Šogad aprit 60 gadi, kopš Jelgavas Pedagoģisko skolu, kas kādreiz atradās Svētes ielā, absolvēja 22 jaunietes. Tas bija šīs skolas pēdējais izlaidums. Lai arī nepilnā sastāvā, tomēr skolotājas turpina komunicēt joprojām, katru gadu satiekoties dažādās Latvijas pilsētās. Šī gada pulcēšanās vieta – pie jelgavnieces Zintas Seisumas.
«Ieradāmies pilsētā 1953. gadā ar vienotu mērķi – kļūt par skolotājām,» stāsta absolvente Ārija Jozefa, piebilstot, ka jaunietēm, kuras ieradās Jelgavā no dažādām Latvijas vietām, tolaik bija 14 gadu. «Tajā laikā pilsēta bija nopostīta, ap pili bija drupas,» atmiņās dalās Ā.Jozefa, norādot, ka sākumā nācies dzīvot kādas skolas sporta zālē, bet vēlāk Lielajā ielā uzceltas kopmītnes, kas viņām vairākus gadus kalpoja par mājvietu. Jaunietes Pedagoģisko skolu absolvēja 1957. gadā, katra dāvinot vienu sarkanu rozi klases audzinātājai Undīnei Strazdiņai, un kopš tā laika, neraugoties uz atšķirīgām dzīves un darba gaitām, katru gadu 60 gadu garumā viņas pulcējas dažādās Latvijas vietās, visbiežāk – Jelgavā. «Mēs vienmēr jokojam, ka mūsu salidojumu reizes ir pedagoģiskās sēdes bez protokola,» tā skolotājas, piebilstot, ka viesojušās pat pie kolēģes Bavārijā, Vācijā, kopā apmeklējušas Kino muzeju, kā arī neskaitāmas reizes atgriezušās uz kādreizējo kopmītņu kāpnēm, lai atkārtoti uzņemtu kopīgas fotogrāfijas – gluži kā izlaiduma dienā.
Topošās pedagoģes skolas solā
Ā.Jozefa atklāj, ka topošie pedagogi mācību laikā bija klasiski skolēni, kuri gan cītīgi mācījās, gan arī mēdza špikot un izdomāt dažādas viltības. «Man nepadevās matemātika. Es biju ļoti centīga, bet arī tas nelīdzēja, lai līdz galam izprastu šo mācību priekšmetu. Atceros, ka skolotāja eksāmenā mani izglāba no komisijas papildu jautājuma, un par to viņai esmu ļoti pateicīga, jo nesekmīga atzīme nozīmēja mācības bez stipendijas, atgriešanos laukos un slaucējas darbu…,» audzinātājai pateicību izsaka pedagoģiskās skolas absolvente Aija Mauriņa. Savukārt Astrīda Saukante, atminoties vasaras darbus kolhozā, atzīst, ka ar klases meitenēm speciāli izmētāja akmeņus kartupeļu laukā, lai traktors, ar kuru tika apstrādāts lauks, saplīstu un meitenēm nebūtu jāstrādā.
Šīs jaunās pedagoģes bija 13. un pēdējais pedagoģiskās skolas izlaidums, jo pēc tam skolu reorganizēja, savukārt jaunās skolotājas katra aizgāja savu ceļu. Audzinātāja U.Strazdiņa līdz pat 80 gadu vecumam strādāja Rīgas 1. ģimnāzijā par matemātikas skolotāju, savukārt pārējās jaunietes kļuva par pirmsskolas, matemātikas, ķīmijas, vēstures un bioloģijas skolotājām dažādās Latvijas pilsētās. «Īsi pēc izlaiduma 1957. gadā jaunos skolotājus sūtīja uz dažādām piepilsētām un ciematiem, jo pieredzējušiem pedagogiem jau bija savas ģimenes, bet mums pārcelties bija vieglāk,» skaidro skolotājas, piebilstot, ka viņas turpināja mācības augstskolā neklātienē. Viena no absolventēm – Guna Eglīte – ilgus gadus strādāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu nodaļā, savukārt jelgavniece Z.Seisuma – Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā.
Mūsdienu jaunieši – prasmīgi, bet nedisciplinēti
Jelgavas Pedagoģiskās skolas audzinātāja U.Strazdiņa atzīst – laikam ritot, pasaule mainās, un cilvēki mainās līdzi laikam. «Nevaru salīdzināt manas audzēknes un mūsdienu jauniešus, viņus šķir vairāk nekā pusgadsimts, un tas ir jūtams,» pauž pedagoģe. Savukārt A.Saukante spriež, ka mūsdienu bērniem nereti trūkst cieņas pret pieaugušajiem. «Bērniem trūkst sirsnības un mīlestības. To aizvieto elektroierīces – televizors, dators, mobilie telefoni,» tā viņa, norādot, ka mūsdienās visi zina savas tiesības, bet diemžēl nevēlas domāt par saviem pienākumiem. Skolotājas spriež, ka mūslaiku skolotāju darbs ir krietni grūtāks, jo ikdienā jāsaskaras ar visatļautību. Taču viņas piebilst – cilvēks jāuzrunā ar interesējošām tēmām, tad būs gan laba attieksme, gan arī rezultāts. A.Jozefa stāsta, ka strādāja skolā teju 50 gadus, tostarp arī ar mūsdienu jauniešiem. «Šodienas bērni ir interesanti, kustīgi un gudri tehnoloģiju pārzināšanā,» tā viņa, gan piebilstot, ka viens no svarīgākajiem skolotāja uzdevumiem ir klasē ieviest kārtību, un to var īstenot tikai stingrs pedagogs. Savukārt A.Saukante papildina: «Svarīgākais, lai stingrība ir līdzsvarā ar iejūtību un rūpēm.» Skolotājas stāsta, ka laikam līdzi mainās arī bērnu vecāki. «Mana pieredze apliecina, ka jaunie vecāki ļoti asi uztver gan jebkurus ieteikumus viņiem pašiem, gan arī jebkādus aizrādījumus, kas tiek izteikti bērnam mācību procesā,» pauž A.Saukante. Savukārt A.Jozefa papildina, ka situācijās, kad vecāki par sliktām sekmēm vai zemiem eksāmenu vērtējumiem vaino skolotājus, jāsaprot – bērnu mācību sasniegumi ir arī vecāku līdzdalības nopelns. Viņa atceras, ka agrāk, strādājot nelielā lauku skolā, regulāri tika rīkotas ne vien vecāku sapulces, bet arī vecmāmiņu pēcpusdienas un tēvu padomes tikšanās. «Pušu sadarbību bērna labad var uzlabot, tikai pastāvīgi uzturot kontaktu,» secina skolotāja.
Reformas izglītības jomā nopietni jāizvērtē
Skolotājas atzīst, ka izglītības jomā gadu no gada piedzīvotas reformas. Šobrīd aktuālas iniciatīvas ir, piemēram, jaunas mācību metodes, mācību gada pagarināšana un skolas gaitu uzsākšana sešu gadu vecumā. A.Saukante stāsta, ka viņa ir piedzīvojusi laiku, kad sešgadnieki bija pirmklasnieki, un atzīst – pirmajās klasēs problēmas nerodas, tomēr 3. un 4. klasē, kad mācību slodze pieaug, bērniem ir gan fiziski grūti izturēt mācību dienu, gan problemātiski uztvert lielu daudzumu komplicētas informācijas. Skolotājas uzskata, ka absolvēt vidusskolu būtu vēlams 18 gadu vecumā, tomēr uzsākt skolas gaitas ātrāk nav labākais risinājums, un par šo iniciatīvu būtu nopietni jālemj dažādu jomu speciālistiem. Līdzīgs viedoklis skolotājām ir arī par pagarināto mācību gadu. Pedagoģes atzīst – gadu gaitā novērota parādība, ka maijā bērni jau ir noguruši no mācību gada un grūtāk uztver jaunu informāciju. Savukārt, runājot par jaunām mācību metodēm, kas paredz vairāk praktiskās darbošanās stundās, pedagoģes skaidro – prakse ir noderīga tikai tādā gadījumā, kad bērni klasiskā veidā ir apguvuši pamata zināšanas. «Piemēram, mans mazdēls darba burtnīcā pilda latviešu valodas uzdevumus, kuros pareizi jāieliek komats vai tukšā vietā jāievieto vārds, un tieši šī iemesla dēļ bērni nemāk rakstiski izteikties,» tā skolotāja, skaidrojot, ka mūsdienu skolēni ir atraduši no tradicionālām mācību metodēm, tostarp domrakstu, diktātu un sacerējumu rakstīšanas. Papildus pedagoģes norāda arī uz klašu komplektēšanas specifiku, kad vienā klasē ir gan izcilnieki, gan vājāki audzēkņi, un, «velkot» tos, kam iet grūtāk, novārtā tiek atstāti izcilnieki ar lielu potenciālu. «Bija laiks, kad veidojām izcilnieku klasi un strādājām ar audzēkņiem augstākā līmenī, tomēr šo iniciatīvu, protams, neatbalstīja pārējo audzēkņu vecāki,» atceras pedagoģe.
Skolotājs – profesija un dzīves aicinājums
«Nav labākas profesijas par skolotāja amatu,» saka A.Jozefa. Pedagoģe norāda – nestrādājot skolā, viņai katrs 1. septembris ir aizkustinoša diena. «Katru septembra sākumu pārdzīvoju, ka vairs nestrādāju. Turpina iepriecināt tikai bijušie audzēkņi, kuri regulāri mani apsveic,» tā viņa, piebilstot, ka 1. septembri mēdz dēvēt par savu otro dzimšanas dienu. A.Jozefa atklāj, ka viņas ausīm tīkamākie vārdi ir uzruna «Labdien, skolotāj!», kā arī skolas zvana skaņa. Arī citas pedagoģes atbalsta kolēģi, secinot, ka skolotājs ir ne tikai profesija, bet arī dzīves aicinājums, kam tiek veltīts viss laiks, spēks un sirds.
Foto: no JV arhīva