Šodien Latvijā piemin 1949. gada deportācijas un komunistiskā genocīda upurus. Jau tradicionāli atceres pasākums, noliekot ziedus uz memoriāla «Ciešanu ceļš» un pie piemiņas akmens, šodien, 25. martā, notika arī Svētbirzē. Šogad piemiņas dienā atklāta memoriāla noslēdzošā plāksne ar uzrakstu «Ciešanu ceļš. Komunistiskā režīma upuru piemiņai». «Ilgi nāca, taču beidzot ir pieliktspunkts, kas pasaka, kas šī ir par piemiņas vietu. Šī nošķeltā plāksnes augša ir ļoti simboliska un raksturo represēto likteņus,» tā represēto apvienības «Staburadze» vadītāja Valda Dzintare.
Ritma Gaidamoviča
Šodien Latvijā piemin 1949. gada deportācijas un komunistiskā genocīda upurus. Jau tradicionāli atceres pasākums, noliekot ziedus uz memoriāla «Ciešanu ceļš» un pie piemiņas akmens, šodien, 25. martā, notika arī Svētbirzē. Šogad piemiņas dienā atklāta memoriāla noslēdzošā plāksne ar uzrakstu «Ciešanu ceļš. Komunistiskā režīma upuru piemiņai». «Ilgi nāca, taču beidzot ir pielikts punkts, kas pasaka, kas šī ir par piemiņas vietu. Šī nošķeltā plāksnes augša ir ļoti simboliska un raksturo represēto likteņus,» tā represēto apvienības «Staburadze» vadītāja Valda Dzintare.
Teju katrai Latvijas ģimenei ir savs stāsts par Sibīriju, tikai mainās personas, jo pārdzīvojums visiem ir līdzīgs, tostarp jelgavniekiem. No Jelgavas apriņķa 1949. gada 25. martā uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem tika izsūtīti vairāk nekā 2000 cilvēku, no kuriem 688 neatgriezās. «Arī mani kopā ar ģimeni – mammu, tēti un trim brāļiem – izsūtīja, kad man bija tikai seši gadi. Tolaik man bērnam saprašana nebija liela, taču, pārdomājot to visu šodien, – svešumā piedzīvotas lielas šausmas, kas nenoliedzami atstājušas pēdas visai dzīvei,» atzīst represētais jelgavnieks Imants Pēkalis, kurš Latvijā kopā ar brāļiem un mammu atgriezās 1959. gadā. Diemžēl viņa tēvs no Sibīrijas neatgriezās, tāpēc ik gadu tēva piemiņai viņš atnāk nolikt ziedus Svētbirzē. Arī jelgavniece Mudīte Krūmiņa nolika ziedus uz «Ciešanu ceļa» pie tēva vārda. «Tētis palika Omskas apgabalā, bet mums ar mammu, brāli un māsu izdevās atgriezties. Mani priecē fakts, ka Jelgavā izveidota piemiņas vieta, kurā ierakstīts arī mana tēta vārds, un ik gadu varu atnākt un nolikt šeit ziedus, tādējādi turot godā viņa piemiņu,» tā M.Krūmiņa.
Atceres pasākumā piedalījās represētie, viņu radinieki, Jelgavas pilsētas, Jelgavas un Ozolnieku novadu vadība, kuplā skaitā šogad bija sanākuši arī pilsētas skolēni, pārstāvot dažādas skolas.
Piemiņas memoriālu «Ciešanu ceļš», kas veidots kā dzelzceļa uzbērums, kurā uz granīta plāksnēm iegravēti 688 zīdaiņu, skolēnu, strādājošo un sirmgalvju vārdi – Jelgavas apriņķa genocīdu upuru vārdi, kuri no izsūtījuma mājās tā arī neatgriezās –, atklāja 2008. gada 23. augustā. Šodien, klātesot represētajiem, viņu tuviniekiem, pilsētas un novadu vadībai, atklāta piemiņas memoriāla noslēdzošā plāksne ar uzrakstu «Ciešanu ceļš. Komunistiskā režīma upuru piemiņai», vēstot par to, kas šī ir par piemiņas vietu.
Foto: Raitis Supe
1.6 °C,
4.2 m/s,
90.2 % 
1.6 °C,
4.2 m/s,
90.2 %