Pilsētā

Lai gan Bermonts ticēja, ka nākotnē viņam uzcels pieminekli kā
Krievijas atbrīvotājam no lieliniekiem, pēcnācēji viņu atceras kā
caurkritušu karavadoni ar nožēlojamu reputāciju, viltvārdi un
blēdi. Vēsturē viņš iegājis kā avantūrists, kurš apstākļu
sagadīšanās dēļ bija iecelts par vācu–krievu Rietumu brīvprātīgo
armijas pavēlnieku Baltijā. 

1919. gada 12. jūnijā «pulkvedis» ieradās klusajā, mierīgajā
un senlaicīgajā Jelgavā, uz kurieni bija pārdislocēta arī viņa
vienība. Bermonts nekad īpaši neslēpa savu pārliecību par Latviju
kā Krievijai piederošu zemi, kā arī naidu pret šo valstu
«boļševistiski orientētajām valdībām». Viņam nebija šaubu, ka
«visas šīs jaunizveidotās valstis agrāk vai vēlāk atkal piederēs
lielajai Krievijai». 

Uzturoties Jelgavas bezrūpīgajā gaisotnē, Bermonta armija
aizvien vairāk nonāca alkohola un kokaīna varā. Atmiņas vēsta par
Jelgavā iesūtītajiem it kā komunistu aģentiem, kuri, «revolveriem
bruņoti, uzbrukuši brīvprātīgajiem, kad tie vakaros, ar dāmām zem
rokas, devušies pastaigāties pa pilsētas gleznaino apkārtni». Par
Bermonta slepenpolicijas upuriem kļuva ne tikai latvieši, bet arī
bagāti ebreji un pat kāds vācu barons. 

1919. gada 26. augustā Bermonts Rīgā it kā pirmo reizi esot
ticies ar Latvijas Pagaidu valdības vadītāju Kārli Ulmani, kuru
viņš raksturojis kā «liela auguma, plebejiska izskata vīru privātā
ģērbā ar platu žokli un rupjiem vaibstiem». Uzvaras gadījumā
Bermonts plānojis izveidot pilnīgi jaunu valdību, kam nav nekādu
saistību ar Ulmani un kas «roku rokā strādātu ar nacionāli
krievisko kustību».

Tas bija kas neiedomājams – Bermonta 45 000 kareivju lielais
karaspēks ar 100 lielgabaliem, 600 ložmetējiem un 120 lidmašīnām
devās uzbrukumā Rīgai, bet pretī tam stājās latviešu karaspēks
tikai ar 12 000 kareivju. Tā bija neiedomājami smaga cīņa septiņu
dienu garumā, kas, tikai pateicoties brīnumam, vainagojās ar
latviešu uzvaru.

Vissmagākos zaudējumus Bermonts nodarīja Rīgai un Jelgavai,
kur vien bija nodedzinātas 26 mājas un mākslas celtnes. Dienu pirms
Jelgavas atbrīvošanas bermontieši nodedzināja grezno Jelgavas pili
līdz ar vērtīgo Kurzemes un Zemgales hercogu bibliotēku un daudziem
pasakaini skaistiem mākslas priekšmetiem (pils parketa grīdu,
zeltītās sienas un citas koka daļas jau okupācijas laikā vācieši
bija pārdevuši kā malku). To dienu aculiecinieks Artūrs Kroders
vēlāk rakstīja: «Jelgavas pils deg liesmās. Uguns pielaista no
visām pils pusēm uzreiz. Ar īstu vācu akurātību. Dzēst pili vācieši
nav ļāvuši. Uz ugunsdzēsējiem šāva. Pilsēta izskatās galīgi
izmocīta, nogurusi. Veikali izdauzīti, aiznagloti. Ļaudis stāsta,
kā tie laupīti.»

Vācu «atkāpšanās» rezultātā kādreiz tik mierīgā un klusā
Jelgava piedzīvoja neizmērojamu postu. Barbaru rokās aizgāja bojā
arī reālskola un klasiskā ģimnāzija – 1775. gadā dibinātā «Academia
Petrina». Ugunsgrēkā nodega dāņu arhitekta Severīna Jensena celtā
ēka ar torni kopā ar plašajiem fizikas un astronomijas kabinetiem
ar vērtīgiem instrumentiem un bagātīgo grāmatu krātuvi. Liesmās
aizgāja nebūtībā arī daudzi privāti nami. Būtu nodedzis arī
Jelgavas Latviešu biedrības nams ar tā vērtīgo arhīvu, ja to pēdējā
brīdī nebūtu paglābis pārvaldnieks latvietis. Bermonta karakalpi
trijos preču vagonos patvaļīgi no Jelgavas aizveda Kurzemes
bruņniecības arhīvu. 

Bermonta karaspēka «varonīgo atkāpšanos» visai trāpīgi vēlāk
raksturojis Ernsts fon Zalomons: «Mēs medījām latviešus kā zaķus,
dedzinājām viņu mājas, iznīcinājām visus tiltus un salauzām katru
telefona stabu. Mēs iznīcinājām un nogalinājām katru, kas nokļuva
mūsu rokās, dedzinājām visu, kas dega. Mēs redzējām visu sarkanā
gaismā un nebija vairs cilvēcīgu jūtu… Mēs aizgājām, apkrāvušies ar
laupījumu. Latviešiem mēs neatstājām neko.» 

Savukārt kāds latvietis tajās dienās rakstīja: «Tie ir mežoņi.
Kas gan ir lielinieki, salīdzinot ar viņiem? Jelgavu nekad nav tā
dedzinājuši un laupījuši.» 

Andrievs Niedra vēlāk Bermonta pasākuma neveiksmi trāpīgi
raksturoja ar sakāmvārdu: «Uzlēca kā saule un norietēja kā bliņa.»
Taču šo cīņu atstātais posts vēl ilgi neļāva mūsu pilsētai
atgūties. 

Materiāls sagatavots, izmantojot publikācijas no LA pielikuma
«Mājas Viesis»