Skriešana mūsu pilsētā kļūst arvien populārāka, un jau divus gadus Jelgavā noticis skriešanas seriāla «Skrien Latvija» posms – Jelgavas nakts pusmaratons. Abus gadus pusmaratona distancē ātrākais no jelgavniekiem bijis Salvis Brasavs, kurš ar skriešanu nodarbojas jau piekto gadu.
Ilze Knusle-Jankevica
Salvis ir no Madonas un kādreiz nodarbojās ar biatlonu, bet 1993. gadā sāka studēt un dzīvot Jelgavā. Trenēties skriešanā viņš sāka 2007. gadā, kad pievienojās Ozolnieku skrējēju klubam, bet treniņi notikuši reizi nedēļā. Pirmo maratonu – 42,195 kilometrus – viņš noskrēja 2010. gadā.
«Toreiz ar draugu nolēmām piedalīties maratonā un gribējām to vienkārši noskriet,» stāsta Salvis. Lai tam sagatavotos, viņš treniņos jau skrējis ap 60 kilometriem nedēļā, bet tik un tā maratons bijis smags. Tomēr Salvis to paveica. Nākamais mērķis bija maratonu noskriet zem trīs stundām, bet turpmākos divus gadus tas neizdevās. Tad viņš saprata, ka nepieciešams treneris.
«Es sapratu, ka daru lielu darbu, bet rezultātu nebija,» saka skrējējs, kuru liktenis saveda kopā ar kādreizējo soļotāju Igoru Kazakeviču. «Jelgavā jau man nebija pārāk lielu iespēju atrast treneri, jo gargabalnieku trenerim Viktoram Folkmanim peldētāji, slēpotāji un velobraucēji nepatīk – viņiem esot sabojāts skriešanas solis,» ar vieglu smaidu saka Salvis.
Pirmais, ko treneris pajautājis: kāds Salvim ir mērķis. Tas bija nemainīgs – noskriet maratonu zem trīs stundām, un 2013. gadā viņam tas arī izdevās. «Noskrēju divās stundās un 55 minūtēs brīvi un viegli,» atceras skrējējs. Tā kā mērķis bija sasniegts, varēja mest mieru, bet divas nedēļas pēc tā viņš vairs nav varējis izkāpt no gultas – tik ļoti sāpējis viss organisms. Tad Salvis vērsās pie sporta ārsta, kurš paskaidroja: viņš kā izbijušais sportists slodzi nomest nevar strauji, jo organisms ir pieradis pie tik lielas slodzes.
Izmēģina triatlonu
S.Brasavs turpina sportot un sezonā aizvada ap 20 sacensībām – gan skriešanā, gan velobraukšanā, gan biatlonā, gan triatlonā. Tiesa, nesen viņam veikta acu operācija, un Salvis pēc tās vēl nav šāvis, tāpēc nezina, kā ar biatlonu būs tālāk, tomēr šosezon viņš ir atklājis triatlonu. «Nedēļā trenējos piecas sešas dienas. Četras piecas dienas man ir skriešanas treniņš, vienu reizi cenšos izbraukt ar velosipēdu, rudens un ziemas sezonā vienu reizi nedēļā peldu baseinā. Tāpēc nolēmu pamēģināt triatlonu,» stāsta Salvis. Viņš vērtē, ka peldēšana viņam joprojām esot vāja, jo triatlonā jāpeld atklātā ūdenī un tas ir pavisam citādāk nekā baseinā. Tāpat jāatstrādā darbības mix zonās – pirmajā jānovelk peldtērps un jāpaņem velosipēds, otrajā jānoliek velosipēds un jāuzvelk skriešanas botes. Viņš spriež: ja spētu izbaudīt peldēšanu, kam tagad traucē apziņa, ka ūdens ir dziļš, viņš šim sporta veidam varētu pievērsties nopietnāk.
Skrējēja sapnis – Momblāns
Salvis norāda, ka viņam patīk jauni izaicinājumi. Viens no tādiem bijis arī Trail skrējiens pērn Cēsīs, kur bija jāpieveic 80 kilometri pa mežu un kalniem plus 30 grādu karstumā. Tas turklāt iekritis tieši viņa dzimšanas dienā. «Šajās sacensībās tiek piešķirti punkti, kas nepieciešami kvalifikācijai Momblānam. Tā ir skrējēja augstākā virsotne, uz ko tiekties – apmēram 160 kilometrus garš skrējiens kalnu apvidū,» stāsta viņš, piebilstot, ka pagaidām uz Momblānu gan vēl netēmējot. «Man ir bail, lai nesanāk tā, kā ar to maratonu – kad izvirzītais mērķis ir sasniegts, zūd jēga un vēlme kaut ko darīt,» tā viņš.
Pagaidām S.Brasavs pārstāv komandu «Sportlat.lv», un tas nozīmē, ka viņam jāstartē noteiktās sacensībās visas sezonas garumā un jāpelna komandai punkti. «Pie mums, Latvijā, tas viss gan ir amatieru līmenī, jo izdzīvot tikai ar startēšanu sacensībās nevar. Praktiski visās sacensībās ir dalības maksa, bet dažās pat godalgotas vietas neapbalvo. Pluss vēl uz sacensībām ir jāaizbrauc,» stāsta Salvis. Šajā ziņā klubs viņu nodrošina ar formu un sedz dalības masu, pašam tikai jātiek uz sacensībām un atpakaļ. Līdztekus tam viņš startē arī sacensībās, kas nav «Sportlat» ieskaitē, piemēram, MTB, šosejas velobraukšanā.
TV raidījumu iemaina pret treniņu
Lai gan priekšā vēl vairāki starti, galvenās šīs sezonas sacensības S.Brasavam jau aiz muguras. Par tādām Salvis bija izvirzījis Jelgavas nakts pusmaratonu, kurā mērķis bija noskriet stundā un 20 minūtēs. «Trasē es esmu tikai ar savu pulksteni, kurā sekoju līdzi ātrumam. Tituli man nav svarīgi – skrienu, cīnoties ar hronometru,» saka sportists. Viņš atzīst, ka labāku rezultātu var sasniegt, ja ir apmēram tāda paša līmeņa līdzskrējējs, jo tad viens otru dzen uz priekšu. «Ar apdzīšanu gan ir tā mānīgi. Ja trasē ir vairāki apļi, vienā brīdī tu sāc apdzīt lēnākos skrējējus jau pa apli. Tu it kā zini, ka esi par viņiem ātrāks, bet pulkstenis rāda, ka tavs ātrums ir samazinājies. Es to skaidroju ar to, ka, lai apdzītu lēnākos, nav nepieciešams tik liels ātrums, un tu atslābsti,» tā Salvis.
Salvis sevi sauc par baudītāju, jo viņam ir svarīgi, pa kurieni iet trase, vai skrienot būs ko apskatīties. Viņš vērtē, ka šogad Jelgavas nakts pusmaratona trase bijusi ļoti laba un skaista. «Skrējējiem pats galvenais ir segums, pagriezieni un ceļa sašaurinājumi, jo tas samazina ātrumu,» piebilst Salvis. Viņš uzskata, ka, sekojot masu skriešanas bumam, pats svarīgākais ir nenodarīt sev pāri. Viņaprāt, tiem, kuri šogad pirmoreiz skrēja piecīti (5 kilometru distanci), tas bija daudz grūtāk nekā viņam pieveikt pusmaratonu. «Ceļgali, pēdas un mugura ir pirmie, kas cietīs no nepareizas skriešanas,» tā viņš, iesakot: sākot skriet, apmeklēt veikalu «Maratons» Rīgā, kurā ārsts, notestējot skrējēju uz dažādiem segumiem, iesaka vispiemērotākos sporta apavus.
Šobrīd Salvis nedēļā trenējas astoņas deviņas stundas, parasti vakaros pēc darba. «Tas nav maz, bet nav arī tik daudz, lai tam nevarētu atrast laiku. Domāju, daudzi vismaz stundu dienā velta kādam bezjēdzīgam TV raidījumam, kura laikā varētu paskriet,» spriež viņš.
Foto: Raitis Supe
1.2 °C,
4.1 m/s,
91.7 % 
1.2 °C,
4.1 m/s,
91.7 %