Pilsētā

«Sākumā diplomdarbu domāju izstrādāt par citu vietu – Kolku.
Bet tad redzēju sapnī Jelgavu – staciju, vilcienus, ātrgaitas
šoseju… un pārorientējos. Kad izvēlējos tēmu, grupas biedri bija
neizpratnē, vai vēl ko pazīstamāku (lasīt – nepateicīgāku – red.)
nevarēju izvēlēties,» gada sākuma noskaņas atceras nu jau
diplomētais ainavu arhitekts Aleksandrs. Tagad var teikt, ka
intuīcija viņu nav pievīlusi. Vienīgais diplomdarbs, kurā attīstīti
novatoriski ar mūsu pilsētu saistīti arhitektoniski redzējumi,
izpelnījies izcilu novērtējumu. 

Izstāstīt visu par topošā satiksmes termināla apkaimes
attīstību pie dzelzceļa stacijas nav iespējams. Dzimis jelgavnieks,
Aleksandrs pilsētu jūt ne vien kā jaunais speciālists, bet arī kā
iedzīvotājs ar svaigu skatījumu uz esošajām lietām, kas apvienots
ar attīstīto valstu tehnoloģiju iepludināšanu vietējā vidē.
Protams, nākotnes vīzijas un sava redzējuma attīstības koncepcija
ģenerēta, ievērtējot esošo un kultūrvēsturisko situāciju un
teritoriālo plānojumu, kā arī pasaules praksē fiksētos mūsdienīgos
tehnoloģiskos risinājumus.

Darbā piedāvātās idejas skar plašu Jelgavas teritoriju no
Lielupes krastiem pirms Sudrabu Edžus ielas, Zemgales prospekta,
Stacijas parka, iecerētā transporta mezgla teritoriju, dzelzceļa
stacijas apkaimi līdz Lietuvas šosejas un Miera ielas krustojumam.
«Galvenā ideja bija novirzīt transporta kustību no Lietuvas šosejas
lokā virs dzelzceļa sliedēm. No 18 esošajiem dzelzceļa sliežu
ceļiem esmu saglabājis tikai četrus. Uzskatu, ka pārējiem pilsētas
centrā nevajadzētu būt, jo ķīmisko vielu uzglabāšana un pārvadāšana
tomēr nozīmē lielu risku. Pārējos sliežu ceļus esmu novirzījis
kilometru atpakaļ uz rietumiem – Depo un Krustpils sliežu ceļa
virzienā,» iepazīstināšanu ar planšetēm sāk Aleksandrs. 

Vilcienu, autotransporta, gājēju un velosipēdistu
pārvietošanās risināta novatoriski – trīs līmeņos. Apakšējā atrodas
dzelzceļš, virs tā augšējā līmenī, kas izveidojas Lietuvas šosejas
krustojumā ar Miera ielu, kursē autotransports. Bet visam pāri
šķērseniski izvietots gājēju un velosipēdistu tuneļtilts ar zaļo
veģetatīvo zonu. «Norobežotie sliežu ceļi domāti ātrgaitas
vilcieniem un aizņem visu posmu līdz Dalbei. Vilciena maksimālais
ātrums pārsniedz 580 kilometrus, stundā, kas Rīgā pasažieriem ļautu
nokļūt trīs minūtēs. Braucējiem tas būtu superīgi. Realitātē tādu
varētu sagaidīt pēc gadiem 50. Par pamatu ņēmu nākotnes dzelzceļa
satiksmes projektu, kur plānots savienot Berlīni ar Baltiju un,
iespējams, Skandināviju,» stāsta Aleksandrs.

Viņš piekrīt, ka pirmajā brīdī ne vienam vien tas šķiet kaut
kas no fantastikas pasaules, bet citviet, attīstītajā pasaulē, tā
jau ir šodiena. «Tālab arī mēs pa pilienam cenšamies pludināt jaunu
ideju drumslas valdības, pašvaldību, sabiedrības līmenī un kausēt
stagnāciju. Bez pakāpeniskas klints drupināšanas arī citviet nekas
nenotiek,» raksturo darba vadītāja, LLU pasniedzēja un arhitekte
Aija Ziemeļniece.

Jauna satiksmes mezgla izbūve un autoostas pārcelšana pati par
sevi mūsu pilsētai ir nozīmīgs pavērsiens. Līdztekus peroniem,
autobusu stāvlaukumiem termināla teritorijā iekļausies arī biroji,
tirdzniecības un pakalpojumu objekti. Savukārt no atsevišķām vecās
arhitektūras ēkām, piemēram, cietuma, paredzēts atteikties, tā
vietā uzbūvējot mūsdienīgas celtnes, izmantojot betonu, metālu,
stiklu un koku. Daudz vietas atvēlēts rekreācijai, zaļajai
zonai. 

Zemgales prospektā neskarta palikusi vēsturiskā apbūve, bet
liektā iebraukšanas līnija nokļūšanai prospektā un pilsētā no
Lietuvas šosejas otrā līmeņa iztaisnota. Stacijas parks saglabāts
un attīstīts kā zaļais ķīlis. J.Čakstes bulvāri piedāvāts turpināt
kā gājēju un velosipēdistu ceļu. Aleksandrs atzīst, ka pēc kara,
atjaunojot Jelgavu, ignorēts kultūrvēsturiskais moments, zudusi
vēsturiskajā pilsētas ielu plānojumā redzamā izteiktā linearitāte,
izbūve notikusi, kā nu kuro reizi sanācis. Nākotnē tomēr būtu
jāatgriežas pie skaidrām līnijām. 

Bez transporta risinājumiem viens no galvenajiem Aleksandra
«funktieriem» bija mainīt smagnēji drūmo rūpnieciskās teritorijas
noskaņu, padomju laika garlaicīgās utilitārās arhitektūras vietā
izveidojot jaunu vidi. «Jelgava ir bagāta ar upēm, diemžēl pilsētā
to iespējas netiek izmantotas,» bilst jaunais speciālists. Viņa
darbā parādās ne tikai Lielupe un Driksa, bet arī trešā upe –
Platone. Tās apkaimē, pēc jaunā LLU absolventa domām, veiksmīgi
iekļautos viesnīcas teritorija ar atpūtas vietām, kafejnīcām,
strūklakām, sporta laukumiem, laipām, terasēm, kas ved līdz ūdens
līmenim, un citiem elementiem. «Upes pilsētā ļauj izveidot ūdens
taksometrus. Ziemā šī apkaime ir pateicīga slēpošanas un slidošanas
iespēju nodrošināšanai, makšķerēšanas sacensību rīkošanai,» domā
Aleksandrs. 

Viņš atzīst, ka izstrādātais darbs daļēji oponē pilsētas
detālplānojumam, jo tajā ne viss izdevies ideāli. Darba gaitā,
piemēram, fiksēts, ka netālu no teritorijas ir ornitoloģiskais
liegums, kas nekādi neiet kopā ar industriālo teritorijas
attīstības virzienu. Tāpēc piedāvājis savu redzējumu. Tāpat,
izpētot pašvaldībā saņemtos datus, konstatējis, ka dzelzceļš it kā
nekādus paaugstinātus trokšņus un traucējumus pilsētā nerada.
«Noorganizēju speciālistus, kas mērīja decibelus, un izrādījās, ka
ir zonas, kur cilvēkiem nevajadzētu uzturēties. Tātad jādomā ne
vien par skaņas barjerām, bet arī citiem risinājumiem.
Racionālākais – sliežu skaita samazināšana, ko arī piedāvāju,»
darba tapšanas gaitu skaidro Aleksandrs, uzsvērdams, ka darbs
orientēts trīs galvenajos virzienos – pievilcīga pilsētvide, zaļās
zonas un upju teritoriju attīstība.

Uz jautājumu, kā sanācis, ka ainavu arhitekta diplomdarbā
vairāk dominē arhitektūra, nevis ainaviski risinājumi,
A.Ziemeļniece uzsver, ka tās ir savstarpēji saistītas lietas un
ainavu arhitektūra pieder pie arhitektūras apakšnozarēm. Aleksandrs
papildina, ka pēdējos gadus viņam ļoti saistoša kļuvusi tieši
arhitektūra un viņš nopietni ar to aizrāvies, sekojis jaunumiem un
tehnoloģiju attīstībai.

Pēc diploma iegūšanas jaunais speciālists ar darba gaitu
uzsākšanu nolēmis nesasteigt. Arī studijas maģistrantūrā atstātas
uz vēlāku laiku, kad būs uzkrāta zināma pieredze. Pēc ģimenes
pieauguma sagaidīšanas šovasar viņš nolēmis pameklēt darba iespējas
Eiropā, no kurienes bijuši atsevišķi piedāvājumi kā projekta
vizuālajam noformētājam no kompozīcijas viedokļa.