Popgrupai «Lai skan» šodien ir lieli svētki – ar koncertu kultūras namā tiks atzīmēta grupas 15. jubileja. «Tas nebūs tikai atskats uz pagātni. Būs daudz jaunu dziesmu,» tā Inta Šveicere, kura «Lai skan» vada jau piecpadsmit gadus, trīspadsmit no tiem – pieskandinot bērnu un jauniešu centru «Junda».
Sintija Čepanone
Tieši tāpēc šajās dienās dziedāt sanāk tā pamatīgi. «Reizēm, kad nogurstu no lielās gavilēšanas, es lūdzos, lai man labāk ļauj mazgāt tualetes. Bet man neļauj…!» neslēpj Inta, piebilstot, ka radio neklausās jau 23 gadus, arī televizoru neskatās. Toties mašīnā ir laba aparatūra, tādēļ braucot klausās CD. «Patiesībā jau pāris gadus es klausos tikai četras dziesmas – divas Maikla Džeksona un divas Jāņa Stībeļa izpildījumā. Kādas? Es nezinu! Man viņas vienkārši patīk! Stībelis – labākais dziedātājs Latvijā. Viņš ir mūsu ģimenes favorīts, turklāt ar viņu kopā vairākkārt uzstājies arī «Lai skan»,» palepojas pedagoģe.
Jelgavā ir 115 laiskaņi. Gan tādi, kas skolas gaitas vēl nav uzsākuši, gan liels pulks skolēnu, gan tādi, kuriem skolas sols jau aiz muguras. «Ilgadība laiskaņiem ir raksturīga,» ne bez lepnuma saka Inta.
Un tieši tādēļ neviens vairs nebrīnās, ka gadu skaitīšana reizēm nojūk. «Inta, cik gadus es pie tevis jau dziedu?» skolotājai jautā viena no laiskaņiem Madara, un abas kopā rēķina: mamma Madaru dziedāt atvedusi, kad meitenei bija četri gadi. Tagad viņai ir jau astoņpadsmit. Tātad popgrupā «Lai skan» pavadīti četrpadsmit gadi. Un viņa ne pavisam nav vienīgā «ilggadniece». «Mēs jau dažkārt mēdzam jokot: ja mamma mūs izdzītu no mājas, mēs nāktu uz šejieni. «Lai skan» ir mūsu draugi, otrās mājas, otrā ģimene, ar kuru mēs esam tik cieši saauguši, ka tā jau kļuvusi par ikdienu,» teic meitenes. Savukārt vidējās popgrupas deviņas meitenes, saskaitot «Lai skan» pavadītos gadus, ieguva pavisam traku ciparu – 70!
Pat rūcēji sāk dziedāt
«Es mīlu viņus, viņi mīl mani. Kā gan viņus var nemīlēt, ja pie manis dziedāt nāk Jelgavas foršākie, gudrākie, sirsnīgākie, labākie, skaistākie, talantīgākie bērni un jaunieši?!» par savējiem saka Inta, kura kopā ar vīru Gunti laikā, kad Latvijā tikko sāka veidoties bērnu popgrupas, mūsu pilsētā izveidoja «Lai skan». Un tagad to jau pazīst visā Latvijā. Piecpadsmit gadi popgrupai? Inta vērtē, ka tas ir daudz, vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijā ir tikai dažas bērnu popgrupas, kas pratušas noturēties tik ilgi un pat ilgāk. «Bet tas nav mans nopelns vien – ko gan es darītu bez bērniem?!» retoriski jautā pedagoģe.
Kaut arī laiskaņu pulks ir ievērojams – septiņās dažāda vecuma grupās dzied 115 bērni un jaunieši, Inta jau otrajā nodarbībā zina katra vārdu un ātri vien iemanto uzticību. Darbs ar jaunajiem dziedātājiem viņai sagādā prieku. «Aneti, kam tagad laiskaņos ir visspilgtākā balss, pie manis atveda kā rūcēju. Protams, ne katrs uzplaukst tik ātri, kā viņa, reizēm paiet gads vai pat divi, līdz bērns dzied,» teic pedagoģe, atklājot, ka viņa bērnus nevērtē pēc to talantīguma, vokālajām prasmēm un pat ar četrgadnieku runā kā ar pieaugušu cilvēku. «Dažkārt ir tā, ka uz nodarbību bērni atnāk noguruši un saka man: «Varbūt šodien nedziedam, bet parunājamies?» Un tad mēs pļāpājam. Par visu. Nereti pat par tādām lietām, ko viņi nekad nestāstītu saviem vecākiem. Mēs esam draugi, bet draugi taču viens otram uzticas!»
Ģimenes «uzņēmums»
Taujāta par laiskaņu repertuāra izvēli, Inta atklāj: «Reizēm es atrodu dziesmu, reizēm to izdara paši bērni un es tikai atsijāju. Taču domstarpību par dziesmu izvēli mums nav bijis, jo muzikālās gaumes ir līdzīgas. Starp citu – vienu dienu pamanīju, ka viens no maniem puišiem fano par tādu pašu mūziku, par kādu mans vīrs pirms gadiem divdesmit!»
«Lai skan» ir tāds īstens ģimenes uzņēmums – vīrs Guntis veido dziesmu pavadījumu fonogrammas, Inta māca dziedāt, bet meita dzied. «Man ļoti palīdz tas, ka mēs strādājam kopā. Galu galā «Lai skan» mēs esam uzbūvējuši kopā. Tas nav pulciņš, tas nav darbs, tā ir mūsu dzīve,» teic Inta.
Gandrīz katrai dziesmai tiek piemeklētas arī kustības. To visilgāk un arī visspilgtāk ir veikusi «Jundas» deju skolotāja Annika Andersone. Viņas izdomātās kustības dziesmai «Muša duša» izpilda jau trešā paaudze laiskaņu… Pašlaik šī joma ir kustību pedagoģes Karlīnas Ozolas ziņā.
Laiskaņu pasaule
Runājot ar Intu, šķiet, ka laiskaņi nav tikai dziedošu bērnu un jauniešu bariņš. Tā ir pavisam cita pasaule, ļoti personiska, kurā ieskatīties ne katram ļauts. Piemēram, tikai viņiem vien saprotama ir «parole» «Svētciems, Kolka, Makašāni, Neuma». Teiksiet – tie taču ir tikai vietu nosaukumi! Bet tā vis nav. Tās ir atmiņas, piedzīvojumi, neaizmirstams kopā pavadīts laiks vasaras nometnēs jau vairāku gadu garumā. «Tas ir kaut kas neaprakstāms! Kaut kas tāds, ko mēs visi gaidām. Nav tādas nodarbības, kurā mēs neatcerētos kādu epizodi no piedzīvotā,» aizrautīgi stāsta Inta. Un viņai nešķiet par grūtu nedēļu vai divas pavadīt kopā ar 40 – 50 laiskaņiem jūras krastā.
«Laiskaņi ir īpaši,» atkal un atkal uzsver Inta. «Viņi atšķiras no visiem pārējiem. Vienkārši ir foršākie, un viss.»
7.1 °C,
2.3 m/s,
86.2 % 
7.1 °C,
2.3 m/s,
86.2 %