«Viss sākās ar to, ka aptuveni 13 gadu vecumā sekoju līdzi Rīgas «Dinamo» gaitām hokejā. Bērnībā aktīvi spēlēju arī basketbolu, taču kaut kas hokejā mani piesaistīja, tāpēc nolēmu izmēģināt savus spēkus arī pati, iesākumā hokeju spēlējot ar sētas puikām. Tagad savu dzīvi bez hokeja nevaru iedomāties,» stāsta Latvijas sieviešu izlases hokejā vārtsardze Lolita Andriševska, kura paralēli arī trenē pilsētas jaunos hokejistus Jelgavas Ledus sporta skolā.
Arturs Neikšāns
«Viss sākās ar to, ka aptuveni 13 gadu vecumā sekoju līdzi Rīgas «Dinamo» gaitām hokejā. Bērnībā aktīvi spēlēju arī basketbolu, taču kaut kas hokejā mani piesaistīja, tāpēc nolēmu izmēģināt savus spēkus arī pati, iesākumā hokeju spēlējot ar sētas puikām. Tagad savu dzīvi bez hokeja nevaru iedomāties,» stāsta Latvijas sieviešu izlases hokejā vārtsardze Lolita Andriševska, kura paralēli arī trenē pilsētas jaunos hokejistus Jelgavas Ledus sporta skolā. Jautāta, vai kādreiz ir bijusi doma izmēģināt spēkus arī citā spēlētāju postenī, hokejiste šādu iespēju noraida. «Nē, nekad mūžā! Es lieliski atceros pirmo treniņu pie viena no saviem pirmajiem treneriem Ulda Opita – tiklīdz uzkāpu uz ledus, momentā iestājos vārtos, lai gan man nebija ne formas, ne ķiveres. Treneris sarāva uzacis un jautāja, ko es tur darot, bet mana atbilde bija lakoniska – ja neļausiet man stāvēt vārtos, hokeju nekad nespēlēšu! Ultimāts nostrādāja,» tā Lolita.
Lai arī Latvijā sieviešu hokejs ir pabērna lomā un ir cilvēki, kas uz to greizi skatās, pasaulē sieviešu hokejs ir ārkārtīgi populārs, jo sevišķi Kanādā. «Tieši tāpat kā mums Latvijā ir neskaitāmas vecuma grupas puikām, viņiem ir arī meiteņu vecuma grupas. Sieviešu hokeja sistēma ir lieliski attīstīta arī Somijā un Zviedrijā. Tikmēr Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans publiski izsakās, ka pirmais, ko viņš likvidēs taupības nolūkos, ir sieviešu hokejs,» skumji saka Lolita.
«Es zinu, ka daudzi cilvēki uzskata, ka hokejs nav domāts sievietēm, taču mani tas neuztrauc – es hokeju spēlēju nevis tāpēc, lai kaut kā izceltos citu vidū, bet gan tāpēc, ka man tas vienkārši patīk. Kāpēc man varētu būt kaut kādi ierobežojumi tikai tāpēc, ka es esmu sieviete?» retoriski jautā Lolita. Viņa arī stāsta, ka reiz atgadījusies arī kāda komiska situācija, kas spilgti ilustrē valdošos stereotipus sabiedrībā: «Vienreiz mums bija treniņš pret puišiem, un mani palūdza iestāties vārtos. Man klāt pieslidoja viens no pretinieku spēlētājiem un kautrīgi pajautāja: «Atvainojiet, vai drīkst vismaz vienreiz tā kārtīgi uzšaut pa vārtiem?» «Jā, drīkstat!» es atbildēju.»
«Aizvadīto laiku Latvijas sieviešu izlasē vērtēju kā fantastisku pieredzi, ko es nebūt nenožēloju, lai gan jāpiebilst, ka Latvijā sieviešu hokejs tomēr ir amatieru līmenī. Ja agrāk treniņi notika katru dienu un mēs pašas varējām atvēlēt dienas vidu treniņiem, tad tagad ir citādāk – krīzes iespaidā naudas ir mazāk, tāpēc tagad mēs pat esam spiestas pašas maksāt par treniņiem.
Lolita arī teic – kaut arī, spēlējot hokeju, aizritējuši daudzi gadi, tomēr zaudējumus joprojām nav iemācījusies pārdzīvot. «Mans uzdevums ir neielaist nevienus vārtus – ja tā tomēr notiek, esmu ļoti sarūgtināta. Taču jo sevišķi grūti man ir samierināties ar zaudējumu – gan kā spēlētājai, gan kā trenerei. Joprojām neprotu zaudēt.»
Tagad L.Andriševska trenē mazos jelgavniekus cerībā, ka izdosies izaudzināt kādu lielisku hokejistu, kurš Jelgavas un Latvijas vārdu nesīs pasaulē. «Trenera darbs bija kā loģisks attīstības solis sportistes karjerai, turklāt man tāds mērķis bija jau kopš pašiem pirmsākumiem. Man nav dižu sapņu, ko es tiecos sasniegt, vienkārši vēlos būt laba vārtsardze un trenere, ar to pilnīgi pietiek.»
Lasiet vēl:
3.3 °C,
5.4 m/s,
88.8 % 
3.3 °C,
5.4 m/s,
88.8 %