«Aprēķins ir ļoti vienkāršs – ja, renovējot māju, ieguldījums no katra dzīvokļa ir ap trīs četriem tūkstošiem latu, no kuriem šobrīd vēl 50 procentus var atgūt no Eiropas fonda, tad jūsu ieguldījums ir tikai 2000 latu. Un tad, lūk, padomājiet, vai par šādu naudu ir iespējams tikt pie jauna mitekļa?! Neiespējami! Taču pēc renovācijas vecās mājas kalpošanas laiks tiek pagarināts vidēji par 30 gadiem, iegūta ekonomiska, sakopta dzīves telpa. Tā arī ir visa renovācijas matemātika,» atzīst Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis.
Kristīne Langenfelde
Kaut arī šobrīd valstī daudzdzīvokļu namu renovācijas un siltināšanas process norit lēni, Ģ.Beikmanis ir pārliecināts, ka cilvēku domāšana mainās, dižķibeles zemākais punkts jau sasniegts un dzīvokļu īpašnieki pamazām sāk apzināties: ja ar māju kaut kas netiks darīts, tā vienkārši var sabrukt. «Un tad arī ir jautājums – vai esmu gatavs šodien ieguldīt pāris tūkstošus savā vecajā mājā vai arī pēc gadiem meklēt jaunu dzīvokli, kas būs jāpērk par desmit reizes lielāku summu.»
Latvijas kontekstā kā tāds pionieris namu siltināšanā ir Valmiera, ko ne vienai vien pašvaldībai norāda kā piemēru. Kāpēc valmieriešiem izdodas labāk nekā citiem? Nevajag domāt, ka Valmierā tas viss notika vienā dienā – tur tāpat cilvēki šaubījās, analizēja, domāja, taču viņiem šis process sākās krietni agrāk – tā arī visa atslēga. Tur jau deviņdesmitajos gados, kad notika privatizācija, atbalstīja sabiedrību veidošanos, kurām pašvaldība piešķīra bezprocentu aizdevumu ēku siltināšanai. Tieši tāpēc šajās sabiedrībās pamazām nostabilizējās īpašnieku apziņa un soli pa solim sākās darbi. Ir jāsaprot – īpašnieku apziņa veidojas ļoti lēni. Ja citās pašvaldībās tas sākās tikai pirms, piemēram, gadiem pieciem vai agrāk, tad parēķiniet, cik ilgam laikam vēl jāpaiet! Ja es šodien aizbrauktu uz Jelgavu un stāstītu, kādi ieguvumi ir no ēku renovācijas, vai visi uzreiz būtu gatavi renovēt savas mājas? Nē, cilvēkam tam soli pa solim ir jānobriest. Protams, no vienas puses, šobrīd dzīvokļu īpašnieki varbūt jau sāk apzināties renovācijas ieguvumus, taču viņus šajos ekonomiskajos apstākļos baida jaunas kredītsaistības, taču, no otras puses, man šķiet, ka daudz lielāks šķērslis ir cilvēku nevēlēšanās iesaistīties. Tīri cilvēciski katram no mums ir savas problēmas, tāpēc mēs pat negribam iedziļināties kaut kādos citos jautājumos, kas saistīti ne tikai ar mani, bet vēl veselu virkni kaimiņu. Tāpēc es uzskatu, ka vispirms cilvēkam jānobriest sevī, tikai tad vārds pa vārdam ar vienu, otru kaimiņu, un process var sākties. Un jāatzīst, ka Jelgavā process jau ir sācies – jums ļoti veiksmīgi ir renovētas divas mājas.
Ja paskatās uz virkni sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados celtajām mājām, tad tām pēc būvnormatīviem ekspluatācijas laiks sen kā beidzies. Ko darīt to iedzīvotājiem? Vai ir vērts renovēt māju, kura skaitās jau savu mūžu nokalpojusi? Ja mēs būtu ļoti turīgi, tad dzīvokļu īpašnieki noteikti varētu vienoties veco māju nojaukt, investēt savu naudu un celt jaunu. Bet kurš šodien ir gatavs tik radikālām pārmaiņām?! Tāpēc es uzskatu, ka virkne šādu māju – tā saucamās hruščovkas, paneļu mājas – ir renovējamas. Kas ēkā ir galvenais? Konstrukcijas, un tās arī šīm mājām ir pietiekami noturīgas. To kalpošanas laiks ir līdz pat simts gadiem, tāpēc, renovējot šādu vecu ēku, ne tikai siltinot, bet arī nomainot visas inženierkomunikācijas, rezultātā vēl var būtiski paildzināt nama mūžu.
Sabiedrībā izskan ļoti atšķirīgi cipari par to, kāds tad īsti ir ietaupījums no ēkas siltināšanas. Ir jāpasaka godīgi – 50 vai pat 60 procentus no siltuma izmaksām var ietaupīt tikai ļoti sliktā stāvoklī esošajās mājās. Mājā labā stāvoklī ietaupījums ir ap 20 procenti – ja tas ir lielāks, tad ēka jau ir sliktā stāvoklī. Taču jāatzīst, ka mums valstī ir ļoti daudz šādu ļoti sliktā stāvoklī esošu māju, par kurām bez minstināšanās var apgalvot, ka ietaupījums tiešām būs tie 50 vai 60 procenti. Un tieši šo māju dzīvokļu īpašniekiem būtu jāsasparojas pirmajiem. Viņu ietaupījums par siltumu un kredītmaksājums noteikti būs zemāks nekā šobrīd tikai apkures izmaksas vien. Taču papildus viņi iegūst daudz pievilcīgāku dzīves telpu.
Jūs minējāt nevēlēšanos uzņemties kredītsaistības un negribēšanu iesaistīties, bet kā paliek ar neticību? Kāpēc vairumā gadījumu dzīvokļu īpašnieki neuzticas namu apsaimniekotājiem, viņu ieteikumiem? Es uzskatu, ka tas vēl ir padomju laika mantojums, kad daudzdzīvokļu namus lielā mērā dotēja valsts. Sabiedrībā vēl valda pieņēmums, ka namu apsaimniekošanai jābūt lētai – tolaik jau cilvēki nemaksāja reālu summu par sniegto pakalpojumu. Piemēram, pietika uzrakstīt sūdzību, lai atnāktu un kāpņu telpā izsisto stiklu nomainītu. Tagad cilvēkiem grūti saprast, ka, ja stikls izdauzīts, pašiem dzīvokļu īpašniekiem vien par to jāmaksā. Arī sētnieks agrāk bija gatavs strādāt par 60 latiem, gāzes cenas bija krietni zemākas un tā tālāk, taču tagad visas izmaksas ir kāpušas un cilvēks nesaprot: es taču saņemu to pašu pakalpojumu, bet man par to jāmaksā reizes četras vairāk nekā deviņdesmitajos gados. Un, meklējot grēkāzi, ātri vien tāds tiek atrasts – pie visa vainīgs apsaimniekotājs. Tas ir absurds – cilvēki vēlas saņemt pakalpojumu, bet nevēlas par to maksāt. Ja tu kā dzīvokļa īpašnieks esi gatavs ieguldīt tik daudz naudiņas, lai nopirktu žiguli, nevari gribēt braukt ar mersedesu. Tas ir gan tajā mazumiņā, kas atteicas uz izsistā stikla nomaiņu, gan arī renovācijas procesā – cik dzīvokļa īpašnieks iegulda, tik viņš arī saņem pretī.
Ko apsaimniekotājam dod iesaistīšanās jūsu asociācijā? Es pats bieži meklēju atbildes uz šo jautājumu. Katrā ziņā tas paņem ļoti daudz laika un enerģijas, tāpēc jāsaka paldies visiem mūsu biedriem, kuri ir gatavi strādāt asociācijā, lai valstī risinātu namu apsaimniekošanas jautājumus. Mūsu būtiskākais darbs ir iesaistīšanās namu pārvaldīšanas likuma, normatīvo dokumentu, Ministru kabineta noteikumu izstrādē. Nav noslēpums, ka daudzi no tiem cilvēkiem, kuri Saeimā vai Ministru kabinetā pieņem šos likumus un noteikumus, paši pat nedzīvo daudzdzīvokļu mājās, tāpēc mēs uzskatām – lai pieņemtu šādus būtiskus lēmumus, ir jābūt profesionāļu redzējumam.
Kas ir tie aktuālākie jautājumi, kam šobrīd cenšaties pievērst valsts uzmanību? Viens no būtiskākajiem jautājumiem – mūsu valstī nav izpratnes par to, kas ir dzīvokļa īpašnieks. Piemērs – konkrētā mājā viens vai vairāki dzīvokļu īpašnieki sistemātiski nenorēķinās par apkuri. Process, lai sauktu šo cilvēku pie atbildības, ir nesamērīgi garš, un rezultātā viņš ar visiem parādiem aizbēg uz ārzemēm, bet ciešs visa māja, jo bilance tai ir negatīva. Mūsu piedāvājums – ieviest tādas likumiskas normas, kas ļautu konkrētam parādnieka dzīvoklim uzlikt apgrūtinājumu. Šādā gadījumā, tiklīdz viņš vēlētos ar visiem saviem parādiem aizbēgt un īpašumu pārdot, viņam tas neizdotos. Tā būtu dzīvokļa īpašnieka atbildība.
Tāpat šobrīd aktuāls ir jautājums par ēku siltināšanas un renovācijas programmu, kurā no Eiropas struktūrfondiem iespējams atgūt 50 procentus ieguldīto izmaksu. Esam sākuši diskusiju, vai dzīvokļu īpašniekiem izdevīgāks nebūtu atbalsts banku aizdevumu kredītprocentu segšanai. Kāpēc? Tas ļautu dzīvokļu īpašniekiem justies stabilāk – viņi zinātu: ja mājai paņemts kredīts 100 000 latu apmērā, tad tieši tik un ne santīmu vairāk viņiem būs arī jāatmaksā. Bet kā ir šodien? Viņi maksā vienu summu, bet nekad nevar būt droši, ka rīt tā nemainīsies, jo mainās bankas procenti. Ir jāaprēķina, kāds piedāvājums dzīvokļu īpašniekiem šķiet saistošāks, tad mēs to varam aizstāvēt valsts līmenī.
Šobrīd tiek pārstrādāts arī dzīvokļa īpašuma likums, kurā ir vairākas neizprotamas normas. Patlaban, piemēram, par ūdeni, atkritumiem vai citiem komunālajiem pakalpojumiem dzīvokļu īpašnieki maksā apsaimniekotājam, kurš ir kā starpnieks, kas iekasēto naudu nodod tālāk pakalpojuma sniedzējam – atkritumu apsaimniekošanas firmām, ūdensapgādes uzņēmumiem. Un kāda veidojas situācija? Iedzīvotāji par pakalpojumu nenorēķinās, un ir tikai loģiski, ka apsaimniekotājam nav ko samaksāt pakalpojuma sniedzējam. Un tad mēs dzirdam plašsaziņas līdzekļos, piemēram, ka Rīgā tāda un tāda apsaimniekotāja mājām par parādiem atslēgs apkuri, ūdeni, neizvedīs atkritumus. Un tā veidojas sabiedrības doma – lūk, šis apsaimniekotājs ir neuzticams. Taču patiesībā ar apsaimniekotāju tam nav nekāda sakara, jo parādā ir konkrēti cilvēki, bet grauts tiek apsaimniekotāja tēls. Uz viņu jau ar šaubām sāk skatīties arī citu māju dzīvokļu īpašnieki, un tālākā attīstība ir apdraudēta. Vairākos šādos gadījumos esmu skatījis dokumentāciju, un tā pierāda, ka apsaimniekotājs tiešām godprātīgi pildījis savas saistības – cik dzīvokļu īpašnieki viņam samaksājuši, tik viņš pārskaitījis tālāk pakalpojuma sniedzējam. Arī šajā gadījumā mēs redzam vairākus iespējamos risinājumus – dzīvokļu īpašnieki par konkrēto pakalpojumu maksā konkrētam uzņēmumam un apsaimniekotājs vairs nav starpnieks (ķīlnieks); apsaimniekotājs ar uzņēmumu norēķinās tikai par to daļu, ko dzīvokļu īpašnieki ir samaksājuši; parādu piedziņā iesaistās ne tikai apsaimniekotājs, bet arī pakalpojuma sniedzējs.
Varianti ir dažādi, bet galvenais ir meklēt risinājumu, lai katrā konkrētā jautājumā lietas sakārtotu, un tieši tas ir mūsu asociācijas mērķis.
13 °C,
6.6 m/s,
82.3 % 
13 °C,
6.6 m/s,
82.3 %