Pilsētā

«Paveras durvis, un pa tām cits aiz cita zālē ienāk 15 vecāki, kuriem bailīgi, nedroši pie rokas seko viņu bērni – kādam garīgās attīstības traucējumi, citam fizikās attīstības problēmas. Es stāvu un nespēju valdīt emocijas. Tobrīd man galvā pazib tikai viens jautājums: «Kas ir laime?» Es stāvu šo bērnu priekšā un jūtu, ka emocijas ņem virsroku. Saprotu, tā nevar, jāsaņemas. Droši skatos viņiem acīs un, velkot ārā no kabatas kabatlakatiņu, mēģinu aizbildināties. «Re, skolotājai iesnas piemetušās. Vai, un tieši šodien…»,» tā Ruta Kļaviņa atceras nu jau pirms 16 gadiem savu pirmo tikšanos un nodarbību ar bērniem invalīdiem. Tieši 1. sanatorijas internātpamatskolas direktors Henrijs Kress, varbūt pats to neapzinoties, deva pirmo grūdienu, kas vēlāk radīja Invalīdu sporta un rehabilitācijas klubu «Cerība», kuru nu jau 15 gadus vada R.Kļaviņa. «Tas bija viņa lūgums – vadīt vingrošanas nodarbības šiem bērniem. Tā viss sākās. Protams, viegli nebija, Latvijā vispār nebija nekādas pieredzes šajā jomā. Sapratu – viena lieta ir skola, kur daļai šo bērnu vēl bija iespēja izkļūt sabiedrībā, ar kaut ko nodarboties, bet – ko darīt pēc skolas beigšanas? Tāpēc jau «Cerība» radās kā tāds loģisks turpinājums – 1993. gadā,» saka R.Kļaviņa.