Pilsētā

Sintija Čepanone

«Cilvēka daba jau ir tāda – kaut ko lietas labā dara tikai
tad, kad lielāka vai mazāka nelaime jau notikusi, un to var
attiecināt arī uz skursteņu tīrīšanu: daudzi skursteņslauķi sauc
tikai tad, kad dūmus sit atpakaļ vai krāsns vairs galīgi negrib
kurties,» cilvēku ieradumus ieskicē Aļģirds. Taču par darba trūkumu
viņš nesūdzas, īpaši apkures sezonas sākumā, un prāto, ka arī
nākotnē tā skursteņslauķim netrūks.

No 1000 jumtiem 

kāpnes – uz desmit

«Ar kāpnēm pie jums ieradīsies tie vīri, kuru mašīnas brauks,
zvaniem zvanot,» tā parasti sakot Aļģirds, atbildot uz iedzīvotāju
neizpratnes pilno jautājumu par to, kāpēc skursteņslauķis ieradies
bez garām kāpnēm. Viņš stāsta, ka, protams, ar izņēmumiem, taču
daudzi cilvēki par tādām lietām kā ugunsdrošība nemaz neaizdomājas,
un tad nu jālauza galva ne tikai par to, kā tikt līdz jumtam, bet
arī tālāk – līdz skurstenim; kā nenovelties no jumta; kā piekļūt
dūmvadam, ja lūka, ja par tādu mājas būvniecības laikā vispār
iedomājās, aizkrautas mēbelēm un citām mantām. Savukārt prasība
nobalsināt dūmvadu arī ir saimnieku drošībai, proti, tad labāk
redzamas plaisas, kas tajā radušās. «Skursteņslauķis uzreiz saprot,
kurā mājā viņš ir gaidīts, – ja skursteņslauķis uzreiz var darīt
savu darbu, tad viss ir kārtībā, taču dažkārt nākas ne tikai
saimniekam palīdzēt atbrīvot pieeju dūmvadam, bet vēl uz kaimiņmāju
pēc kāpnēm iet,» stāsta A.Bolšteins, norādot, ka no 1000 nesen
liktiem jumtiem tikai uz kādiem desmit ir trepes. Visticamāk, ja
skursteni saimniekiem vajadzētu tīrīt pašiem, arī kāpnes uz jumta
viņiem šķistu pašsaprotama lieta.

Velns nav tik melns

Dažkārt skursteņslauķim gadās «izstrēbt arī to putru, ko
savārījuši nemākulīgi skursteņu mūrētāji» vai cilvēki, kas
skursteni tīrījuši saviem spēkiem. Virvē iesiets pusķieģelis,
hanteles, kas iesprūdušas kaut kur dūmvadā, – tādus skatus Aļģirds
pieredzējis pietiekami bieži, lai uzreiz saprastu, ka te pie
skursteņa tīrīšanas ķēries neprofesionālis. «Labi vēl, ka vainīgais
atzīstas – tad vismaz zinu, kur vaina meklējama, taču dažkārt nākas
pusdienu noķēpāties, kamēr saproti, kas par lietu,» Aļģirds gan
teic – ja izproti principu, tad nav nemaz tik traki un skursteni
var iztīrīt pašu spēkiem. Turklāt pašlaik veikalos pieejams
pietiekami plašs skursteņslauķu rīku klāsts, kas būtiski atvieglo
amatiera darbu. 

Izrādās, skursteņslauķa darba piederumi būtiski nav
mainījušies kopš tūkstoš astoņsimtajiem gadiem. «Podnieka āmurs,
karote sodrējiem un trosē iestiprināts ķīlis. Tas ir daudz
praktiskāks, jo ar ķīļa aso galu izdodas izsist piekaltušos
sodrējus,» tā A.Bolšteins.

Viņš novērojis, ka dažkārt cilvēki skursteņslauķa paveikto
mēra pēc izslaucīto sodrēju daudzuma – viņuprāt, jo vairāk sodrēju,
jo meistars labāk strādājis. «Taču tā nemaz nedrīkstētu būt – tas
vien nozīmētu, ka saimnieks ilgi skursteni nav tīrījis. Turklāt
dažkārt tiešām nav nepieciešamības kāpt uz jumta, lai atbrīvotos no
sodrējiem,» tā Aļģirds.    

Taujāts par skursteņslauķa melno darbu, viņš nosaka, ka
patiesībā jau ar to sodrēju melnumu nav nemaz tik traki. «Tos
klasiskos sodrējus viegli var nomazgāt vispirms ar aukstu, pēc tam
ar siltu ūdeni. Ja uzreiz mazgāsies siltā, tad gan var sanākt ķēpa,
jo ādas poras atveras un tajās «ielien» sodrēji. Cita lieta ir ar
tiem piķainajiem sodrējiem,» pieredzē dalās skursteņslauķis.

Kartupeļu mizas 

vai skursteņslauķi?

Katrai krāsnij, katram skurstenim ir savi knifi, ko «atkost»
var tikai ar pieredzi un šim procesam pieejot radoši.
«Iedomājieties – cara laikā būvēta krāns pēkšņi sāk dūmot! Ej nu
saproti iemeslu. Tad jāpēta, jādomā, līdz izdomā sistēmu, atrodi
labāko risinājumu,» Aļģirds gan neslēpj, ka vecās krāsnis, tostarp
podiņu un ķieģeļu, nu iet mazumā. To vietā toties nāk kamīni, kas,
tiesa, saimniekiem lielas raizes nesagādā, ja ir pareizi
izbūvēts. 

«Lielākais ļaunums, ko cilvēks var nodarīt dūmenim, ir krāsni
kurināt ar mitru malku. Tā veicina piķa veidošanos, un dažkārt var
redzēt, ka no krāsns tek laukā melns «ķīselis»,» A.Bolšteins pēc
pieredzes zina teikt, ka mūsdienās diezgan aplamas ir
tautasdziesmas «Silta, jauka istabiņa, bērza malkas kurināta…»
rindiņas, jo arī bērzs, īpaši tāsis, nav tas piemērotākais
kurināmais mūsdienās, vēl jo vairāk tādēļ, ka daudzviet vecās
krāsnis sen kā nojauktas un to vietā izbūvēti ekonomiskie degšanas
katli, kas, nepareizi ekspluatēti, piķi uz dūmeņu sienām rada
pastiprināti, un dažkārt ar klasiskām metodēm no tā atbrīvoties nav
iespējams. «Vislabākā ir oša, apses, melnalkšņa malka,» teic
skursteņslauķis.

Uz jautājumu, vai tautas gudrība – sodrēju mazināšanas nolūkā
krāsnī dedzināt kartupeļu mizas – ir patiesa, viņš nogroza galvu.
«Ja kāds man varētu noskaitīt formulu, kā kartupeļu mizas
iedarbojas uz sodrējiem, varbūt šai tautas gudrībai ticētu,»
Aļģirds gan neslēpj, ka lielāku ticamības momentu tad jau rada
veikalos nopērkamie ķīmiskie pulverīši, kas jādedzina. «Ja to
prasmīgi lieto, tad patiesi sodrēji kļūst sausi un paši
nobirst.» 

Viņš atklāj, ka ne reizi vien no saimniekiem, kas atguvuši
īpašumu, nācies atbildēt uz jautājumu: «Cik tad bieži jātīra
skurstenis?» Atbilde ir vienkārša – reizi gadā jau nu vajadzētu
noteikti. Bet savējo skursteņslauķis «pabiksta» pat divas trīs
reizes pa ziemu.