasot vairāk naudas, bet citiem tajā pašā laikā nav, par ko maizi nopirkt,» sašutumu pauž meitene. Sešpadsmitgadīgā Andreja viedoklis atšķiras – ir un nav daudz bagātu ļaužu, tomēr vairumam ir vidējs materiālais stāvoklis. Pieaugušo cilvēku viedoklis šajā jautājumā ir vienlīdzīgs, proti, Latvijā dzīvojošā un Anglijā dzīvojošā Dace uzskata, ka vienmēr būs tādi, kam naudas pietiek, un tādi, kam ne. Viņuprāt, tās nekad nav par daudz. Četrdesmitgadīgais Uldis ir noskaņots negatīvāk: «Valūtas vērtība krīt, valstī augsta inflācija. Cilvēki saņem mazāk, cenas aug, līdz ar to visiem krītas materiālais stāvoklis.»
Jaunieši visi kā viens atbildēja, ka iztiek no vecāko dotās kabatas naudas. Savām vajadzībām pietiek, lai gan nauda vienmēr varētu būt vairāk. Divi strādājošie atzina, ka pārtiek labi tādēļ, ka abi strādā trīs atalgotus darbus, līdz ar to var apmierināt visas pamatvajadzības, reizēm arī neplānotas dzīves nepieciešamības. Dace, kura Lielbritānijā strādā vienu atalgotu darbu, neslēpj, ka iztiek normāli – dzīvošanai pietiek.
Meitenes stāsta, ka pašreiz naudu nepelna, toties vecāku doto tērē neapdomīgi – izklaidēm, drēbēm, koncertiem, kafejnīcās, kino, kosmētikai. Sabīne atklāj, ka, palīdzot vecākiem uzkopt māju, viņai iedod papildus naudu. Andrejs teic: «Naudu prasu maz, to tērēju savām vajadzībām.» Dace Anglijā un Uldis izsakās, ka tērē tik daudz, cik var atļauties pēc nopelnītās algas. Spilgti pretējs viedoklis parādījās otras Daces stāstītajā: «Cik nopelnu, tik iztērēju. Īpaši neskaitu – jo vairāk iztērēju, jo vairāk atnāk atpakaļ.»
Amanda un Andrejs atzina, ka pa vasaru mēdz strādāt, lai nopelnītu kabatas naudu. Abi uzskata, ka tādā veidā atvieglo vecāku dzīvi, pašiem kauns prasīt tiem savām izklaidēm. Tikai Sabīne nav strādājusi un pieļauj domu, ka, ja līdz šim iztikusi, tad arī turpmāk iztiks ar vecāku doto.
Uldis un Dace Latvijā paziņo, ka gandrīz vienmēr saviem bērniem dod tik daudz naudas, cik prasa. Abi viennozīmīgi atbalsta bērnu darbu vasarā vai paralēli mācībām, jo tā skolēns var iegūt praksi, iemaņas darbā. Galvenokārt izprast naudas nozīmi – cik grūti nopelnīt tam, ko pats ļoti vēlas iegādāties. Otra sieviete neslēpa, ka bērniem daudz tērēt nedod, bet gan pati apmaksā visu, kas tiem patiešām nepieciešams. Turklāt bērni strādā paralēli mācībām un paši nopelna savām vajadzībām. «Protams, atbalstu bērnu pašu peļņas gūšanu tāpēc, ka iemācās naudu nopelnīt un līdz ar to rēķināt, kā to tērēt.»