Pieprasītākos pārtikas produktus – maizi, pienu un gaļu – atšķirībā no jauna uzvalka vai kleitas diezin vai, arī īpaši cītīgi meklējot, pircējs atradīs kādā vietā uz pusi lētāk nekā citur, taču ar pārtikas cenām ir citādi: arvien biežāk tiek meklētas atbildes, kāpēc ražotājs savu produkciju pārstrādātājiem spiests pārdot par niecīgu cenu, bet mums veikalā tā jāpērk par nesamērīgi augstu.
Sintija Čepanone
Pašiem veikalniekiem gan tā nešķiet – viņi lēš, ka uzcenojums esot vien vidēji 20 procenti, un cenas veikalu plauktos sauc par adekvātām. Kamēr tirgotāji spītīgi turas pie saviem apgalvojumiem, pircēji arvien rūpīgāk pēta cenas un iepirkties izvēlas tur, kur dabūjama lētāka vai svaigāka produkcija. Taujājot par vietu, kur jelgavnieki iegādājas pārtikas produktus, aizvien biežāk var dzirdēt atbildi: «Lielveikalā. Tur ir ērtāk, viss vienuviet, turklāt preču cenas vairs neatšķiras no tirgus.» Tomēr netrūkst arī tādu, kas atsevišķu produktu cenu starpību pamanījuši – veikalā dārgāk, tāpēc dodas uz tirgu.
Cik zaļi ir zaļumi? «Manuprāt, tirgū šo to tomēr var iegādāties par zemāku cenu, jo var pakaulēties, turklāt prece te noteikti ir svaigāka. Piemēram, svaiga cūkgaļa – tirgū labu gabaliņu varu nopirkt par 1,60 – 1,80 latiem kilogramā, veikalā bez 2,30 latiem nemaz neej klāt!» saka pensionāre Laimrūta Jumiķe, kas tirgū parasti iegādājas arī piena produktus, kādu zaļumu un dārzeni. Tirgus pārdevēji atzīst, ka lielākā krīze jau pārvarēta un pamazām viss nostājas savās vietās. Tikko parādījās lielveikali, dzīvība tirgū apsīkusi, taču pamazām tā atgriežas. «Es kā tirgotāja to ļoti izjūtu: lielveikalos visas preces – gan pārtikas, gan nepārtikas – ir vienuviet, tur var piedāvāt akcijas, līdz ar to pircējam tas ir gan ērtāk, gan lētāk. Bet mēs cenu būtiski nolaist nevaram,» Rūta Buse no Svētes, kas uz tirgu atvedusi pašas audzētus dārzeņus un zaļumus, atzīst, ka tirgošanas apjomi būtiski sarukuši. «Tirgū pērk arvien mazāk un mazāk. Vakar ietirgoju tikai 20 latus. Ja no tā atņem trīs latus darbadienā, četrus brīvdienā, ko maksāju par vietu, benzīnu, ko iztērēju ceļam, pāri daudz nepaliek. Knapi pa nullēm tieku cauri,» viņa atklāj, līdztekus citiem lauku labumiem par 1,50 piedāvājot kilogramu sīpolloku, par 1,20 – jaunos burkānus, par 1,50 – lapu salātus, par 25 santīmiem – buntīti diļļu. Līdzīgas cenas ir visiem dārzeņu un zaļumu pārdevējiem tirgū. Tirgotāja Elita neslēpj – tādu, kas šausmās saķer galvu, ieraugot sīpolloku cenu – 1,20 latu –, netrūkst, taču viņai atbilde parasti jau gatava: «Ejiet uz lielveikalu un pērciet par pieciem latiem kilogramā!» «Kad Latvijā ir ražas laiks, «Rimi» veikalos lielākā daļa dārzeņu ir no Latvijas. Savukārt «nesezonā» pašu audzētu dārzeņu un augļu īpatsvars sarūk,» pauž «Rimi Latvia» mārketinga un sabiedrisko attiecību vadītāja Zane Eniņa. Pārlūkojot «Rimi» zaļumu stendu, šķiet, ka sezona tā īsti vēl nav sākusies, jo tie lielākoties auguši Igaunijā, Itālijā, Maķedonijā. Piemēram, 200 grami salātu no Igaunijas maksā 0,78 latus, buntīte (30 grami) itāliešu diļļu – 88 santīmus, savukārt par kilogramu jauno kāpostu, augušu Maķedonijā, jāšķiras no 58 santīmiem. Vien 2. šķiras sīpollokus, audzētus Latvijā, var iegādāties par 4,65 latiem kilogramā. Arī lielveikalā «Maxima» galvenokārt nopērkami citviet auguši zaļumi – kilograms jauno kāpostu no Nīderlandes maksā 85 santīmus, kilograms diļļu no Itālijas – 4,89 lati. Pēcpusdienā tirgū – lētāk «Nav ne lētāk, ne dārgāk, bet citādāk gan,» tā, salīdzinot ar lielveikaliem, par svaigu gaļu saka kāda pārdevēja tirgū. Par pircēju trūkumu viņa nesūdzas, jo tirgū svaigu gaļu iegādājas tie, kas novērtē kvalitāti, un tādu netrūkst. «Pircēji zina, ka tirgū pārdod gaļu, kas nākusi tieši no audzētāja – tikko cirstu, svaigu –, turklāt jo lielāku daudzumu gaļas grib nopirkt, jo par zemāku cenu to var iegādāties,» pārdevēja atklāj, ka ikviens tirgotājs ir ieinteresēts iztirgot visu produkciju, tieši tādēļ īsi pirms tirgus slēgšanas lielai daļai svaigas gaļas cena par pārdesmit santīmiem tiek pazemināta. No rītiem cūkgaļa tirgū maksā, sākot no diviem līdz pat teju četriem latiem par kilogramu. Piemēram, lai tirgū iegādātos cūkas karbonādi, jārēķinās ar vidēji 3 – 3,70 latiem, šķiņķi var nopirkt par 2,30 – 2,70, cauraudzi – 1,80 – 2 latiem. Svaigas gaļas tirgotāji atzīst, ka cenu lielā mērā ietekmē ražotājs – atkarībā no pakalpojuma izmaksām cūkaudzētājs cenu var pazemināt vai, gluži otrādi, paaugstināt, taču ir garantija, ka cūka augusi tepat Elejas, Glūdas vai kādā attālākā pagastā tepat Latvijā. Par svaigas cūkgaļas izcelsmi lielveikalu cenu zīmes gan klusē, taču, lai svaigu cūkgaļu iegādātos lielveikalos, jārēķinās ar nedaudz lielāku maksu par kilogramu. Piena produktiem un maizei cena līdzīga Krietni pieticīgāks tirgū ir piena produktu piedāvājums, jo agrāk pārpildītajā piena paviljonā šo preci piedāvā vien SIA «Miezītes serviss» – tas pats uzņēmums, kas nelielā veikaliņā turpat tirgus teritorijā. «Galvenokārt izvēlamies Tukumā ražotos piena produktus, jo tie ir gan kvalitatīvi, gan salīdzinoši lētāki. Turklāt mums katru dienu tiek piegādāta svaiga prece,» saka pārdevēja Inese. Viņa spriež, ka cenu starpības salīdzinājumā ar lielveikaliem piena produktiem praktiski nav – dažkārt tur iespējams iegādāties pat izdevīgāk, jo lieltirgotāji var atļauties akcijas. Kā novēroja «Jelgavas Vēstnesis», tirgū liels pieprasījums pēc sveramajiem piena produktiem. Piemēram, Bauskā ražoto sveramo sviestu (82,5%) tirgū iespējams iegādāties par 3,75 latiem kilogramā, biezpienu – par 2,20 latiem, savukārt lita krējuma izstrādājuma cena ir 85 santīmi. Pārlūkojot piena produktu sortimentu lielveikalā, nākas secināt, ka tas ir krietni daudzveidīgāks nekā tirgū un gluži tāpat kā maizei cenu starpība ir minimāla – vien pāris santīmu. Un lielveikalā uzrunātie pircēji ir vienisprātis – apsverot visus «par» un «pret», piena produktus izdevīgāk ir iegādāties lielveikalā, nevis tirgū. Kā skaidro «Maxima» preses sekretārs Ivars Andiņš, piena produktu cenas pēdējā laikā atsevišķi ražotāji, piemēram, «Tukuma piens», noteiktām produktu grupām «Rīgas piensaimnieks» un Rīgas Piena kombināts, ir pazeminājuši, tādējādi arī lielveikalos šo ražotāju produkciju attiecīgi iespējams tirgot par pircējam izdevīgāku cenu. «Sācies mērens atsevišķu produktu cenu samazinājums,» tā I.Andiņš. Piena produktu ražotāji neatklāj cenu politiku, tostarp, kādēļ cena sarukusi, taču tirgotāju aprindās lēš, ka tas tādēļ, ka «aizklapējies» ienesīgais ārzemju tirgus. Proti, vēl pagājušajā gadā piens ticis pārstrādāts pulverī un par augstu cenu pārdots ārzemēs, savukārt šogad to vairs neņem pretī, tādēļ liels daudzums piena, ko pērn izmantoja šim mērķim, jārealizē vietējā tirgū, ko var izdarīt, vien pazeminot cenu.
Kur paliek starpība? Kamēr veikalā pienu pērkam pat par 70 santīmiem, zemnieki to spiesti uzpircējiem pārdot par 16. «Manā saimniecībā ir 18 govis. Dienā izslaucu vidēji 250 – 300 litrus piena, kurus piensaimnieku kooperatīvajai sabiedrībai «Pienava» nododu par 16 santīmiem litrā. Savējiem litru piena «no rokas» tirgoju par 50 santīmiem litrā. Tad rēķiniet – uz tonnu piena es zaudēju turpat 40 latus,» «vienkāršo matemātiku» atklāj kādas zemnieku saimniecības īpašniece. Matemātika vienkārša, bet nelegāla – zemniekam nav tiesību tirgot «pa tiešo»: oficiāli vari saņemt savus 16 santīmus par litru un brīnīties, kur tā cena veikalā izaug līdz 70. ««No rokas» lauksaimnieki tirgot nedrīkst: lai to darītu, jāiziet vesela procedūra, un tas viss maksā bargu naudu, bet šādas produkcijas pieprasījums ir liels, un kāpēc atteikties no šādas gan tirgotājam, gan pircējam izdevīgas «andeles»? Cilvēki jau arī nav muļķi – zina, ka no veikalā pirkta piena ne krējumu nosmelt, ne rūgušpienu iegūt, tieši tāpēc izvēlas pirkt «no rokas»,» tā zemniece. Viņa gan pati nerealizē biezpienu un krējumu, taču zina teikt, ka kolēģi par kilogramu īsta lauku biezpiena prasa 2,50 latus, savukārt puslitrs krējuma (nevis krējuma izstrādājuma) pie viņiem maksā latu. Līdzīga situācija ir arī ar cūkgaļu. «Par kilogramu cūkgaļas veikalos prasa apmēram divus trīs latus – es savējiem pašlaik tirgoju par vidēji 1,85 latiem. Citiem cena ir vēl zemāka,» atklāj saimniece. Kāpēc šāda cenu starpība? Kā skaidro kāds cūkaudzētājs – tas tāpēc, ka «Latvija ir muļķu zeme». «Agrāk saimnieks cūku gaļas realizēšanai drīkstēja kaut mājās, tagad visam jābūt sertificētam, un pat uz kautuvi lops jānogādā ar sertificētu transportu. Par to, lai sertificētā kautuvē nokautu bekonu, man jāmaksā 12 latus, lai sivēnmāti – 18 – 20. Sarēķinot visus šos izdevumus, sanāk, ka ceturtā daļa cūkas vienkārši izkūp gaisā un mana kā audzētāja peļņa sanāk labi ja 15 procenti no viena lopa, nemaz nerēķinot savu ieguldīto darbu,» skaidro cūkaudzētājs. Taču, tiklīdz jautājums par cenu starpību tiek adresēts pārstrādātājiem vai tirgotājiem, dzirdamas vien izvairīgas atbildes par līgumiem, komercnoslēpumiem un godīgumu. Ja pārstrādātāji pa lielākai daļai vispār klusē, cik no 70 santīmiem par piena litru paliek viņu kabatā, tad tirgotāji vēl ir mazliet pielaidīgāki. I.Andiņš apgalvo, ka tas ir apmēram 20 procenti. «Turklāt pārtikas produktiem uzcenojums ir mazāks nekā nepārtikas precēm,» viņš teic, neslēpjot, ka katrs tirgotājs cenu precēm nosaka atkarībā no kopējās situācijas tirgū, tostarp salīdzinot to ar konkurentiem, tādējādi «lielveikalu uzcenojums ir objektīvs». Uz aptuveni 20 procentu uzcenojumu lielveikalos «mazie» tirgotāji gan raugās skeptiski un šim ciparam netic. Viņuprāt, tas patiesībā ir krietni lielāks. Līdzīgi uzskata arī zemnieki, norādot, ka citādi pārāk iespaidīga summa «izkūp gaisā».