Pagājušajā nedēļā valdībai tika prezentēts informatīvais ziņojums par plānotajām reformām augstākās izglītības un zinātnes jomā. Lai gan Ministru prezidents Valdis Dombrovskis norādījis, ka tas ir tikai sākums darbam pie reformu plāna, izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir apņēmības pilns realizēt pieteiktās reformas, kurām šobrīd nav viennozīmīga atbalsta ne valdībā, ne Saeimā, bet virkne augstskolu nav atkāpušās no izglītības ministra demisijas pieprasījuma. Pieteikto reformu mērķis ir nodrošināt kvalitatīvu, starptautiski konkurētspējīgu augstāko izglītību, kam piekrīt visi procesā iesaistītie, tomēr viedoklis par to, kā virzīties uz šo mērķi, atšķiras. Par situāciju augstākās izglītības jomā – saruna ar bijušo izglītības un zinātnes ministri LLU profesori Baibu Rivžu.
Jānis Kovaļevskis
«Pirms pieņemam izšķirošus lēmumus par augstākās izglītības nākotni, mums būtu jāvienojas par to, ko mēs saprotam ar jēdzienu «izglītības kvalitāte», jo to var mērīt pēc dažādiem kritērijiem. Kvalitāte kā ekselence, atbilstība mērķim vai izvirzītajiem rādītājiem. Latvijā pieņemts uzskatīt, ka cilvēks ir ieguvis kvalitatīvu izglītību tad, ja pēc tam var atrast darbu konkrētā jomā, kaut gan Eiropā un daudzviet pasaulē prioritāra ir personības attīstība un tikai pēc tam darba tirgus vajadzības. Lielākā izglītības vērtība ir spēja būt elastīgam un pielāgoties darba tirgus pieprasījumam, nevis kļūt par skrūvīti labi ieeļļotā mehānismā,» savu nostāju pauž B.Rivža.
Jūs vadījāt Eiropas Sociālā fonda finansētu projektu, kura mērķis bija novērtēt augstskolu piedāvātās izglītības programmas, tomēr izglītības ministrs R.Ķīlis ir izteicis šaubas par šī vērtējuma objektivitāti un pieaicinājis starptautiskus auditorus izvērtēt situāciju. Cik pamatots ir šāds ministra lēmums? Studiju programmu kvalitātes izvērtēšanas projekta ieviešanu sākām 2011. gada maijā. Augstskolām bija iespēja brīvprātīgi pieteikt savas programmas novērtēšanai. Lai gan sākotnēji bija plānots izvērtēt 600 programmas, saņēmām pieteikumus par 854, kas tika sadalītas 27 studiju virzienos un iekļautas novērtējamo programmu sarakstā. Vērtēšanā piedalījās 240 eksperti, tostarp 118 ārvalstu eksperti. Vērtēšana tika veikta pēc starptautiskas auditorkompānijas «Ernest&Young» piedāvātās metodoloģijas, kurā ekspertiem programmas bija jānovērtē gan ar atzīmi, gan aprakstošo daļu.
Ļoti saspringtā darbā līdz 2012. gada jūnijam vērtēšanas darbs tika pabeigts. Rezultātā 589 programmas atzītas par kvalitatīvām un ilgtspējīgām, 210 – par ilgtspējīgām, taču pilnveidojamām, bet 55 programmas tika novērtētas negatīvi un iekļautas trešajā grupā. Acīmredzot Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) šāds vērtējums neapmierināja, tādēļ tika veiktas manipulācijas ar kvantitatīvajiem vērtējumiem, automātiski summējot atsevišķus rādītājus, lai vēl 111 programmas iekļautu trešajā grupā, kam nav paredzētas budžeta vietas. Šāda pieeja radīja augstskolu, sociālo partneru un starptautisko ekspertu neizpratni. Šobrīd projekta rezultāti ir spēkā un tiks izmantoti studiju virzienu akreditācijā, ko IZM plāno uzsākt 15. janvārī.
Viens no izteiktajiem pārmetumiem bija saistīts ar to, ka atsevišķas programmas vērtējuši vietējie eksperti. Mūsu gadījumā aptuveni puse no visiem ekspertiem bija pieaicināti no ārvalstīm, kaut gan man nav ne mazāko šaubu par Latvijas ekspertu kompetenci, kuri bieži vien tiek aicināti piedalīties arī citu valstu studiju programmu novērtēšanā. Piemēram, Igaunijā studiju programmas vērtēja tikai vietējie eksperti.
Kā veidojās sadarbība ar ārvalstu ekspertiem, un pēc kāda principa tie tika izraudzīti? Ekspertus izraudzījāmies pēc starptautiskām datubāzēm, un kopumā mums izdevās piesaistīt ļoti kvalificētus speciālistus, kuri ekspertu statusā vērtējuši daudzu valstu augstākās izglītības programmas. Tie bija speciālisti no Lietuvas, Igaunijas, Lielbritānijas, Skandināvijas un citām valstīm. Daudzi gan mums atteica, jo projektā paredzētais honorārs par paveikto darbu pēc Rietumeiropas standartiem bija samērā pieticīgs. Tomēr, neskatoties uz to, mums veidojās laba sadarbība ar ekspertiem. Saņēmām vairākus vērtīgus ieteikumus, kā turpmāk organizēt šo procesu. Šoreiz mums visvairāk pietrūka pilotprojekta, proti, iespējas sākumā novērtēt vienu studiju programmu virzienu, lai praksē pārbaudītu piedāvāto metodoloģiju un veiktu nepieciešamās korekcijas. Diemžēl procesa laikā nekādas atkāpes veikt vairs nevarējām, jo Eiropas finansētie projekti tiek stingri uzraudzīti un jebkuras atkāpes, kaut arī pamatotas, tiktu uzskatītas par neattaisnotiem izdevumiem.
Piedāvātajā reformu plānā akcentēta tiek jaunu programmu akreditācijas kārtība, resursu konsolidācija un starptautiskās konkurētspējas paaugstināšana. Vai redzat, kā to panākt? Tas nav vienas reformas vai pāris gadu jautājums – pārmaiņas notiek jau šobrīd, un augstskolas nopietni gatavojas studiju virzienu akreditācijai, kam jānoslēdzas līdz jūnija beigām. Manuprāt, uzsvars būtu jāliek uz tā sauktajām dārgajām studiju programmām, kurās noteikti jāsaglabā budžeta vietas. Jau šobrīd teju puse vidusskolēnu apsver iespēju studēt ārvalstīs, tādēļ ļoti svarīgi būtu saglabāt budžeta finansējumu. Pretējā gadījumā mūsu augstskolu konkurētspēja būtiski samazināsies. Šaubos, vai ģimenes būs gatavas uzņemties kredītsaistības 50 tūkstošu latu apmērā par ārstniecības studijām vai 30 tūkstošu latu apmērā par kādu no inženierzinātņu programmām.
Esam apkopojuši ekspertu priekšlikumus, kā uzlabot augstākās izglītības kvalitāti. Kā būtiskākā problēma akcentēta nepietiekamā sadarbība gan starptautiskajā, gan vietējā līmenī. Sadarbības veicināšanai ar starptautiskajiem partneriem vajadzētu būt vienai no galvenajām prioritātēm, tomēr, jāatzīst godīgi, ar šā brīža finansējumu, kas ir tikai 85 procentu apmērā no Ministru kabineta apstiprinātās minimālās studiju vietas likmes, nav iespējams attīstīt sadarbību tādā līmenī, kā tas būtu nepieciešams.
Kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt augstākās izglītības finansēšanas modelim? Domāju, ka tiem studiju virzieniem, kas tiek akreditēti uz sešiem gadiem, jāsaglabā budžeta vietas, īpašu uzsvaru liekot uz dabaszinātnēm, inženierzinātnēm, medicīnas un mākslas studijām, kas ir salīdzinoši dārgas. Svarīgi sekot līdzi arī tam, lai dārgākajos studiju virzienos nebūtu «pārklāšanās». Kā alternatīva varētu būt studentu līdzdalības maksājums 100 – 200 latu gadā neatkarīgi no izvēlētā studiju virziena, lai visiem nodrošinātu līdzvērtīgas iespējas. Pilnībā pārejot uz maksas studijām, mēs zaudētu konkurences cīņā par studentiem ar tām valstīm, kurās studijas ir bez maksas.
Kur, jūsuprāt, veidojas galvenās pretrunas starp ministra piedāvājumu un augstskolām, jo tam, ka nepieciešamas reformas, vismaz vārdos piekrīt visi? Veids, kādā tiek piedāvāti dažādi jauninājumi izglītības jomā, līdzinās antropoloģiskiem eksperimentiem. Ir sajūta, ka tiek gaidīts, kā sabiedrība reaģēs uz vienu vai otru ideju. Šādu pieeju grūti nosaukt par pārdomātu reformu plānu. Nepieciešama padziļināta diskusija, lai augstskolu pārstāvji un pārējie procesā iesaistītie saprastu reformu būtību un savu lomu tajās, lai soli pa solim virzītos uz mērķi. Protams, viena daļa pārmaiņās iesaistīto būs neapmierināti, tomēr ne vairums, kā tas ir šobrīd. Bieži vien pietrūkst cilvēcīga dialoga un savstarpējās sapratnes.
Definētais mērķis ir kvalitatīva izglītība vai uzņēmēju vēlmju apmierinājums? Mūsdienās mēs vairs nevaram runāt par konkrētu pieprasījumu darba tirgū, jo situācija pārāk strauji mainās un uzņēmēji nevar definēt savas vajadzības piecu vai vairāk gadu perspektīvā. Drīzāk mēs varam runāt par tendencēm. Un te ir skaidrs, ka izglītībai jābūt elastīgai. Viena no Latvijas problēmām ir tā, ka cilvēks, kurš ieguvis izglītību sociālo zinātņu jomā, nevar turpināt studijas, piemēram, informāciju tehnoloģijās. Dānijā, kur apmācības notiek pēc moduļu sistēmas, tā nav problēma. Kā jau minēju, svarīgi, lai iegūtā izglītība ļautu brīvi adaptēties situācijai, un tas, ka skolotājs strādā par apdrošināšanas vai pašvaldības speciālistu, nebūtu jāuzskata par traģēdiju. Svarīgākais, lai cilvēks strādātu tajā līmenī, kādu kvalifikāciju viņš ieguvis, un nepieciešamības gadījumā spētu pārkvalificēties.
Vai izglītības kvalitāte ir pieprasīta darba tirgū? Izglītoti cilvēki vienmēr ir bijuši pieprasīti darba tirgū, tikai jāsaprot, ka katram kvalifikācijas līmenim nepieciešams atbilstošs izglītības līmenis. Šobrīd pieprasīta ir profesionālā izglītība, tādēļ šī joma būtu jāstiprina. Tāpat arī koledžas, kur turpināt mācības profesionālo izglītības iestāžu vai vidusskolu absolventiem. Akadēmiskā izglītība ir tikai viena no izvēles iespējām. Jo ātrāk mēs atmetīsim sabiedrībā valdošos mazvērtības kompleksus pret profesionālo izglītību, jo konkurētspējīgākus speciālistus varēsim sagatavot.
Kāda varētu būt LLU loma ministrijas piedāvāto reformu kontekstā? Ministrija piedāvā visas augstskolas sadalīt vairākās grupās, veidojot zinātņu universitāti, kuras prioritāte būtu akadēmiskā augstākā līmeņa izglītība, tehnoloģiju universitāti ar ievirzi uz inovāciju attīstību, akadēmijas (universitātes) ar specializāciju kādā konkrētā profesionālās darbības jomā, bet kā atsevišķu bloku izdalīt reģionālās augstskolas un koledžas, kuru uzdevums būtu nodrošināt profesionālās ievirzes studiju programmas un studiju pieejamību reģionos. Ņemot vērā, ka LLU realizē virkni Latvijā unikālu programmu, šobrīd nav skaidrs, kāds varētu būt mūsu universitātes statuss. Iespējams, LLU varētu pretendēt uz tehnoloģiju universitātes statusu, jo skaidrs, ka meža, lauksaimniecības, veterinārmedicīnas vai pārtikas tehnoloģiju jomā neviena cita universitāte nevarēs piedāvāt nedz pamata, nedz augstākā līmeņa studijas.
Foto: Ivars Veiliņš
2.5 °C,
3.3 m/s,
86.6 % 
2.5 °C,
3.3 m/s,
86.6 %