«Vai latvieši ir bijuši uz Mēness? Vēl nē, bet nu viņi ir spēlējuši uz Glastonberijas skatuves,» ar šādiem vārdiem Renārs Kaupers uzrunāja skatītājus no Džona Pīla skatuves, kuri bija pulcējušies uz «Prāta vētras» debiju leģendārajā festivālā. Grupa labprāt vēlreiz atgrieztos Glastonberijas festivālā un neatmet cerības būt plašāk pamanītiem arī Rietumos, teikts grupas oficiālajā mājas lapā.
www.jelgavasvestnesis.lv
Portāls www.jelgavasvestnesis.lv piedāvā iepazīties ar Renāra Kaupera un Jāņa Jubalta interviju ziņu aģentūrai LETA nepilnu stundu pēc savas pirmās uzstāšanās pasaulslavenajā festivālā.
Kādas ir sajūtas pēc uzstāšanās Glastonberijas festivālā?
Renārs: Sajūta tiešām ir emocionāla. Nu jau nedaudz noplacis, bet viens brīdis bija ļoti emocionāls. Tas latviskais moments bija īpašs.
Jānis: Ļoti pacilājošu un viegli. Kad ej ar labām domām, nepārdedz un nepārgatavojies. Ir gadījumi, kad pārnervozējies pirms kā svarīgāka, bet šoreiz tā viegli. Patika Renāra [koncerta laikā skatītājiem teiktais] salīdzinājums ar pirmo reizi uz Mēness. Neesmu bijis uz Mēness, bet, ja tas ir tā, tad tas ir baigi forši.
Vai gaidījāt, ka būs tik daudz latviešu?
Renārs: Zinājām, ka būs, bet vispār bija padaudz. Uz uzstāšanās beigām bija tīri daudz ļaužu teltī.
Šis «Prāta vētrai» nav pirmais koncerts festivālos. Kā šis atšķīrās?
Jānis: Šis ir īpašs. Publikai, kas brauc uz šo festivālu, esam kā pilnīgs jaunums, kā svaiga apelsīnu sula, kuru var izgaršot. Arī mums pašiem tas ir īpaši mērogu dēļ. Tev var stāstīt un vari daudz lasīt par to, taču, kamēr neredzi savām acīm… Apjomi ne tikai skatuvju un cilvēku ziņā, bet arī apkārt notiekošajā – mazajās teltīs, nakts dzīvē u.c. Tas ir fantastisks festivāls. Ja varētu salīdzināt ar Latvijas festivāliem, tie mēroga ziņā ir zirnītis, bet par šo gribēju sākumā salīdzināt ar arbūzu, taču ķirbis ir lielāks.
Renārs: Tas ir ķirbis starp festivāliem. Labi kopts. Visi dārznieki ļoti akurāti darbojas. Tas ir apbrīnojami. Tas ir kā sarīkot mazu olimpiādi – cik grupas atbrauc, aizbrauc, katru sagaidīt, pavadīt, katram savs raideris, ko grib uz skatuves un aiz skatuves. Tajā pat laikā tas viss notiek lielā mierā. Cilvēku daudz, bet viņi zina, ko katrs dara.
Jānis: Šeit ir ļoti liela tradīciju bāze un tas ir organizatoru asinsritē. Te ir rokenrola pirmās asinis. Te ir tas pirmavots.
Renārs: Viņi ar to ir piedzimuši. Viņi bērnus uz festivāliem ved jau no mazotnes. Es ilgi domātu, vai vest savu mazo – trokšņa, burzmas, cilvēku dēļ. Bet te jau kopš bērnības cilvēki ir mūzikas, festivālu kultūrā. Nemaz nezina, ka var būt citādāk.
Kā atlasījāt reperturāru koncertam?
Jānis: Runājām par to daudz. Kādus divus trīs mēnešus pirms tam par to domājām, bet bija skaidrs, ka jāspēlē jaunā albuma dziesmas.
Renārs: Nebija nodoms pārlēkt pāri… nu, teiksim, pakaļai (smejas). Esam vairākas reizes sastapušies ar sajūtu, kad jāspēlē šādos nozīmīgos pasākumos. Pāris reizes esam pārdeguši. Gatavojies, domā, ko un kā spēlēsi, esi pārnervozējies, bet faktiski vienkārši ir jāizdara godam sava lieta, ne vairāk.
Jānis: Vajag nolikt sevi skatītāju rindās, kad viņi aiziet uz festivālu un redz jaunu grupu. Šīsdienas koncerta dabīgums ir arī tas, ka uz beigām iepriekš noteiktā secība pazuda un vienojāmies par dziesmām turpat uz skatuves. Kasītis [bundzinieks Kaspars Roga] saka: «Uzlaižam to krievu dziesmu «Na zarje»», bet Renis [Renārs Kaupers] ierosina «Maybe», ko arī nospēlējām. Tā forši, viegli.
Kāds bija ceļš, lai nonāktu līdz šai skatuvei?
Renārs: Viena lieta, ko redzam, ir grupa, kura uzstājas, redzamā puse, bet otra, neredzamā puse, ir grupas menedžments – ar ko tiekas, iepazīstas, mēģina uzturēt attiecības. Tas ir grūts un nepateicīgs darbs. Bet ar laiku tas dod rezultātu. Mūsu [menedžmenta] meitenes jau pirms gadu gadiem iepazinās ar Mārtinu Elbornu, kas ir viens no [Glastonberijas festivāla] galvenajiem mākslinieku atlasītājiem. Viņš bija ieradies uz vairākiem mūzikas pasākumiem Baltijas valstīs, piemēram, Tallinā notiekošo «Music Week», bet pagājušajā gadā meitenes viņu uzaicināja uz mūsu koncertu «Skonto» stadionā. Pēc koncerta viņš teica, ka varētu mēģināt. Sākumā bija domāts, ka būsim uz «Other Stage» [festivāla otrā skatuve], bet beigās «John Peel Stage» [viena no centrālajām festivāla skatuvēm, lielākā zem nojumes] varbūt pat ir pareizāk. Tomēr jābūt pakāpeniski. Viena lieta, ka Latvijā esi mūžību un kaut kas tur ir sasniegts, bet pasaulē ir citādāk.
Noprotu, ka jums ir mērķis arī atgriezties.
Renārs: Tas būtu jauki. Mēs satikām Mārtinu [Elbornu], viņš bija ļoti priecīgs. Varbūt nākamreiz uz jau lielākas skatuves un labākā laikā. Grupām ļoti svarīgs ir pacietības moments, kad vienkārši dari, dari, dari un dari.
Jānis: Interesanti, ka grupas spēlē arī divreiz dienā. Tas ir forši. Varbūt ar gadiem mums ar tā paveiksies un sanāks – nospēlē vienā vietā, aug fanu bāzīte, un tad nospēlē arī citā vietā.
Cik liels pavadošais personāls brauc līdzi?
Jānis: Kopā ar menedžmentu esam 12 cilvēki.
Renārs: Divi skaņotāji, gaismotājs, divi tehniķi, mēs pieci un menedžments.
Jānis: Mazais sastāvs, bez kura nevari. Daudz kur pasaulē festivālos un klubos mēdz būt daudz tehnisku problēmu.
Renārs: Arī ar savu komandu ne vienmēr ir viegli. Bijām Singapūrā, kur bija mūzikas tirgus. Bija trīs uzstāšanās, un katrā mums bija atvēlēta pusstunda. Saundčeka laiks tik ļoti ievilkās, radās tehniskas problēmas, ka visas trīs reizes izpildījām pa trīs dziesmām. Bijām diezgan «sacepušies», bet bija rezultāts – saņēmām uzaicinājumu uz Indijas festivālu novembrī.
Jānis: Šajā industrijā svarīgas ir konferences, uz kurām ir jābrauc. Pirmajā brīdī šķiet – priekš kam, dziesma izsitīs savu ceļu. Varbūt lielā valstī tas notiek caur «YouTube», kļūstot par superhitu kā ar «Gangam Style». Bet, ja esam soli pa solim gājuši savu ceļu pirms tam, tas jādara arī tālāk. Mainās veids, kā to var izdarīt. Patlaban tās ir konferences, festivāli, tikšanās.
Renārs: Ir teritorijas, kurās vairāk vai mazāk esam jau nostiprinājušies, piemēram, Latvija, Igaunija, Krievijā ļoti labi iet. Bet lielākā daļa pasaules joprojām ir izaicinājums. Tad ir jāpārkāpj sev pāri. Reizēm ir jāspēlē mazmazītiņā klubiņā 15 cilvēkiem. Tu domā – vai tad es neesmu tas pats čalis, kas Mežaparkā uzstājās 40 000. Sākumā ir grūti. Reizēm domā, vai tas ir tā vērts. Bet ir sajūta, ka lietas iet kalnā. Tad saproti, ka vajag pamēģināt, vajag pārkāpt. Jo ļoti daudzi ir mēģinājuši un atkāpušies. Piemēram, Vācijā ir populārs mākslinieks Herberts Grūnemaiers. Latvijā viņu nezin, bet Vācijā viņš ir karalis. Vai, piemēram, Rodriguez, kas arī šogad uzstājās Glastonberijas festivālā. Viņš sešdesmitajos vai septiņdesmitajos gados Amerikā rakstīja savas dziesmas, un producenti visi kā viens prognozēja veiksmi. Bet nekas nenotika. Tajā pat laikā viņa dziesmas kļuva ļoti populāras Dienvidāfrikā. Tās kļuva par cerības, brīvības dziesmām, bet viņš pats to nezināja, turklāt izplatījās nepatiesas baumas par viņa pašnāvību.
Vai tuvākajā laikā ir paredzēti vēl koncerti Britu salās?
Jānis: Nākamais ir festivāls Čehijā, pēc tam Liepājā.
Renārs: Neatmetam cerības skatīties rietumu virzienā. Es teiktu, ka ceļš ir pareizs un tas pamazām dod augļus. Vēl viena lieta ir tāda – atbrauc uz Londonu spēlēt klubiņā, kur 95% ir latvieši, bet tie 5% [briti], kurus varētu piesaistīt, paliek mazliet bārenīšu lomā, jo saproti, ka nevari nedziedāt latviski. Pēdējā laikā, piemēram, Glastonberijā vai pirms tam koncertā Londonā, pamazām iet uz to, ka pārsvarā dziedam angliski, mēģinot uzrunāt vairāk ārzemniekus. Skaidrs, ka nāk arī krievi, poļi, lietuvieši. Pamazām veidojam fanu bāzi. Agrāk, pirms gada, tas nebija iespējams, jo jebkuru dziesmu, ko sākām dziedāt angliski, prasīja latviski.
Foto: pratavetra.lv
1.6 °C,
4.2 m/s,
90.2 % 
1.6 °C,
4.2 m/s,
90.2 %