Kultūra

Ņemot vērā to, ka Latvijā jau kopš jūnija neviens nebija redzējis kārtīgu sauli, jelgavniece skolotāja Sanita Baltiņa, Jelgavas Valsts ģimnāzijas direktore Inese Bandeniece kopā ar domubiedru pulciņu, nolēmuši, ka paši dosies vasaras un saules meklējumos. «Sākumā bija doma tikai par Horvātiju, vēlāk Inese jau bija apskatījusi informāciju par Melnkalni un izlēmām, ka tieši tur būs mūsu galapunkts,» stāsta S.Baltiņa. Tā pieci jelgavnieki devās saules un vasaras meklējumos pa maršrutu: Latvija – Lietuva – Polija – Slovākija – Ungārija – Bosnija-Hercegovina – Horvātija – Melnkalne, smeļoties sauli, piedzīvojumus un uzkrājot enerģiju turpmākam laikam.

www.jelgavasvestnesis.lv

Ņemot vērā to, ka Latvijā jau kopš
jūnija neviens nebija redzējis kārtīgu sauli, jelgavniece skolotāja
Sanita Baltiņa, Jelgavas Valsts ģimnāzijas direktore Inese
Bandeniece kopā ar domubiedru pulciņu, nolēmuši, ka paši dosies
vasaras un saules meklējumos. «Sākumā bija doma tikai par
Horvātiju, vēlāk Inese jau bija apskatījusi informāciju par
Melnkalni un izlēmām, ka tieši tur būs mūsu galapunkts,» stāsta
S.Baltiņa. Tā pieci jelgavnieki devās saules un vasaras meklējumos
pa maršrutu: Latvija – Lietuva – Polija – Slovākija – Ungārija –
Bosnija-Hercegovina – Horvātija – Melnkalne, smeļoties sauli,
piedzīvojumus un uzkrājot enerģiju turpmākam laikam.

S.Baltiņa stāsta, ka jau pirmās ceļojuma
dienas vakarā Polijā ieraudzījuši ainavu, kas turpmāk priecēja
visas nākamās dienas. «Kalni! Mēs, no Zemgales līdzenuma izkāpušie,
šeit patiešām baudījām katru mirkli,» saka jelgavniece.

Pārsteigums par kautrīgajām saules
meitām

Dodoties cauri Slovākijai un Ungārijai, trešās
dienas rītu jelgavnieku kompānija sagaidīja pie Balatona ezera jeb
«ungāru jūras». «Mūs «iepriecināja» pavēss +19 grādu gaiss, skaista
apkārtne un balti pelēki ezera ūdeņi, bet vējš un viļņi
neiekārdināja peldēties. Dodoties tālāk Ungārijā un «aukstumā» –
vienu brīdi temperatūra bija tikai +15 grādi –, sāk šķist, ka būsim
velti devušies pēc saules. Tomēr šeit daudz citādu sauļu,» saka
S.Baltiņa, priecājoties par milzīgajiem saulespuķu laukiem
Ungārijā. Skolotāja atzīst, ka pirmo reizi tādus laukus redzējusi,
un atskārtusi, ka patiesībā šīs puķes liecas prom no saules, nevis
raida skatus uz to, kā vedina domāt šo puķu nosaukums. «Tāpēc mūsu
kompānija nodēvēja šīs puķes par kaunīgajām, jo visā milzu laukā
visas kā viena saulespuķes stāvēja, kaunīgi noliekušas galviņas kā
mazas meitenes pēc kādiem nedarbiem. Žēl, ka braucām pa ātrgaitas
autostrādēm, un nebija iespēja izkāpt un nofotografēties šajās
saules pļavās ar kautrīgajām saules meitām,» tā S.Baltiņa.

«Cik trausla ir robeža starp
cilvēciski mierīgo ikdienu un kolektīvo neprātu»

Par laimi gan pēc pāris stundu brauciena gaisa
temperatūra aiz auto loga atkal pakāpusies jelgavniekiem tīkamajos
+27 grādos. «Bosnijā-Hercogovinā bijām tikai caurbraucot, taču
iespaidus guvām. Piestājam paēst kādā ceļmalas restorāniņā. Ēdiens
un apkalpošana ļoti laba. Bet visur, vērojot ainavu pa auto logu,
tomēr jūtams – šī valsts vēl joprojām tikai pamazām atgūstas no
pilsoņu kara, kurš 90. gados bija tik asiņains un arī nejēdzīgs.
Daudzās ložu sacaurumotās mājas apliecina – te vēl nesen bija karš,
te mira cilvēki. Sarajevā šķita tik sirreāli un pat šausminoši
braukt pa apli, kura vidū kapsēta – viens pie otra cieši blakus
melni pieminekļi. Upuri aplenktajā pilsētā tika apglabāti arī
parkos, jo to bija tik daudz, ka citur nebija, kur apglabāt. Šur
tur redzamas arī sabombardētas ēkas. Un man daudz šajā dienā jādomā
par to, cik trausla patiesībā ir robeža starp cilvēciski mierīgo
ikdienu un kolektīvo neprātu, cik viegli ir graut, bet cik ilgi
gadi nepieciešami, lai pēc tam atjaunotu normālu dzīvi,» pārdomās
dalās S.Baltiņa, papildinot, ka šīs valsts ir apņēmības pilna
veidot mierīgu un plaukstošu dzīvi. To apliecina kaut vai nesen
izveidotās ļoti modernās autostrādes un kalniem cauri izbūvētie
tuneļi. «Mēs tos labi iepazinām, jo nomaldījušies bijām spiesti
šķērsot vairākus,» smaidot nosaka S.Baltiņa.

Bizness paliek bizness

Bosnijas-Hercegovinas un Melnkalnes robežu
jelgavnieki šķērsojuši jau tumsā, pa šauru kalnu grants ceļu lēni
tuvojoties kempingam, kurā pārlaiduši nakti, lai no rīta piedzīvotu
ko brīnišķīgu – raftingu Taras upes kanjonā. «Mūsu naktsmājas bija
kempingā «Modra Rijeka» (modrarijekarafting.com), kurā mūs patiešām
laipni sagaidīja. Noteikti šo kempingu varu ieteikt arī citiem, kas
vēlas izbaudīt raftingošanas priekus. Tur ir labi dzīvošanas
apstākļi, mūs nodrošināja ar hidrotērpiem un aizvizināja uz
paredzēto raftinga sākuma vietu, kas izrādās – interesanti – ir
Bosnijā-Hercegovinā. Jau sabīstamies, ka mums nav līdz pases, lai
šķērsotu robežu, bet vietējiem bizness paliek bizness, problēmu
nav, varam doties pretī vienam no skaistākajiem piedzīvojumiem manā
mūžā,» stāsta S.Baltiņa.

Raftinga piedzīvojums Taras upes
kanjonā

Ģērbti hidrokostīmā, zābakos, glābšanas vestēs
un kaskās, noklausījušies instrukciju, ko drīkst un nedrīkst darīt
raftingojot – galvenais nekrist panikā, ja izkrīt, jelgavnieki
devušies ceļā. «Tiesa, tā izkrišana man lika atkal no jauna apsvērt
domu, vai tiešām vēlos baudīt šo izklaidīti. Ilgi gan domāt nav
laika, jo tiekam sasēdināti uz gumijas piepūšamo plostu bortiem, ar
airiem rokā. Labi, ka plostam ir striķi, aiz kuriem aizāķēt pēdas
un pieturēties ar rokām, nokļūstot lielākās krācēs. Tā jūtos
drošāk, ka kādā no krācēm neizkritīšu no plosta. Ūdens, kā jau
kalnu upē, ir ļoti auksts, dzidrs, dziļš un arī ļoti tīrs, to mēs
varējām mierīgi dzert, ko arī kāri darījām. Tiesa tādā upē iekrist
nemaz negribējās, tādēļ apzinīgi centāmies pildīt instruktora
pavēles – airēt vai neairēt,» piedzīvoto stāsta S.Baltiņa. Viņa
nenoliedz, ka pirmās krāces tika sagaidītas ar bažām, cenšoties
svērties uz laivas iekšpusi, lai vajadzības gadījumā laivas vidū
mestos guļus, bet drīz vien sapratusi, ka tik vienkārši no laivas
nav izmest, un ļāvusies ainavas baudīšanai. Kādā apstāšanās vietā
upes krastā jelgavnieki metušies arī nopeldēties. Tā kā mugurā
bijis hidrotērps, tikai plikās rokas uzreiz jutušas – ūdens ir ļoti
auksts, un drīz vien no tā gribējies izkļūt.

Taras upe veido mežonīga un neaprakstāma
skaistuma kanjonu, kas ir otrs lielākais pasaulē aiz Kolorādo
kanjona Amerikas Savienotajās Valstīs. Gadsimtu gaitā šī «Eiropas
asara» ir kļuvusi par īstu dabas meistardarbu, izveidojot vairākas
skaistas aizas un upes izliekumus. «Ūdenskritumi un upes mierīgākas
daļas, krāšņās klintis un mežiem apaugušie kalni kopā veido ainavu,
par kuru ik pa brīdim gribas teikt – elpu aizraujošs skats, un tas
nozīmē – nepateikt neko. Šis skaistums katram pašam jāpiedzīvo un
jāizdzīvo,» saka jelgavniece, piebilstot, ka ne velti Taras upes
kanjons ir iekļauts UNESCO Pasaules dabas mantojuma sarakstā.
S.Baltiņa atzīst, ka viņai šis brauciens bijis fizisks un
emocionāls piedzīvojums un reizē pārdzīvojums, bauda acīm, miesai,
garam un dvēselei. «Iesaku to izbaudīt visiem, kas dodas ceļojumā
uz Melnkalni,» tā ceļotāja.

Kur tad bez Melnkalnes
Maiami?

Domubiedru grupas galamērķis Melnkalnē bija
Kotoras līcis, kas iekļauts desmit pasaules skaistāko līču skaitā.
Pa ceļam vēl iegriezušies Budvā, kas ir Melnkalnes tūrisma
metropole ar 35 pludmalēm Adrijas jūras krastā un nerimstošu
naktsdzīvi, tāpēc nereti tiek dēvēta par šīs valsts Maiami. Budvas
vecpilsēta ir izvietojusies uz nelielas pussalas un tajā apskatāma
virkne vēsturisku pieminekļu – baznīcas un klosteri, kā arī mākslas
galerijas un nelieli muzeji. Tā kā gaisa temperatūra ēnā ir +35
grādi, tad neviens nav noskaņots pašā dienas vidū laiski klīst pa
šo pilsētu, vērojot tās dzīvi. «Spriežot pēc jahtu skaita un
izmēriem piestātnēs, pieļauju, ka naksnīgā dzīve Budvā neliek
vilties nevienam izklaidēties gribētājam,» spriež S.Baltiņa.

«Cilvēki vienkārši zaudē
valodu»

«Par izslavēto Kotoras līci internetā pirms
tam bijām lasījuši: «Ieraugot vareno skatu, cilvēki nelieto nekādus
izteicienus. Viņi vienkārši zaudē valodu.» Ar mums bija līdzīgi, jo
atkal sastopamies ar nekur iepriekš neredzētu skatu – līcis sastāv
no četriem jūras šaurumiem, ko ietver augstas klintis no visām
pusēm, kas atspoguļojas tumši zilajos Adrijas jūras ūdeņos. Tas
bieži dēvēts par Eiropas vistālāk uz dienvidiem izvietoto fjordu,
bet faktiski ir izzudušas upes kanjons un neapšaubāmi viena no
gleznainākajām Melnkalnes vietām,» iespaidos dalās jelgavniece.
Ceļā gar līci atrodas vairākas skaistas pilsētas, kas veido tādu kā
ieloku. Katra no tām lepojas ar savām īpatnībām un saviem
nostāstiem. Starp šīm pilsētām ir arī Kotora, kas iekļauta UNESCO
pasaules kultūras mantojuma sarakstā. «Apmetamies netālu no šīs
pilsētas un turpmākās divas dienas dzīvojam pasakā – mums pie kājām
(apmēram 20 metrus no apartamentiem) skalojas siltā Adrijas jūra,
apartamentu saimnieces dārzā nogatavojušās vīģes, ko plūcam un kāri
ēdam, un četrdesmit astoņas stundas varam vērot skatu, kuru,
līdzīgi kā ar Taras skaistumu, nemaz nevar atbilstoši īstenajam
aprakstīt,» tā S.Baltiņa. Melnkalne (angļu – Montenegro,
melnkalniešu – Crna Gora) ir tikai 13 000 kvadrātkilometru maza
valsts, bet neaprakstāmi skaista mainīgajās dabas ainavās – kalnos,
mežos un ielejās, krāčainu upju dziļajos kanjonos, piekrastes
zeltainajās pludmalēs, vientuļos klosteros nekurienes vidū. «Tāpēc
ir skumji, kad mūsu pasaka, tāpat kā visas, reiz beidzās un mums
bija jāpošas mājupceļam. Bet es zinu, ka Melnkalnes skaistums
atmiņu gliemežvākā kā pērle audzēs labas emocijas par piedzīvoto
baudījumu, saskatīto un izjusto,» pārliecināta jelgavniece.

Aizraujošā Budapešta, kas pārsteidz ar
krusu ķiršu lielumā

Viņa stāsta, ka mājupceļā izdevies atklāt vēl
divas ceļojuma pērles – Horvātijā Svētā Jura ciemā iebraukuši melnā
tumsā, bet no rīta atkal elpa aizrāvusies – jūrā aisbergi! «Tik
dīvaini vērot jūrā klintis – vienu melnu, bet vienu pilnīgi baltu,
un balto ir vairāk. Līdz šim vēl neesmu noskaidrojusi, bet noteikti
būs jāpapēta, kas tas bija,» saka ceļotāja. Otrā pērle bijusi
iespēja iepazīt Ungārijas galvaspilsētu Budapeštu. Un tā esot
bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena, kaut arī pilsēta
jelgavniekus sagaidījusi ar pamatīgu negaisu un krusu. Dažs krusas
grauds bijis pat kārtīga ķirša lielumā! «Kad izgājām Donavas
krastā, tieši tā arī teicu – draugi, kāpēc esat šo pilsētu no manis
tik ilgi slēpuši? Diemžēl ar tām stundām, ko tur pavadījām, ir
krietni par maz, lai pilsētu iepazītu. Vakarā izbraucām ar kuģīti
pa Donavu, un šīs ekskursijas laikā (apmēram viena stunda) tiek
izstāstīti svarīgākie valsts vēstures notikumi, un pamatīgāk tiek
stāstīts par celtnēm, ko var redzēt no Donavas Budas pusē un Peštas
pusē. Skaistas, lielas, lieliski izgaismotas celtnes, no kurām
grandiozākā, protams, Parlamenta ēka. Šajā ekskursijā sapratu, ka
noteikti gribēšu pilsētā atgriezties vēlreiz, lai iepazītu šīs
celtnes un to vēsturi tuvāk,» tā S.Baltiņa. Šajā reizē jelgavnieki
paspējuši arī iziet slaveno Budapeštas tirgu, vienu no slavenā
Eifeļa projektiem, un pārliecinājušies, ka tajā ir visas Ungārijas
smaržas un garšas vienuviet.

«Mihaels Tomass ir teicis: «Iedams caur dzīvi,
izdari pats sev pakalpojumu – palēnini tempu un atrodi laiku, lai
redzētu.» Mēs to izdarījām. Un esam atgriezušies bagāti. Tās
pārdomas, emocijas, piedzīvoto, izjusto, saprasto var iegūt tikai
ceļojumā. Jo tad atveram savas sirdis, lai baudītu un saskatītu,»
tā S.Baltiņa.

Foto: no S.Baltiņas un I.Bandenieces
arhīva