Pilsētā

Pēdējos gadus vienīgais uzņēmums, kas piesakās pašvaldības konkursā par ielu uzturēšanu pilsētā, ir SIA «Kulk», un tas arī saņem lielākos iedzīvotāju pārmetumus par nekvalitatīvi aizlāpītām bedrēm, nenogreiderētam ielām, nenošķūrētu sniegu… Taču SIA «Kulk» valdes priekšsēdētājs Gunārs Bubulis ir pārliecināts – ja strādātu cits uzņēmums, darbu kvalitāte nevarētu būt labāka.

Kristīne Langenfelde

Pēdējos gadus vienīgais uzņēmums, kas piesakās pašvaldības konkursā
par ielu uzturēšanu pilsētā, ir SIA «Kulk», un tas arī saņem
lielākos iedzīvotāju pārmetumus par nekvalitatīvi aizlāpītām
bedrēm, nenogreiderētam ielām, nenošķūrētu sniegu… Taču SIA
«Kulk» valdes priekšsēdētājs Gunārs Bubulis ir pārliecināts – ja
strādātu cits uzņēmums, darbu kvalitāte nevarētu būt
labāka.

«Jelgavas Vēstnesis» jau pagājušajā nedēļā rakstīja par šogad
paredzētajiem ielu rekonstrukcijas un uzturēšanas darbiem, kam
kopumā šogad atvēlēti gandrīz septiņi miljoni latu. Pēc
publikācijas laikraksts saņēma vairākus iedzīvotāju jautājumus, kas
pārsvarā saistīti ar ielu uzturēšanu. Jautājumus apkopojām un uz
sarunu aicinājām SIA «Kulk» valdes priekšsēdētāju G.Bubuli.

Jūs sakāt, ka cita uzņēmuma darba kvalitāte nevarētu būt
labāka. No kurienes tāda pārliecība?

Nav svarīgi, vai darbus veic Jānis vai Pēteris, pasūtītāja prasības
jāizpilda kā vienam, tā otram. Un šie standarti, kas mums jāievēro,
ir ļoti augsti. Tāpēc neviens uzņēmums nav ieinteresēts strādāt
slikti, jo skaidrs, ka paviršu darbu nepieņems, tas būs
jāpārstrādā. Protams, iedzīvotājs jau varbūt to arī neizprot un
brīdī, kad kaut kur gadījies misēklis, uzreiz uzdod jautājumu: cik
tad atkal pašvaldībai vajadzēs ieguldīt naudu, lai firmas
neizdarības novērstu? Pašvaldība neiegulda neko! Ja izpildītāja dēļ
darbā ir brāķis, visus izdevums sedz uzņēmums. Tātad padomājiet,
kāda uzņēmumam jēga darbu paveikt slikti un pēc tam par savu naudu
pārtaisīt?!

Labi, bet ir jau arī citas lietas, kas varbūt paslīd garām. Proti,
jelgavnieki esot manījuši, ka uzņēmums iepērk asfaltu bedrīšu
lāpīšanai, bet rezultātā bedrītēs nav ne smakas no tā – tās
aizpildot ar šķembām un piķi. Tā teikt, uzņēmums nelegāli
piepelnās.

Runāt jau var daudz. Bet patiesība ir tāda, ka bedrīšu lāpīšanai ir
vairākas metodes, piemēram, ar asfaltu vai ar granīta šķembām un
emulsiju. Profesionāli pat granīta šķembas ir labāks materiāls, jo
tās ir vairākas reizes izturīgākas par parasto asfaltu. Saprotu, ka
cilvēks, kurš nav profesionālis, redzot kaut ko tādu, nodomā –
kārtējā mahinācija, bet patiesība ir pavisam cita.

Pieļauju, ka vēl vienkāršam cilvēkam varētu šķist nesaprotami,
kāpēc, bedri aizlāpot, tai pa virsu uzber kaudzīti sīkšķembu, kas
tāpat tūlīt tiek iznēsātas un pēc brīža jau sakrājas ielas malā.
Redziet, ja, lāpot bedrītes, mēs varētu pilnībā slēgt satiksmi
konkrētā ielā, tad tas nebūtu nepieciešams, bet, tā kā tas nav
reāli, tad šīs sīkšķembas pilda tādu kā miltu funkciju mīklai –
mēs, gatavojot mīklu, taču tai pa virsu vēl uzberam miltus, lai
nelīp pie rokām. Un šajā gadījumā ir līdzīgi – lai ielāpu uzreiz
neizbojā, tiek izmantotas šķembas. Protams, tad, kad tās iznēsātas
gar ielu malām, mēs tās savācam.

Un kā ar to bedrīšu lāpīšanu ziemā?

Jā, jā, man jau arī saka: ko tie tavi veči tur dara?! Protams,
bedrīšu lāpīšana ziemā nav tik efektīva, taču, ja tas netiks
darīts, tad pavasari mēs sagaidīsim ar vēl briesmīgākām ielām.
Kāpēc rodas bedres? Tāpēc, ka ielai tāpat kā jebkurai citai lietai
ir savs kalpošanas laiks, Jelgavā vairumam ielu šis laiks jau sen
kā beidzies. Saprotiet taču, ka Jelgavā nav ielu – es te strādāju
jau kopš septiņdesmitajiem gadiem un zinu, kā padomju laikos būvēja
ielas. Tolaik kapitālie remonti notika pēc stingra plāna. Jā,
virskārtas atjaunošanai vēl, bet kapitālajiem remontiem vienkārši
nebija materiālu – tas taču bija deficīts, tāpēc arī tas, ko mēs
tagad saprotam ar vārdu «rekonstrukcija», nenotika. Tāpēc arī
Jelgavas ielas pat definīcijai «iela» nebija ne tuvu. Iela jau nav
tikai asfalts – galvenais ir ielas pamats, bet Jelgavā to pamatu
neviens ilgus gadus nav būvējis, un, ja ielai nav pamata, tad nevar
gribēt, ka uz tās turēsies jaunuzklāts asfalts. Tāpēc par ielu
būvniecību var sākt runāt tikai pēdējos astoņos gados, kad patiesi
ielas tiek rekonstruētas atbilstoši visiem standartiem. Pārējās
nosaukt par ielām nav iespējams.

Bet šādi lāpot un lāpot jau sen kādu ielu varēja
noasfaltēt!

Un Jelgava to jau sāk darīt. Protams, naudas ir tik, cik tās ir,
bet paskatieties, kā pagājušajā gadā tapa jauns asfalts Kalnciema
ceļā un Tērvetes ielā – jā, tā nav rekonstrukcija, tikai bedrīšu
lāpīšana aizstāta ar jaunu asfalta virskārtu, kas kalpos gadus
trīs, piecus, bet efektu cilvēks uzreiz pamana. Protams, tas ir
dārgāk nekā lāpīt bedrītes, pilsēta nevar atļauties to īstenot
uzreiz visās ielās, taču tas noteikti jāturpina arī šogad. Un
saprotu, ka tas arī notiek – šogad, rekonstruējot Dobeles šosejas
posmu un ielas ap Zemgales Olimpisko centru, vēl pirms tam jauna
asfalta virskārta tiks uzklāta apbraucamo ceļu ielām. Un tas
nozīmē, ka, piemēram, Aspazijas, Asteru, Strazdu, Aviācijas un
citās ielās un to posmos līdz ar jaunuzklāto segumu braukšana jau
kļūs daudz patīkamāka. Tāpat «Pilsētsaimniecība» pēc šāda principa
paredz sakārtot vēl vairākus ielu posmus, piemēram, Sudrabu Edžus,
Salnas, Ausekļa, Svētes, K.Barona, un tas ir apsveicami.

Bet arī par asfalta klāšanu dzird ne tādus vien nostāstus –
proti, «Kulk» no «Igates» asfaltu iepērk par vienu cenu, bet
atskaitēs pašvaldībai norādot citu, jau daudz augstāku. Atkal esot
iespēja piepelnīties!

Ziniet, kas veido cenu? Par vienu summu mēs to nopērkam no
«Igates», bet mums tā ir jāpiegādā vajadzīgajā vietā, un, protams,
šīs izmaksas pieaug, bet tikai par loģistikas daļu, vairāk nu
nekādi. Tur jau jābūt muļķim, liekot virsū kaut kādu neloģisku
uzcenojumu, lai piepelnītos. Tas ir pilnīgi izslēgts. Saprotiet,
ceļu būvē valda ārkārtīgi sīva konkurence un šāds uzņēmējs, kas
mākslīgi sadārdzina pakalpojuma cenu, pēc tam nevienā konkursā
neuzvarēs. Tā jau būtu pašnāvība! Labi, mēs tā vienā konkursā pāris
tūkstošu nopelnītu, bet jau nākamajā mūs vienkārši izmestu no
tirgus. Tur nav loģikas. Gluži pretēji – mēs nemitīgi rēķinām, kur
asfaltu iepirkt lētāk, un pagājušajā gadā, kad «Igate» vairākas
reizes paaugstināja cenu savam asfaltam, mēs jau kalkulējām, vai
lētāk to nav iegādāties Rīgā. No vienas puses, tur piedāvāja lētāku
cenu, bet, no otras, – ja mums jāskatās, kā to nogādāsim Jelgavā,
jāsaprot, ka ceļa izmaksas noteikti būs augstākas nekā pērkot
asfaltu mūsu pilsētā. Tāpēc pagaidām palikām pie «Igates».

Šogad, no vienas puses, pakalpojumi kļūst lētāki, jo krītas
pieprasījums, no otras puses, ir sadaļas, kur izmaksas aug. Jau
pagājušajā gadā varējām vērot, ka pašvaldībai izdevās virkni
konkursu noslēgt par lētāku cenu nekā sākotnēji bija plānots, tā
ietaupot līdzekļus, ko pēc tam varēja ieguldīt citu ielu
sakārtošanā. Piemēram, jau pieminētā Tērvetes iela un Kalnciema
ceļš, kam asfalta virskārtu uzlēja par ietaupīto naudu no Rīgas
ielas rekonstrukcijas. Kā tad šogad būs ar jūsu
pakalpojumiem?

Mēs saprotam, ka pašvaldībai naudas kļūst mazāk, tāpēc esam spiesti
meklēt risinājumus, lai arī mūsu pakalpojums nekļūtu dārgāks, tieši
pretēji – cena saruktu. Lai to sasniegtu, šobrīd uzņēmumā darām to
pašu, ko dara valsts un pašvaldības, – samazinām visus iespējamos
izdevumus. Protams, tas ir ļoti sāpīgi, bet algas saviem
darbiniekiem esam pamatīgi «apgriezuši». Vēl pagājušā gada sākumā
noteicējs bieži vien bija darbinieks – profesionāļu savā jomā
trūka; ja gribēji labu strādnieku, noteikumus varēja diktēt viņš.
Tagad situācija ir pavisam cita – aug bezdarbs, algas sarūk, darba
ņēmējs noteikumus vairs nediktē, tagad drīzāk uzņēmējs var sākt
izvēlēties labāko, apstākļu spiests, diktējot savus noteikumus.
Protams, optimizējam arī darba procesu, tāpat degviela kļuvusi
lētāka, un tas viss kopā ļaus mums pazemināt darba izmaksas. Taču
tajā pašā laikā kvalitāte noteikti nedrīkst ciest – tam mēs sekosim
līdzi ļoti rūpīgi.