Latvijas Bankas Makroekonomikas daļas vadītāja Santa Bērziņa, analizējot iemeslus, kāpēc valstī sākās krīze, prognozējot turpmākos rīcības modeļus un modelējot pāreju no lata uz eiro, ar pilsētniekiem diskutēja Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā. Piedāvājam arī laikraksta «Jelgavas Vēstnesis» lasītājiem iepazīties ar Latvijas Bankas speciālistes skatījumu par tēmu «Latvijas tautsaimniecība no lata uz eiro».
Ilze Knusle-Jankevica
Kāpēc straujajai izaugsmei sekoja krass kritums? Vai krīzes zemākais punkts aiz muguras? Kādu kaitējumu nodara budžeta deficīts un liels parāds? Kas jāmaina, lai augtu ienākumi? Ko Latvijai dos eiro? Šie ir galvenie jautājumi, par kuriem runāja Latvijas Bankas speciālisti S.Bērziņa un Kristaps Otersons.
Latvijas tautsaimniecība – maza un atvērta
Latvijas Bankas Makroekonomikas daļas vadītāja S.Bērziņa valsts tautsaimniecību raksturo kā mazu un atvērtu. Maza tā ir tāpēc, ka Latvija pati ir teritoriāli neliela, bet tas nav noteicošais faktors. Analizējot tautsaimniecību, ļoti būtisks rādītājs ir tas, cik preču un pakalpojumu valsts saražo gada laikā jeb iekšzemes kopprodukts (IKP). Salīdzot IKP 2009. gadā jaunajās ES valstīs, kuras Savienībai pievienojās pēc 2004. gada, secināms, ka Latvija ietilpst to valstu grupā, kurās IKP ir vismazākais – zem 50 000 miljoniem eiro. «Varētu domāt – ja maz saražojam, tad paši visu varam patērēt, bet te jāskatās, cik valstī ir iedzīvotāju. Latvijā arī iedzīvotāju skaits ir ļoti mazs – 2,2 miljoni –, tāpēc uzņēmējiem, lai viņi strādātu efektīvi, jāmeklē noieta tirgi ārpusē,» tā S.Bērziņa. Tomēr Latvijai ļoti svarīgs ir ne tikai eksports, bet arī imports jeb ievedpreces, jo daudzās nozarēs nākas importēt izejvielas, kuru mums pašiem nav. Latvijas ārējā tirdzniecība, tas ir, preču un pakalpojumu eksports un imports, ir 87 procenti no iekšzemes kopprodukta (2009. gadā), kas nozīmē, ka Latvijā ir samērā atvērta ekonomika. Šis rādītājs pārsniedz vidējo atvērtības koeficientu ES valstīs, tomēr pat Igaunija un Lietuva ir vēl atvērtākas. «Tas, ka Latvijā ir šāda ekonomika, nosaka arī politiku, kas jāpielieto, – mūsu valstī ir fiksētais valūtas kurss: lats ir fiksēts pret eiro. Valstīs, kurās ir fiksētais valūtas kurss, var labāk attīstīties tirdzniecība, jo valūtas kurss tik ļoti nesvārstās. Ja kurss nebūtu fiksēts, tad gadījumā, ja valsts ekonomikā ieplūstu investīcijas, piemēram, kāds nopirktu lielu kuģi vai lidmašīnu, valūtas kurss izmainītos, un to izjustu visa tautsaimniecība,» stāsta S.Bērziņa, piebilstot, ka Latvijā valūtas kurss ir fiksēts kopš 1994. gada. Pirms tam cenas kāpa ļoti strauji, piemēram, laika posmā no 1991. līdz 1993. gadam vidēji gadā cenas auga piecas reizes, bet 1992. gadā – pat desmit reizes. Pēc fiksētā valūtas kursa ieviešanas būtiski samazinājās importēto preču cenu svārstības. Neliels cenu kāpums bija vērojams no 2003. līdz 2008. gadam, bet šobrīd tās atkal samazinās. «Kopš pagājušā gada rudens vērojama deflācija, un tā ir nepieciešama, lai mēs atgūtu konkurētspēju,» uzsver speciāliste.
Izaugsme – pārāk strauja
Pēc pievienošanās ES Latvijā bija straujāk augošā ekonomika visā Savienībā – laika posmā no 2003. līdz 2007. gadam IKP pieauga par aptuveni desmit procentiem gadā, kamēr vecajās valstīs tie bija divi trīs procenti. «No vienas puses, šāds straujš kāpums ir pozitīvs, jo aug iedzīvotāju labklājība, bet tam ir arī mīnusi. Valstī ieplūda investīcijas, kas ir nepieciešams, lai attīstītos rūpniecība, pieaugtu darba vietu skaits, bet Latvijā radās augstas peļņas izaugsmes iespējas nozarēs, kas saistītas ar nekustamo īpašumu, – nekustamo īpašumu tirgus, būvniecība,» tā S.Bērziņa.
2008. un 2009. gadā sekoja ļoti straujš kritums – apmēram par 20 procentiem. Kāpēc tā notika? Kāpēc neturpinājās attīstība? Latvijas Bankas speciāliste norāda, ka globālā krīze jau ir izvērtējama un izkristalizējies, kādu ietekmi uz valsti tā ir atstājusi. «Ļoti būtiski ir, kā valsts attīstījās pirms krīzes un vai attīstība bija sabalansēta. Latvijā izaugsme bija strauja, bet ne sabalansēta,» tā S.Bērziņa. «Labajos laikos» vidēji gadā Latvijas komercbankās ieplūda 2,4 miljardi latu no ārvalstīm, auga pieprasījums pēc naudas un arī ārējā aizņemšanās – 2009. gadā aizņēmuma summa bija 21 miljards latu. «Tomēr kreditētas tika jau pieminētās nozares, kas saistītas ar nekustamo īpašumu, kas solīja un deva vieglu peļņu, nevis ražošana – jomas, kas dotu stingru pamatu un krīzes laikā mīkstinātu kritienu,» skaidro S.Bērziņa.
Konkurētspējas zaudēšana
Nekustamā īpašuma burbulis izraisīja ļoti strauju algu kāpumu būvniecības jomā. Lai noturētu savus darbiniekus, arī ražošanas un apstrādes rūpniecības uzņēmumi bija spiesti celt algas. «Mūsu uzņēmumi konkurencē ar citu valstu uzņēmumiem, kur algu kāpums nebija tik straujš, vienkārši zaudēja savu konkurētspēju,» rezumē speciāliste. Viņa uzskata, ka «uguni piekūra» arī valdība, kas pat treknajos gados, kad vajadzēja veidot valsts budžetu bez deficīta un uzkrājumus, tērēja vairāk nekā ieņēma. Piemēram, mūsu kaimiņvalsts Igaunija bija tālredzīgāka, veidoja budžeta pārpalikumu un krīzi neizjuta tik sāpīgi kā mēs, turklāt jau no nākamā gada 1. janvāra Igaunijā ieviesīs eiro.
Nākamgad «jānogriež» 406 miljoni
S.Bērziņa norāda, ka valdībai tagad veicams svarīgs uzdevums – jāsamazina izdevumi atbilstoši ieņēmumiem, lai valsts atgūtu uzticamību un uzņēmēji konkurētspēju. Tātad – jākonsolidē valsts budžets. «2009. gadā valsts no Starptautiskā Valūtas fonda saņēma aizdevumu. Ja šī aizņēmuma nebūtu, konsolidācija būtu jāveic uzreiz un budžets jāsamazina par miljardu latu. Tagad to varam darīt pakāpeniski,» skaidro speciāliste. Nākamā gada budžetā nepieciešamā konsolidācija ir 406 miljoni lati, lai mazinātu deficītu līdz sešiem procentiem no IKP. Uz jautājumu, vai vajadzēja aizņemties, Latvijas Bankas pārstāvji atbild, ka jā, turklāt šī krīzes epicentrā bijusi praktiski vienīgā iespēja aizņemties par saprātīgām procentu likmēm. Viņuprāt, ja budžeta konsolidācija tiks veikta kā plānots, nebūs jāizmanto viss aizņēmums. «Kāds varbūt teiks – kāpēc neizmantot, ja šo naudu var kaut kur ieguldīt? Atbilde ir vienkārša: par aizņēmumu ir jāmaksā procenti,» tā S.Bērziņa. Šobrīd valsts par aizņēmumu procentos maksā 250 miljonus latu, kas ir apmēram viena gada budžets izglītībai, un, jo lielāks parāds, jo lielāki procenti. 2014. gadā prognozētā summa, kas būs jāmaksā procentos, ir 400 miljoni latu.
Zemākais punkts aiz muguras
Latvijas Bankas speciālisti uzsver, ka budžeta konsolidācija mazina nepieciešamību aizņemties, kas savukārt ļaus stabilizēt ekonomisko situāciju valstī. Pirmās ekonomikas atveseļošanās pazīmes parādījās jau gada sākumā, un pamazām situācija uzlabojas – uzņēmumi atgūst konkurētspēju, eksporta apjomi sasnieguši pirmskrīzes līmeni, pamazām aug arī IKP.
Tomēr Latvija joprojām ir viena no zemāko ienākumu valstīm Eiropā. Latvijā arī darba ražīgums ir viens no zemākajiem ES – zemāks ir tikai Rumānijai un Bulgārijai. Līdz ar to arī strādājošajiem atalgojums ir zems, kas automātiski nozīmē zemus nodokļu ienākumus valsts kasē un mazas pensijas.
Speciālisti ir pārliecināti – lai kaut ko mainītu, jāveic izglītības, pētniecības lomas un augstas pievienotās vērtības produktu īpatsvara palielināšana tautsaimniecībā. Tad celsies arī dzīves līmenis valstī. «Ja Latvijā būtu vairāk tādu uzņēmumu kā, piemēram, zāļu ražotājs «Grindeks», kura produkcijai ir pietiekami liela pievienotā vērtība, ko rada izglītoti speciālisti un inovācijas zinātnē, Latvijā vidējā pensija būtu 380 lati,» ilustrē K.Otersons. Viņaprāt, viena no iespējām, kas par maz Latvijā izmantota, ir ES struktūrfondu finansējums.
Ceļā uz eiro
Ja Latvijai izdotos izpildīt Māstrihtas kritērijus, kas veicinās arī stabilitāti un attīstību, varēsim domāt par eiro ieviešanu. Šobrīd valdība kā mērķdatumu noteikusi 2014. gada 1. janvāri. «Lai gan eiro ieviešana nav pašmērķis, tai ir vairāki pozitīvi aspekti ilgtermiņā. Patērētāju ieguvums būs caurspīdīga cenu veidošana (konkurence rada zemākas cenas), un tūristiem ceļošana kļūs ērtāka un izdevīgāka, jo nebūs jāmaina nauda un jāmaksā komisijas maksa. Uzņēmējiem drošāka, lētāka, ērtāka kļūs savstarpējā tirdzniecība, jo mazināsies valūtas risks un tiks likvidētas valūtas maiņas izmaksas, kā arī palielināsies investīciju piesaiste – būs zemākas procentu likmes un pieejamāki kredīti. Ieguvēja būs arī valsts, jo līdz ar eiro ieviešanu pieaugs izaugsmes iespējas caur ārējās tirdzniecības un investīciju pieaugumu un radīsies pieejamāki un lētāki finansējuma avoti, turklāt, kas nav mazsvarīgi, arī krīžu laikā,» K.Otersons. Viņš uzsver, ka tas, ka pēc eiro ieviešanas varētu pieaugt cenas, ir mīts. «Eiro ieviešanas efekts uz inflāciju ir pētīts, un tas nav pārāk liels. Atšķiras vienīgi cenu pieaugums precēm un pakalpojumiem, ko grūti salīdzināt, piemēram, cenas restorānos, jo nevar jau pateikt, vai restorāns Vācijā ir labāks par restorānu Itālijā,» skaidro R.Otersons. Tāpat pētījumi ir pierādījuši, ka cilvēki neatceras objektīvo cenu vietējā valūtā, viņiem šķiet, ka tā bijusi zemākā. «Šāds pētījums tika veikts Itālijā – iedzīvotājiem tika jautāts, cik liru maksāja kino biļete pirms eiro ieviešanas. Patieso cenu atcerējās tikai nedaudzi respondenti,» piebilst S.Bērziņa.
Individualitāte nepazudīs
K.Otersons norāda, ka cilvēkus māc bažas par to, ka zaudēsim savu naudu, ka atkal mums būs sveša nauda. Viņš mierina, sakot, ka katra valsts drīkst izvēlēties eiro monētu nacionālo dizainu. «2004. gadā bija ideju konkurss par to, ko tad atveidot uz eiro monētām. Saņēmām vairākus simtus ideju, bet uzvarēja jēkabpilietes Ilzes Kalniņas priekšlikums attēlot uz monētām fundamentālas nacionālās vērtības – valsts ģerboni, tautumeitu un Brīvības pieminekli,» stāsta speciālists. Tiesa, nokaļot pirmos paraugus, nācās secināt, ka monētas izmērs ir par mazu, lai uz tā varētu atainot Brīvības pieminekli. Neskatoties uz to, katras jaunas valsts pievienošanās Eirozonai ir priecīgs notikums numismātiem. «Jau tagad mums raksta interesenti no visas pasaules un jautā, kad būs iespējams saņemt eiro ar Latvijas simboliku,» piebilst Latvijas bankas speciālists.
Foto: Ivars Veiliņš
22.5 °C,
2 m/s,
76.4 % 
22.5 °C,
2 m/s,
76.4 %