Pateicības vārdi, aizkustinājuma asaras, mīlestības apliecinājumi pret savu valsti un pilsētu – Latvijas 90. gadadienas priekšvakarā Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, pasniedzot pilsētas augstākos apbalvojumus – Goda zīme un Pateicības raksts – paldies teica cilvēkiem, kas ar saviem darbiem apliecinājuši cieņu savai pilsētai un dzīvi veltījuši Jelgavas izaugsmei. «Jelgavas Vēstnesis» viņus uzrunāja, lai taujātu, ko viņiem nozīmē šis apbalvojums. Goda zīme tika pasniegta trijiem jelgavniekiem, savukārt ar Pateicības rakstu gods apliecināts deviņiem cilvēkiem.
Maija Ukstiņa, Jelgavas Bērnu un jaunatnes sporta skolas un mūsu paraolimpiešu trenere:
«Goda zīme – tas ir augstākais novērtējums ne tikai man, bet visai invalīdu kustībai, manai skolai, sporta skolotājiem, audzēkņiem. Tas noteikti nav tikai mans nopelns – noliecu galvu sava skolotāja Rolanda Čuhalova priekšā, kurš man, septiņus gadus vecai meitenei, iemācīja mīlēt sportu, un tagad, pēc daudziem sportam veltītajiem gadiem, pavisam noteikti varu apgalvot, ka ne brīdi neesmu gribējusi mainīt savu profesiju, tādēļ jo īpašs prieks, ka novērtēts tiek arī darbs šajā jomā.
Kas man sniedz vislielāko gandarījumu? Tie noteikti ir manu audzēkņu augstie rezultāti un kolēģu sasniegumi. Mana pilsēta – Jelgava. Visu mūžu šeit esmu dzīvojusi, un ir patiess prieks redzēt, kā pilsēta izmainījusies, – es eju pa ielu un smaidu! Tieši to arī novēlu citiem, jo esmu pārliecināta, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Uzņemiet visu ar smaidu!»
Jānis Bunkšs, bijušais Jelgavas domes priekšsēdētājs:
«Patiesībā jau Goda zīmes piešķiršana šogad man uzvēdī atmiņu smaržu. Atmiņā atsaucu pārmaiņu laiku – notikumus deviņdesmito gadu sākumā un pat mazliet senākus, cilvēkus, ar kuriem kopā strādāts… Turklāt Goda zīmi saņems arī Aina Labanovska, ar ko kopā bijām Tautas frontes domē. Tieši tādēļ šī apbalvojuma pasniegšana man saistās ar Latvijas jubilejas gadu un ir vairāk kā atskats tuvākā un tālākā pagātnē. Patiesību sakot – biju pārsteigts par man izrādīto godu.
Protams, varam runāt par to, ka Latvijā un visā pasaulē tagad ir sarežģīta situācija, un mēs Latvijā nevaram būt izolēti no norisēm citās valstīs, tomēr nākotnē es raugos cerīgi – citādi nemaz nevar būt! Viss taču notiek uz labu – piemēram, mūsu pilsēta. Nevar taču nepamanīt, ka tā kļuvusi vizuāli pievilcīgāka, un tas ir patīkami.»
Aina Labanovska, pensionāre:
«Pilsētas augstākais apbalvojums – Goda zīme – ir apbalvojums ne tikai man, bet arī cilvēkiem, ar kuriem savulaik kopā strādājām, mūsu darbam, aizrautībai, ar kādu iesaistījāmies Tautas frontes domē. Tam es veltīju trīs gadus, un Tautas fronti Jelgavā vadīju, jo tas bija mans aicinājums, mana pārliecība. Taču, visticamāk, Goda zīme ir kā pateicība ne tikai par šo laiku, bet par manu dzīvi, visa mana mūža darbu, kura laikā vienmēr esmu bijusi uzticīga Jelgavai, četrdesmit gadus strādājot par advokāti.
Šajos svētkos patiesi ir apziņa, ka godā atkal tiek celts patriotisma jēdziens, kam vēl pavisam nesen nepievērsa vajadzīgo uzmanību.
Kopā ar mazbērniem skatījos «Rīgas sargus», esmu runājusi ar viņiem par nozīmīgajiem notikumiem Latvijas vēsturē, lai viņi tos izprastu, lai novērtētu, ka arī viņu vecvectēvs cīnījies par brīvību…»
Maija Skusta, Jelgavas novada politiski represēto apvienības «Staburadze» lietvede:
«Divus gadus esmu strādājusi, lai memoriālā Svētbirzē būtu apkopoti visu politiski represēto jelgavnieku vārdi, un acīmredzot tieši par šo veikumu arī nolemts man piešķirt pilsētas augstāko apbalvojumu – Pateicības rakstu. Tātad mans darbs ir novērtēts. Memoriāla izveide arī man personīgi nozīmē ļoti daudz – līdztekus citiem tajā minēts arī mana tēva un vīratēva vārds. Ja agrāk svecīti aizdedzu un ziedus noliku pie piemiņas akmens, tad tagad, godinot viņu un citu, kas cīnījušies par Latviju, piemiņu, to varu darīt pie memoriāla sienas, kur minēti viņu vārdi.
Vairākkārt esmu domājusi par pašreizējām norisēm valstī, tomēr esmu optimiste. Mēs jau tik daudz esam pazaudējuši – dažs pat visu dzīvi, tādēļ esmu pārliecināta, ka mūs gaida gaiša nākotne – laimi nedrīkst mērot naudā.»
Judifa Rjabikina, Jelgavas poliklīnikas funkcionālās diagnostikas ārste:
«Esmu ļoti pārsteigta par man izrādīto godu un satraukta – galu galā es taču neārstēju pacientus, tādēļ esmu mazliet samulsusi, ka mans darbs tik augstu novērtēts. Patiesībā šis gads man kopumā ir ļoti īpašs: augustā apritēja 40 gadi, kopš strādāju Jelgavas poliklīnikā, un šī man ir pirmā darbavieta – kā pirmajā dienā pēc skolas beigšanas šeit atnācu strādāt, tā te arī paliku. Šo gadu laikā esmu aprakstījusi 500 tūkstošus kardiogrammu, bet, neslēpšu, man padomā ir kļūt par miljonāri. Tas nozīmē, ka man vēl vismaz 40 gadi ir jāstrādā!
Un arī šis mēnesis man ir īpašs, jo Latvija taču atzīmē 90 gadu jubileju! Kaut esmu dzimusi Krievijā, esmu Latvijas un savas pilsētas – Jelgavas – patriote. Te ir manas saknes, te dzīvoju un strādāju. Es jūtos latviete, un esmu lepna par to.»
Jānis Balaks, Jelgavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības dūmvadu tīrītājs:
«Četrdesmit gadi – tieši tik ilgi esmu nostrādājis par skursteņslauķi. Laikam jau tieši tas ir viens no iemesliem, kas ļāvis man saņemt šo apbalvojumu. Sajūtas? Īsti vēl nevaru tās formulēt, taču gandarījums un svētku sajūta neapšaubāmi ir. Tiesa gan – speciāli neko neesmu darījis, lai saņemtu šo apbalvojumu, bet vienmēr savu darbu esmu veicis pēc labākās sirdsapziņas. Tieši tādēļ vislielākais prieks man ir par to, ka izdodas izdarīt tā, lai kādai vecmāmiņai atkal kurtos krāsns. Dažkārt pat naudiņu nepaņemu. Un tad vēl priecē, ka varu kaut ko iemācīt jaunajiem: ko zinu, to neslēpju – lai puikas mācās! Arī man taču savulaik bija skolotāji, un skursteņslauķiem ir tā: visu apgūt uzreiz nav iespējams, tādēļ ir labi, ka kāds pieredzējušāks meistars neliedz padomu. Arī darba mums, skursteņslauķiem, netrūkst – tas vien nākotnē ļauj skatīties gaiši.»
Daiga Jakoviča, «Swedbank» reģiona filiāļu tīkla vadītāja:
«Neapšaubāmi, ir patīkami, ka pamanīts mans darbs, aktivitāte, mana attieksme pret vidi, kurā dzīvoju. Ir gandarījuma sajūta – Jelgavā finanšu jomā strādāju kopš 1995. gada. Esmu augusi līdz ar mūsu pilsētu, vērojusi, kā aug un mainās finanšu sistēma, uzņēmumi, arī pati esmu bijusi iekšā šajos procesos. Protams, šajā jomā, tāpat kā jebkurā citā, vēl ir kur pilnveidoties, jo virzienu un iespēju ir daudz. Man ir svarīga saimnieka sajūta: godprātīga attieksme pret pienākumiem, atbildība par paveikto. Tas ir arī mērķis, uz kuru tiekties katram jelgavniekam.»
Margarita Lilienfelde, Zemgales veselības centra Ambulatorās daļas medicīnas māsa:
«Jūtos pagodināta par šo atzinību – starp daudziem ilggadējiem darbiniekiem tieši es esmu izpelnījusies Pateicības rakstu. Tas nozīmē, ka ir novērtēts mans darbs 45 gadu garumā, turklāt visi šie gadi pavadīti Jelgavā, un man padomā ir vēl pāris gadus nostrādāt! Patiesībā jau vislielākā atzinība par manu darbu ir pacienta pateiktais paldies – tas jau sniedz to gandarījumu. Māsa reizēm ir vidutājs starp slimnieku un nāvi – arī es, strādājot Sirds slimību nodaļā, esmu cīnījusies par cilvēku dzīvību…
Kaut vēl jūtos mazliet samulsusi par saņemto atzinību, pavisam noteikti varu teikt, ka manī ir kaut kas no tā latviskā lepnuma. Savulaik esmu bijusi barikādēs, un es esmu lepna par to, ka esmu latviete.»
Irina Arhipova, LLU profesore Vadības sistēmas katedras vadītāja:
«Liels pagodinājums – tā es īsumā varētu raksturot sajūtas, saņemot Pateicības rakstu. Tas ir novērtējums darbam, ko esmu veltījusi universitātes un pilsētas izaugsmei. Neapšaubāmi, šis apbalvojums mani iedvesmo arī jauniem sasniegumiem. Patiess gandarījums, ka esmu pamanīta – mūsdienās ir viegli norādīt uz kļūdām, taču atzīt un uzslavēt, pateikt paldies nav tik vienkārši. Mana vadība to ir spējusi.
Šajos valsts svētkos es patiesi sajūtu, ka tiek darīts ļoti daudz, lai saliedētu sabiedrību, lai dotu iespēju sajust līdzcilvēku stipro plecu un izturēt. Bet savai mīļākajai pilsētai Jelgavai arī turpmāk novēlu visas pūles veltīt izaugsmei.»
Elita Moiseja, «NP Properties» valdes priekšsēdētāja:
«Saņemt pilsētas augstāko apbalvojumu mums neapšaubāmi ir liels pagodinājums, vēl jo vairāk tādēļ, ka mēs šajā pilsētā esam ienācēji – proti, līdz šim esam darbojušies Rīgā, Olainē un citviet Latvijā, un Jelgava ir viens no jaunākajiem izveidotajiem punktiem. Ir patiess prieks, ka mēs šeit esam tik labi uzņemti, turklāt ne tikai mēs paši apzināmies, ka darām labu darbu, – tā domā arī citi, un par to mums ir lepnums. Saņemto Pateicības rakstu es, protams, vērtēju arī kā atzinību sev, savam darbam, bet pirmām kārtām tā jau ir atzinība visai komandai, kas strādā biznesa parkā. Vadītājam ir jāprot iedvesmot, motivēt darīt, sasniegt rezultātu, taču bez komandas ieguldījuma tas nemaz nebūtu iespējams.»
Kārlis Boldiševics, biedrības «Vecāki Jelgavai» vadītājs:
«Pateicības raksts man ir pārsteigums, vēl jo vairāk tādēļ, ka līdz šim par savu ikdienas rosīšanos apbalvojumu nebiju saņēmis. Bet tagad – Latvijas 90. gadadienas priekšvakarā… Neapšaubāmi, tas ir arī manas mammas un tēta nopelns. Paldies viņiem par audzināšanu. Šis apbalvojums man arī rosinājis atskatīties uz 39 gados padarīto: aktīvs esmu bijis vienmēr, arī skolas gados, un vienmēr manas aktivitātes bijušas saistītas ar manu pilsētu – Jelgavā esmu dzimis, audzis, es mīlu Jelgavu. Es nemāku cīnīties par tīrību – es vienkārši ņemu slotu un slauku. Esmu darītājs, un to apliecina arī visā Latvijā izvērstā vecāku kustība, tostarp «Vecāki Jelgavai». Tieši tāpēc šo pagodinājumu es uztveru kā apbalvojumu ne tikai sev, bet arī šai kustībai, visiem cilvēkiem, kas nesavtīgi rosās sabiedrības labā.»
Daina Zvejniece, SIA «Rīdziņa AM» konditore:
«Prieks, ka novērtēts mans darbs 46 gadu garumā – viss mūžs nostrādāts «Rīdziņā». Manā jaunībā jau nebija modē bieži mainīt darba vietu, tāpēc kā darba gaitas tur sāku, tā strādāju vēl šodien un, visticamāk, vēl pāris gadu pastrādāšu. Ja izturēšu. Jo tas ir smags darbs – dažam jau varbūt var šķist: kas tad tur – kūkas neizcept, bet tik viegli viss nav. Jāsāk strādāt jau pulksten četros no rīta, un es ceļos un eju, jo tā vienkārši vajag, tā iegājies. Zinu, ka kavēt nedrīkstu. Savulaik man bija arī daudz mācekļu – ko zināju, to viņiem pamācīju, bet tagad jau jaunie šo darbu īsti negrib darīt. Galvenokārt jau tāpēc, ka maz maksā, turklāt jāstrādā arī nakts maiņās.
Man patiesi ir tāds īsts svētku noskaņojums, tikai žēl, ka daudzi, kas šo laiku – Latvijas 90 gadu jubileju – gribēja sagaidīt, jau aizgājuši…»