3. un 4. novembrī no pulksten 11 Zemgales Olimpiskajā centrā notiks Jelgavas BJSS atklātais čempionāts džudo, kas vienlaikus būs arī viens no Rīgas Brīvostas kausa posmiem. Sacensībās piedalīsies teju visi sporta skolas Džudo nodaļas audzēkņi – tie, kuri nesacentīsies, palīdzēs tiesāšanā.
Ilze Knusle-Jankevica
BJSS direktors un džudo treneris Guntis Malējs stāsta, ka audzēkņi Sporta skolā apgūst gan fiziskās iemaņas un sporta veida tehniku, gan teoriju un tiesāšanas pamatus. «Ja tā nebūtu, kur tad treneri rastos?» retoriski jautā direktors. Piemēram, šoreiz tiesnešu korpusam jāpievienojas vienam no šā brīža labākajiem Sporta skolas audzēkņiem Andrejam Rebrovam, jo viņš atlabst pēc nopietnas traumas un vēl vismaz mēnesi nevarēs cīnīties. «Visiem gan tiesāšana neiet pie sirds, jo tā tomēr ir atbildības uzņemšanās,» piebilst G.Malējs.
Met kūleņus un staigā uz rokām BJSS Džudo nodaļā šobrīd visas vietas ir aizpildītas – tajā ir ap 80 audzēkņu, no tiem tikai četras piecas meitenes. «Tā mums ir sāpīga tēma,» atzīst Sporta skolas direktors, piebilstot, ka viss tomēr ir atkarīgs no vecākiem, jo tik agrā vecumā bērni paši nepieņem lēmumu, ar ko nodarboties. «Meitenes vairāk izvēlas peldēšanu, vieglatlētiku, arī basketbols ir Sporta skolā,» spriež viņš.
Sporta skolas treneris Sergejs Vasjkovs spriež, ka sporta veids piesaista ar to, ka ir daudzveidīgs. «Lai gan džudo ir cīņas sporta veids, treniņos darām daudz ko – ir vieglatlētikas, futbola, regbija elementi, akrobātika, dzelži, metam kūleņus un staigājam uz rokām,» ieskicē treneris. Arī ieguvumu ir daudz: izturība, spēks, veiklība, ātrums un morālā noturība. «Jā, ja tu trenējies, nebaidīsies iziet uz ielas, bet pats būtiskākais tomēr ir morālā noturība, jo ne katrs var iziet cīņā viens pret vienu. Komandā jau vienmēr vainu var novelt uz citiem, bet šajā gadījumā tikai tu pats kaut ko neesi izdarījis līdz galam,» spriež Sporta skolas direktors.
Sāk ar piecgadniekiem BJSS uzņem audzēkņus no deviņiem desmit gadiem, kad ir jau skaidrs, ka bērns tiešām grib trenēties un pēc pāris mēnešiem visu nepametīs. Atlase notiek sporta klubos, kuros bērni trenēties sāk jau no piecu sešu gadu vecuma. Treneri uzskata, ka sporta veidu apgūt var visi, ja vien nav izteiktas nepatikas pret cīņu ar pretinieku un krišanu.
Tomēr, neskatoties uz tā saucamo pārbaudes laiku klubos, ir arī audzēkņi, kuri pāriet uz citu sporta veidu. «Biežāk laikam ir tā, ka no džudo aiziet uz citu veidu, nevis no kāda cita atnāk uz džudo. Domāju, tas tāpēc, ka džudo ir diezgan smags sporta veids – ja esi labs džudists, nebūsi slikts nevienā sporta veidā. Izņēmums varētu būt tie sporta veidi, kur ir sava specifika, piemēram, basketbolā būtisks ir auguma garums,» stāsta G.Malējs.
Džudo «mazais brālis» Lai uzkrātu lielāku pieredzi, BJSS audzēkņi mēdz startēt Latvijas un Eiropas čempionātos sambo. «Noteikumi mazliet atšķiras, bet abos sporta veidos pamatā ir metieni,» norāda BJSS direktors, piebilstot, ka atšķirības nav tik lielas, lai nevarētu startēt. «Tas ir līdzīgi kā ar basketbolu un strītbolu vai volejbolu un pludmales volejbolu – it kā divi dažādi sporta veidi, bet spēlētāji vieni un tie paši,» tā G.Malējs.
Abos sporta veidos liela uzmanība tiek pievērsta tam, lai tie būtu pēc iespējas mazāk traumatiski. Sporta skolas direktors stāsta, ka apmēram reizi gadā pasaulē notiek konference, kurā tiek izanalizēti dažādi sporta veida paņēmieni un tas, cik bieži, tos izpildot, sportisti guvuši traumas. Bīstamākie tiek nomainīti ar citiem.
Sacensību izmaksas – 1000 eiro cilvēkam Cīņas sporta veidu pārstāvju vidū joprojām ir diskusijas par to, kuri no veidiem būtu jāiekļauj olimpisko spēļu programmā. Džudisti var būt apmierināti, jo džudo tajā ir iekļauts kopš 1964. gada. Latvijas džudisti olimpiskajās spēlēs piedalījušies vairākkārt, bet augstākais sasniegums ir Vsevoloda Zeļonija bronzas medaļa 2000. gadā, kas ir vienīgā Latvijas olimpiskā medaļa džudo. No Jelgavas neviens sportists līdz olimpiādei vēl nav ticis. Tagadējie treneri savulaik piedalījušies PSRS čempionātos un pat izcīnījuši medaļas, bet atzīst, ka tolaik bijusi nežēlīga konkurence atlasei uz olimpiskajām spēlēm.
Tagad Latvija ir neatkarīga valsts un iespēju ir vairāk, bet pietrūkst finansējuma un prasmju. «Runājot pavisam atklāti, vajadzētu bišķi lielāku finansējumu, bet varbūt mēs neprotam sagatavot tāda līmeņa sportistus,» spriež G.Malējs, piebilstot, ka ar džudo nodarbojas lielākajā daļā pasaules valstu. Viņš stāsta, ka augstākās klases sportisti katru otro nedēļu piedalās Eiropas vai pasaules mēroga sacensībās un uzkrāj pieredzi. Pēc viņa aplēsēm, cilvēka dalība vienās starptautiskās sacensībās izmaksā ap 1000 eiro, un, ja varbūt vācietim tas neliekas dārgi, latvietim ar vidējo algu 300 – 350 lati tas ir daudz.
Dominē zilās un brūnās jostas Lai gan līdz olimpiskajām spēlēm jelgavnieki vēl nav tikuši, samērā labus panākumus BJSS audzēkņi uzrādījuši džudo un sambo sacensībās gan Latvijā, gan Eiropā, gan pasaulē. Starptautiskajā arēnā vairākkārt izcīnīta 7. vieta, un G.Malējs norāda, ka vienmēr kaut kā ir pietrūcis, tomēr tas uzskatāms par labu rezultātu. 7. vietu, piemēram, Eiropas Jaunatnes olimpiādē un meistarsacīkstēs izcīnījusi tagadējā BJSS trenere Marina Mazure, bijušais sporta skolas audzēknis Juris Putins ieguva 7. vietu Eiropas čempionātā junioriem, arī Vadimam Terentjevam pasaules čempionātā jauniešiem 7. vieta.
Jāpiebilst, ka džudistu prasmes tiek novērtētas ar jostām, kuras kopā ir septiņas: baltā, dzeltenā, oranžā, zaļā, zilā, brūnā un melnā. Pēdējā atbilst sporta meistara nosaukumam un iedalās vairākos līmeņos jeb danos. BJSS lielākajai daļai džudo audzēkņu ir zilā un brūnā josta, bet, kā norāda skolas direktors, lai to iegūtu, jātrenējas četri pieci gadi.
Jelgavā kopumā – gan Sporta skolā, gan klubos – džudo trenējas vidēji 115 audzēkņi. Džudistus BJSS trenē pieci treneri – G.Malējs, S.Vasjkovs, Kims Usačevs, M.Mazure un Jekaterina Žalnere. Visiem trīs kungiem un Marinai ir melnā josta, bet Jekaterinai – brūnā.
Andrejs Rebrovs, trenējas 13 gadus: «Ar džudo nodarbojos 13 gadus, un tas ir mans pirmais un vienīgais sporta veids. Es biju aktīvs un enerģisks bērns, un vajadzēja atrast veidu, kur to enerģiju likt. Uz džudo mani aizveda tētis – viņš pats arī kādu laiciņu bija ar to nodarbojies. Tiesa, sākumā viņš gribēja mani vest uz karatē vai boksu, bet tur tik mazus bērnus nepieņēma. Ar džudo ir tā – jo vairāk trenējies, jo interesantāk kļūst, tu atklāj kaut ko jaunu, pilnveidojies. Un arī noteikumi mainās. Piemēram, līdz šim cīņa ilga četras minūtes, un, ja neviens nebija uzvarējis, uzvarētāju noteica tiesneši. Pēc šīs vasaras olimpiskajām spēlēm pieņemts lēmums, ka tagad cīņa turpināsies tik ilgi, kamēr kāds no sportistiem nenokritīs uz paklāja.»
Vadims Terentjevs, trenējas gandrīz 15 gadus: «Tētis uz džudo aizveda, kad man bija pieci gadi. Pats viņš nodarbojās ar boksu, bet mani laikam uz boksu sūtīt negribēja, boksā arī neņēma tik agri. Man iepatikās uzreiz, un vēl joprojām nav apnicis. Tagad man ir zilā josta, bet drīzumā kārtošu eksāmenus, lai dabūtu brūno. Nākotnē, protams, centīšos iegūt arī melno jostu, un, tā kā esmu piedalījies arī Eiropas un pasaules čempionātos, klusais sapnis man ir tikt uz olimpiskajām spēlēm.»
Milena Rinkeviča, trenējas septīto gadu: «Man ir 12 gadi, un uz pirmo treniņu mani aizveda tētis, jo vēlējās, lai es ar kaut ko nodarbotos. Bet pēc tam man ļoti iepatikās – sapratu, ka gribu turpināt trenēties, braukt uz sacensībām. Man patīk trenēties, apgūt jaunus džudo paņēmienus, kurus tālāk izmantot cīņā. Un, protams, man patīk sasniegt labu rezultātu. Pateikt, kas nepatīk, man ir grūti.»
Krišs Upenieks, trenējas 11 gadus: «Puikam esot, man gribējās ar kādu pacīkstēties, un pirmā zāle, kur kaut kas atbilstošs manām vēlmēm notika, pagadījās džudo. No sākuma tā bija vienkārši vēlme pacīnīties ar kādu, bet pēc tam tie jau bija draugi, panākumi, kolektīvs. Šajā sporta veidā man patīk tas, ka nekad nevar atslābināties, vienmēr jādomā līdzi – tas audzina raksturu. Esmu guvis arī panākumus – esmu četrkārtējs Latvijas čempions (2007., 2008., 2009., 2012. gadā), vairākas reizes ir uzvarēts starptautiskos turnīros.»
Džudo ir japāņu cīņas māksla, filozofija un sporta divkauja bez ieročiem, ko uz džiu džitsu pamatiem 19. gadsimta beigās izveidoja japāņu cīņas mākslu meistars Dzigaro Kano, izslēdzot traumējošos un nāvējošos cīņas paņēmienus, teikts interneta vārdnīcā «Vikipēdija». Atšķirībā no boksa, karatē un citām sišanas stilu divkaujām džudo pamatā ir metieni, sāpju paņēmieni, turēšana un žņaugšana. No citiem cīņas veidiem (grieķu-romiešu cīņa, brīvā cīņa) džudo atšķiras ar mazāku fiziskā spēka pielietojumu paņēmienos un ar lielāku paņēmienu daudzveidību. Jelgavas BJSS direktors Guntis Malējs uzsver, ka arī apģērbs ir piemērots, lai varētu izpildīt satvērienus un metienus, jo, piemēram, brīvajā cīņā, kur dominē cīņa uz paklāja, sportisti velk triko. Tāpat, lai samazinātu traumatismu, sportisti cīnās basām kājām.
Foto: Ivars Veiliņš
18.6 °C,
5.4 m/s,
39.1 % 
18.6 °C,
5.4 m/s,
39.1 %