Izglītība

Kristīne Langenfelde

Šā brīža valsts situācija skaidri norāda uz to, ka ekonomiskās
lejupslīdes laikā tiek izvēlēts vieglākais ceļš – drastiski
samazinot līdzekļus vienai, otrai un trešai nozarei, tā lielāko
atbildību noveļ uz pašvaldības pleciem: kontos nauda tiek
ieskaitīta būtiski mazāk, bet, kā ar to izdzīvot, jādomā
pašvaldībai. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir izglītības sfēra,
kur jaunā mācību gada pirmajam cēlienam valsts pedagogu algām ir
atvēlējusi par 55 procentiem mazāk līdzekļu nekā iepriekš. Par to,
kā ar to izdzīvot un kas sagaida mūsu pilsētas skolotājus, sarunā
ar Jelgavas Izglītības pārvaldes vadītāju Guntu Auzu.

Teikšu godīgi – es vienmēr esmu uzskatījusi, ka šis modelis ir
vispareizākais. Un jau kopš idejas par tā ieviešanu arī mēs Jelgavā
strādājām tā, lai pie jaunās finansēšanas sistēmas mēs būtu
ieguvēji – mērķtiecīgi optimizējām savu skolu tīklu. Un uz to brīdi
patiesi šķita, ka būsim ieguvēji, kad sāks darboties jaunā
sistēma.

Bet šobrīd jāatzīst, ka situācija jau ir pavisam cita. Es
neuzskatu, ka modelim ir kādi būtiski trūkumi, bet, to ieviešot
šajos krīzes apstākļos, viss mainās. Valsts ir noteikusi, ka nauda,
kas seko vienam skolēnam, gadā ir vidēji 462 lati, taču tikai
ministres vizītes laikā uzzināju, ka republikas pilsētām, arī
Jelgavai, man nezināmu iemeslu dēļ šī noteiktā nauda, kas seko
vienam skolēnam, ir paredzēta būtiski mazāka – 337 lati. Tātad par
27 procentiem mazāka nekā novadiem un citām pilsētām. Tāpēc, ja
godīgi, mēs esam pārsteigti par to, cik maza naudas summa mums
atvēlēta līdz gada beigām. Tas parāda, ka modeļa ieviešana šajos
krīzes apstākļos ir ļoti sāpīga.

Nedomāju, ka pie šāda valsts uzstādījuma mēs būtu ieguvēji.
Jā, varbūt mums šobrīd nav nekavējoties jādomā par skolu slēgšanu
vai ap vienošanu, kā tas ir citās pašvaldībās, taču par izdzīvošanu
un izglītības programmu piedāvājumu jādomā arī pilsētas izglītības
iestāžu vadītājiem.

Tikai šajā otrdienā Ministru kabinets apstiprināja sagatavoto
noteikumu projektu, kas nosaka skolotāju darba algas finansēšanas
principus. Tas paredz, ka pedagogs, kurš skolā strādā mazāk par
pieciem gadiem, par vienu likmi (21 stunda) saņems 245 latus; ja
pedagogs skolā strādā no pieciem līdz desmit gadiem – par likmi
saņems 250 latu; ja vairāk nekā desmit gadu – 255 latus par
likmi. 

Jāpiebilst, ka līdz šim pedagogs par likmi saņēma vidēji 347
latus. Visādi citādi šie MK noteikumi nekādas būtiskas izmaiņas
neparedz – galvenās izmaiņas ir atalgojumā. Nav atceltas piemaksas
par darbu labošanu un citām pozīcijām, tikai jautājums, cik ar šādu
finansējumu būs iespējams par šo darbu samaksāt. Šajos noteikumos
parādās tādi slideni jēdzieni kā «iespējams», «var maksāt»…

 

Tieši tā. Te vietā būtu jautājums, kāpēc tad izglītības
pārvalde un skolu vadība, kura jau zināja, cik naudas mēs saņemsim
no valsts atlikušajiem šā gada mēnešiem, nav aprēķinājusi, cik
katrs skolotājs saņems. Atbilde ir ļoti vienkārša – valsts mums
nebija devusi tam likumisku pamatu. Mēs jau bijām sākuši modelēt un
meklēt risinājumus, kā ar šādu naudu izdzīvot, taču līdz šim tā
bija taustīšanās tumsā. Kāpēc? Tāpēc, ka MK noteikumi par pedagogu
algu finansēšanas principiem nebija apstiprināti – vēl šonedēļ tas
bija tikai projekts. Un kāda tad rodas situācija? Mēs intensīvi
strādājām, lai saprastu, kā nākamajos mēnešos strādāt, taču, ja
valsts pēkšņi iedomātos šo noteikumu projektu mainīt un kaut vai
jau minētās algas likmes mainīt par 1 latu, mūsu darbs būtu
neprecīzs.

Taču mēs apzinājāmies, ka nevaram ilgāk gaidīt – mēs
strādājam, cerot, ka valsts no savas puses vairs nekādas korekcijas
neveiks un sagatavotie noteikumi tiks apstiprināti valdībā. Tas
notika tikai šajā otrdienā.

Mēs kopā ar skolu direktoriem modelējam dažādus iespējamos
variantus, lai maksimāli censtos ietaupīt līdzekļus un sekmīgi
uzsāktu darbu 1. septembrī. Un šeit es gribu uzsvērt, ka nav runa
par tūkstošu taupīšanu – mūsu darbs ir apsvērt praktiski katra lata
lietderīgu izlietojumu, jo šajā situācijā patiesi katrs ietaupītais
lats jau ir no svara. Tas, ko es šobrīd varu pateikt – noteikti
līdzekļus vēl vairāk nāksies taupīt skolu administratīvajai
pārvaldei, jo pats svarīgākais šobrīd ir skolēns un mācību procesa
nodrošināšana. 

Pirmdienas pēcpusdienā notika pilsētas izglītības iestāžu
vadītāju apspriede, kurā vienojāmies, ka katra skola līdz 31.
jūlijam sastāda pedagogu tarifikācijas projektu uz 2009. gada 1.
septembri, ņemot vērā būtiski samazinātos valsts budžeta līdzekļus.
Pēc tam jau ar šīm katras skolas izstrādātajām programmām strādās
pārvaldes finansisti. Turpmāk mēs vēl visi kopā vērtēsim, kur un ko
iespējams ietaupīt. Līdz augusta otrajai nedēļai jābūt detalizēti
skaidram, kā tiks sadalīts finansējuma apjoms. 

Es joprojām uzskatu, ka neviens skolēns nedrīkst ciest no tā,
ka valstī ir krīze. Katrs bērns tikai vienu reizi mācās 1., 2. vai
12. klasē, un viņam tas ir īpašs laiks, tāpēc mūsu uzdevums ir,
neraugoties uz finansējumu, nodrošināt kvalitatīvu mācību programmu
apguvi. Manuprāt, tāpat kā mēs runājam par uzņēmējdarbību, kas spēj
mūs izvest no krīzes, ir jārunā arī par skolām, jo tieši šie
jaunieši, kas šobrīd mācās skolā, pēc gadiem veidos mūsu pilsētu un
mūsu valsti. Tāpēc izglītības kvalitātei tieši šobrīd jākļūst vēl
labākai. 

Domāju, ka nedēļas vai divu laikā situācijai ar skolotāju
algām ir jābūt pilnīgi skaidrai, taču pagaidām varu teikt, ka
minimālais, ko skolotājs saņems, būs šī likme vidēji 250 latu, bet
maksimālais – 500 latu par 40 stundu darba nedēļu.

Jāatzīst, ka mums tomēr ir diezgan liels īpatsvars to
pedagogu, kas strādā divas likmes, kā arī to, kuru likme ir 30
stundas nedēļā. 

Protams. Šobrīd mums darba attiecības ir pārtraukuši 45
pensijas vecuma skolotāji, un tas Jelgavai ir daudz. Es šiem
pedagogiem saku paldies par viņu darbu vairāku gadu desmitu garumā
un apzinos – ja ne šāds valsts lēmums, šie kvalificētie skolotāji
darbu būtu turpinājuši. Neapšaubāmi, ir žēl, kad no skolas aiziet
profesionāļi. Lai cik arī skumji nebūtu to teikt, bet šajos
apstākļos tas paver iespējas citiem skolotājiem – jāskatās, kā kurā
skolā šīs brīvās slodzes pārdalīt, un iespējams tas ļaus kādam
citam šobrīd saglabāt darbu.

Skolotāji vēl bauda savu atvaļinājumu, un es ceru, ka vairāk
domā, kā pavadīt laiku kopā ar ģimeni un uzkrāt spēkus jaunajam
mācību gadam. Protams, viņi saņem informāciju, kas nonāk
sabiedriskajā telpā, un tā optimismu nevieš. Taču vienu es varu
teikt droši – skolotājs nebūtu gatavs 1. septembrī iet klasē un
strādāt par 180 latiem, kā tas sākotnēji bija izskanējis. Minimālā
alga profesionālim ar augstāko pedagoģisko izglītību, manuprāt, ir
pazemojums. Iespējams, mēs patiesi šobrīd vēl neapzināmies, cik
smagā ekonomiskā situācijā ir valsts, jo arī es dzirdu tikai to
informāciju, kas izskan masu medijos, taču viens ir skaidrs – arī
par to atlīdzību, ko šobrīd valsts mums ir atvēlējusi, lai strādātu
skolā, ir jābūt sava darba fanātam. Mēs apzināmies, ka septembrī
Jelgavas skolās atgriezīsies 9000 bērnu un arī tad, ja valstij
trūkst naudas, mums šiem bērniem ir jānodrošina kvalitatīvs mācību
darbs.