Rumānija ir valsts, ko savos ceļojumos tūristi izvēlas retāk, taču tieši turp šajā vasarā kopā ar vēl septiņiem draugiem devās Latvijas Sarkanā Krusta Jelgavas jauniešu nodaļas vadītājs Māris Liscovs. Viņš teic, ka brauciena plānošana tika uzticēta draugiem pieredzējušam ceļotājam Uģim Narvilam, tādēļ ceļojumu izbaudījis kā īsts tūrists – brīnoties par redzēto un cenšoties izbaudīt ikvienu elpu aizraujošo skatu.
Ligita Vaita
Lai izvēlētos galamērķi, jelgavnieku kompānija «uzlika uz papīra» vēlmes – kalni un valsts, kurā vēl nav būts. Tā radās doma par došanos uz Rumāniju, kur izzināts gan nežēlīgā grāfa Drakulas noslēpums, gan izbaudīti neaizmirstami skati. Kopumā turpceļš «paņēmis» nedaudz vairāk par diennakti. «Stājāmies tikai paēst vai iedzert kafiju benzīntankos, bet principā uz maiņām braucām bez ilgām apstāšanās pauzēm,» tā Māris.
Transports – busiņš
Jelgavnieku kompānija gana tālajā ceļā uz Rumāniju devās busiņā, tas ļāva ne tikai ietaupīt līdzekļus, bet arī ieraudzīt daudz vairāk netradicionālā tūrisma vietu nekā tas būtu iespējams, turp lidojot. «Tā, piemēram, mēs diezgan īsu laiku uzturējāmies pilsētās, bet lielāko daļu laika pārbraucām no ciemata uz ciematu, iepazīstot īsto vietējiem raksturīgo dzīvi,» stāsta jelgavnieks, piebilstot, ka kompānija nevienā vietā neuzturējās ilgāk par dienu, tāpēc tā īsti nenobāzējās nekur – viss ceļojums norisinājās pārbraucienu veidā.
Pa ceļu – pajūgā vai pie «Dacia» stūres
«Mani pārsteidza lielais zirgu skaits Rumānijā. Mēs jau smējāmies, ka katrā sevi cienošā rumāņu ģimenē vai mājā ir jābūt zirgam. Bet brīžiem tas pat šķiet kuriozi, jo uz vairākiem lielceļiem redzējām ceļa zīmes, kas aizliedz pa ceļu pārvietoties ar pajūgu. Un tur tas ir aktuāli,» stāsta Māris. Viņš paskaidro, ka rumāņiem ir gana ierasta pārvietošanās zirga pajūgā, tāpēc tas nebūt neizbrīna, ja pēkšņi uz kāda serpentīna pāri ceļam pārsoļo zirgs vai aita.
Taču nevajagot domāt, ka rumāņi pārvietojas tikai zirga pajūgā, gluži vairākus gadsimtus senā vēsturē šī valsts iestrēgusi nav. «Tie zirgi ir vairāk lauku reģionos, bet tai pat laikā noteikti pamanāma bija vietējā auto «Dacia» popularitāte. Šī mašīna ir lētāka, turklāt tiek ražota Rumānijā, un vietējie rumāņi ar to arī labprāt brauc,» par nacionālo auto stāsta Māris.
Bērnu ubagošana – bieži vien kā savdabīgs bizness
Latvijā esam pieraduši redzēt pieaugušus ubagotājus un naudas lūdzējus, taču arī tie tomēr nav ierasta situācija, bet gan drīzāk izņēmums. Savukārt Rumānijā jelgavniekus pārsteidza lielais ubagotāju skaits, un, kas vēl zīmīgāk, lielākā daļa naudas lūdzēju ir bērni. «Protams, mūs jau iepriekš pabrīdināja, ka šādi skati būs jāredz, turklāt jāsaprot, ka vairumam ubagotāju tas ir sava veida bizness, taču man kā cilvēkam, kurš četrus gadus darbojas labdarības organizācijā, vienalga to visu redzēt bija sāpīgi. Protams, ne jau aiz labas dzīves bērni ubago, bet, ja censtos ar katru aprunāties un palīdzēt, es būtu pilnīgi bezspēcīgs,» teic Māris. Līdz ar to jaunieši apzināti centušies izvairīties no komunikācijas ar šiem bērniem. «Man vienkārši ir grūti pieņemt, ka cilvēki citu izpalīdzību spēj izmantot ļaunprātīgos nolūkos,» tā viņš, piebilstot, ka visvairāk pārsteiguši tieši bērni – apmēram septiņus, astoņus gadus veci.
Gulašzupa – drīzāk kā mērce vai sautējums
Vaicāts, kādi tradicionālie ēdienu nobaudīti Rumānijā, Māris piemin vien gulašzupu. «Taču arī tā ir citādāka nekā mēs esam pieraduši ēst – protams, arī daudz asāka, taču galvenokārt izbrīnīja tās biezums, rumāņi šo zupu ēd drīzāk kā biezu mērci vai sautējumu. Bet turpina to saukt par zupu,» smej Māris.
Taču zupas cena gan ir demokrātiska. «Vispār šķita, ka pusdienas tur paēst var daudz lētāk nekā Latvijā. Un porcijas ir gana lielas un garšīgas. Vismaz lauku reģionos viņi baro garšīgi,» secina jelgavnieks, piebilstot, ka degviela gan šajā valstī maksā vairāk nekā pie mums. Iespējams, tāpēc arī vietējie tik labprāt izmanto zirga pajūgu.
Atrakciju parks zem zemes
Viens no interesantajiem objektiem, kur jaunieši paviesojušies ir sāls raktuves, kurās iekārtots īsts atrakciju parks. «Izklausās neiedomājami, bet tur zem zemes ir izbūvētas atrakcijas, piemēram, panorāmas rats,» stāsta Māris.
Tāpat viņš piebilst, ka apskatījuši vienu no lielākajiem pazemes ledājiem Eiropā. Tajā redzēti arī mums tik neierastie stalaktīti.
No vēl neierastajiem objektiem Māris piemin kādu kapsētu, kurā kapakmeņi izrotāti krāsainiem māla gabaliņiem, tādējādi atainojot katra mirušā dzīves veidu un nodarbošanos.
Kāpšana kalnos – pārbaudījums nepieredzējušajiem
«Šoreiz man bija arī pirmā pieredze kāpšanai kalnos. Tomēr bijām izvēlējušies vienu no sarežģītākajām trasēm tajā apvidū, kur varēju pārliecināties uz savas ādas, cik strauji kalnos var mainīties laikapstākļi,» tā Māris. Viņš paskaidro, ka, kāpjot augšup, ceļš prasījis trīs stundas, bijis saulains un gana silts, taču, kad ceļš vedis atpakaļ, sācies stiprs lietus ar negaisu, krusu un pat zibeni. «Sapratām, ka nav jēgas gaidīt, turklāt tuvojās tumsa, tāpēc bija jāiet. Taču lejā kāpām piecas stundas, turklāt sajaucām ceļus – nokāpām pretējā kalna pusē, kas bija apmēram 15 kilometru no mūsu kempinga,» smejas Māris. Tāpēc ar nelielu līdzpaņemto mantu apjomu nācies apstāties tuvākajā motelī, bet pakaļ mantām doties ar taksi.
«Celofāna» nauda
Kaut arī Rumānija kopš 2007. gada ir ES dalībvalsts, nacionālā valūta tajā nav eiro. Rumānijas nauda ir lijas, taču interesantākais, ka banknotes šajā valstī ir ūdens necaurlaidīgas. «Tā ir tāda kā plastikāta nauda – vari to izmazgāt un nekas tai nenotiks. Monētas kā jau monētas, turklāt tās izmanto mazāk, bet papīra nauda gan šķita ļoti interesanta,» atceras Māris.
Runājot par naudu, Māris arī iesaka ceļotājiem atcerēties, ka Rumānijā ir dārgāka degviela. Tāpēc daudzviet uz šosejām, kur sastopami arī stopētāji, jāņem vērā, ka rumāņi ne vienmēr labprāt ved bez maksas. «Degviela ir dārga, un tas ir veids, kā viņi kooperējas. Tāpēc labāk ir uzreiz šoferim pajautāt, vai viņš ir ar mieru aizvest bez maksas,» tā Māris.
«Nelabais», kurš jau sen folklorizēts
Šķiet, ka no Rumānis nevar aizbraukt, neapskatot Drakulas pili. Šī slavenā filmu un grāmatu tēla noslēpumu centās izzināt arī jelgavnieki. «Bijām Drakulas pilī Transilvānijā, kas ir slavenā Drakulas mājvieta. Nostāsti par Drakulas vampīra dabu gan nav patiesi. Viņš ir bijis nežēlīgs valdnieks viduslaikos, un arī vārds «Drakula» tulkojumā nozīmējot «nežēlīgs» vai «nelabais», bet gluži cilvēku asinis dzēris viņš nebija,» smejas Māris, piebilstot gan, ka pilī gida pakalpojumus nav izmantojuši, taču visus vēsturiskos jautājumus noskaidrojis un izstāstījis Uģis – ceļojuma galvenais organizators.
Savukārt vaicāts par valodu, jaunietis vērtē, ka pārsvarā šajā valstī izplatītākas svešvalodas ir vācu un franču, nevis angļu. «Tūrisma objektos, protams, angļu valodu izmanto un arī visi apraksti ir tulkoti, taču, ja meklē palīdzību uz ielas vai cenšas runāt ar vietējiem, tad laikam vieglāk ies tiem, kas pārzina vācu vai franču valodu,» viņš secina.
Braucienā piedalījās Uģis Narvils, Krista Narvila, Elīna Verščagina, Māris Liscovs, Baiba Vindedze, Ingars Ronis, Santa Kanceviča, Artūrs Jankovskis.
Foto: no M.Liscova personīgā arhīva
Saistītās ziņas
4. vidusskolas skolēni mācās rumāņu valodu un apskata Drakulas pili
21.5 °C,
1.6 m/s,
89.1 % 
21.5 °C,
1.6 m/s,
89.1 %