Līdz vakardienai ikviens varēja ieteikt savu kandidatūru Veselības ministrijas organizētajai Gada balvai medicīnā. Atsaucība bijusi negaidīti liela, un starp vairāk nekā 1000 ieteiktajiem speciālistiem ir arī Jelgavas ārsti. Šoreiz «Jelgavas Vēstnesis» uz sarunu aicina vienu no balvai pieteiktajiem – Jelgavas ģimenes ārsti Unu Leitāni.
Kristīne Langenfelde
Ārste negribīgi piekrīt intervijai, jo viņa neuzskata, ka būtu labāka vai spējīgāka par kolēģiem. «Protams, es savu darbu cenšos darīt pēc labākās sirdsapziņas, taču domāju, ka manu pacientu vidū noteikti ir cilvēki, kas vēlētos gūt vēl vairāk – ne vienmēr viss izdodas,» spriež U.Leitāne.
Protams, no ģimenes ārsta neprasa maz, un diemžēl ar savulaik izvirzīto saukli «ģimenes ārsts – ģimenes loceklis» realitātē tikt galā nemaz nav tik viegli. Nav gan. It sevišķi, ja tev ir liela privātprakse. Šobrīd man ir ap 1400 pacientu, un domāju, ka arī tas ir daudz, taču savulaik manā praksē bija pat vairāk nekā 2000 pacientu, un tas jau tiešām ir nesamērīgi liels skaits. Zinu no pieredzes – ārsts vienkārši nevar tikt galā ar tik daudz pacientiem. Kas notiek? Darīju tā – lai pēc iespējas mazāks laiks man būtu jāvelta pacientam, sūtīju viņu uz analīzēm, izmeklējumiem, kas patiesībā vienmēr varbūt pat nebija vajadzīgs, taču tas ietaupīja laiku un deva iespēju gūt apstiprinājumu maniem secinājumiem. Rezultātā pat cilvēkam šāda ārstēšana izmaksā dārgāk, arī ārstam tas nav nekāds ieguvums. Tāpēc tagad varu būt apmierināta, ka no šādām situācijām lielā mērā izdodas izvairīties, jo pacientu skaits ir mazāks. Bet ne pilnībā? Nu jā, lai pacientu pieņemtu tad, kad viņam tiešām ir visērtāk, un veltītu viņam nedalītu uzmanību, arī šobrīd skaits ir nedaudz par lielu. Nevar izvairīties no rindām – atzīšos, tās dienas trīs četras rindā ir jāgaida. Un kas tad cilvēkam ir tas svarīgākais? Ne jau tā receptes lapiņa, bet gan padoms, izrunāšanās, attieksme. Tas ir būtiskākais! Nereti cilvēks aiziet pie patiesi laba speciālista, dabū diagnozi, bet… Ko tālāk? Nāk pie ģimenes ārsta un prasa: «Ko man, dakter, darīt?» Viņam nav izskaidrota ne situācija, ne tālākā rīcība, un cilvēks ir apjucis, jo viņš ir neziņā. Būtu jau skaisti – mazs pacientu skaits, katram ārsts kā ģimenes loceklis, taču ir skaidrs, ka tam visam līdzās ir finansiālās saistības, kas to neļauj īstenot. Ziniet, tik traki nemaz nav. Jā, agrāk varbūt tiešām ārstam bija ļoti izdevīgi – milzīgs pacientu skaits, taču vairums tādu, kas ārstu neapmeklē gadiem. Tagad tas ir labots – ārstam finansiāls ieguvums no pacienta, kas viņu neapmeklē, ir ļoti minimāls. Bet kā ir ar nosūtījumiem pie speciālistiem? Arī tas bieži vien ārstam nav izdevīgi. Arī te man gribas iebilst. Reizēm šķiet, ka tajos noteikumu un papīru kalnos ne katrs ārsts spēj labi orientēties. Tagad ir tik daudz nosūtījumu, kas finansiāli neiespaido ģimenes ārsta praksi – viņam nekādi naudas atvilkumi netiek piemēroti. Nu, piemēram, hroniskas saslimšanas – nosūtot šādu pacientu pie speciālista, ārsts finansiāli nezaudē neko. Man gribas teikt, ka ārsti grēko ar to, ka vienkārši līdz galam nepārzina savas iespējas – dažs varbūt izvēlas labāk nesūtīt nekur, nevis smalki izstudēt iespējas. Un kā ar ārsta konfidencialitāti? Ja man jāsalīdzina, tad es vienmēr esmu uzskatījusi, ka ārsta darbs ir ļoti tuvs priestera darbam, jo tas, kas tiek runāts ārsta kabinetā, nedrīkst iziet ārpus šīm sienām. Bet atkal jau bieži vien realitāte ir cita. Tāpēc nav reti gadījumi, kad cilvēks tomēr meklē speciālistu lielpilsētā, nevis dodas pie sava ārsta, piemēram, pagastā. Tas jau ir uzticības jautājums. Ārstam jābūt «priesterim», uzklausītājam… Kādas vēl iemaņas līdztekus profesionālām zināšanām ārsta darbam ir neatņemamas? Ārstam noteikti jābūt arī ekonomistam. Es esmu pašnodarbināta persona – tātad savas finanses jāspēj plānot pašai. Tātad atvaļinājumu lāga atļauties nevar, jo jāatrod kāds, kas aizvieto, taču bieži vien tas ir pagrūti – kamēr es atpūšos, tas nozīmē, ka kāds cits ģimenes ārsts strādā dubultā. Vai tas ir normāli? Ja jau viens ārsts nevar godprātīgi paveikt uzticēto, kā to var izdarīt, apvienojot divu prakšu pacientus? Manuprāt, šajā ziņā nepilnību ir pietiekami daudz – nu nav reāli, ka ģimenes ārstam jābūt pieejamam 24 stundas diennaktī un 365 dienas gadā. To taču neprasa ne no viena cilvēka, bet ārsts arī ir tikai cilvēks. Vai tas nozīmē, ka jūsu telefons mēdz būt arī izslēgts? Es gribētu redzēt to cilvēku, kurš būtu gatavs gadiem strādāt 24 stundas diennaktī. Tāpēc arī es ļoti cenšos nodalīt darba un privāto laiku – neapšaubāmi, tas viss tiek saskaņots. Ar saviem pacientiem vienojos, kad un kā esmu pieejama, viņi to zina un tikpat labi zina, ka man ir vajadzīgs arī laiks sev. Bet, kas tad īsti nav kārtībā, lai sasniegtu pilnu saskaņu starp pacientu un ārstu, lai arvien biežāk būtu dzirdami labi vārdi, nevis nopēlumi par ārstu darbu? Manuprāt, būtu reizi par visām reizēm skaidri un gaiši jāpasaka, ko var un ko nevar izdarīt pie esošās sistēmas. Esmu pārliecināta, ka šobrīd valsts lielā mērā veselības aprūpē ir uzņēmusies vairāk nekā tā spēj īstenot. Daudz kas uz papīra izklausās labi, bet… Jā, es esmu par privātām klīnikām, privātām speciālistu praksēm. Tas noteikti būtu jāattīsta vēl vairāk – ir pietiekami daudz cilvēku, kuri būtu gatavi maksāt par adekvātu pakalpojumu. Taču tagad bieži vien sanāk, ka to pašu viņš samaksā ārstam neoficiāli, un situācija tikai stagnē. Skumji… Atkal pie maksāšanas… Vai «pateicības» un «kukuļi» ir aktuāli arī ģimenes ārstiem? Gan jau. Nenoliegšu – arī man ir piedāvāts samaksāt par vienu vai otru lietu, bet tas jau ir principa jautājums. Nu, piemēram, ir cilvēki, kam neizbēgami vajag «zilo lapu», bet tāda īsta iemesla nav. Viņš gatavs atvērt maku. Taču mana nostāja ir nelokāma. Iedod tik velnam mazo pirkstiņu… Jā, ir jau kāds tā kā piedraudējis: «Atradīšu citu ģimenes ārstu.» Bet patiesībā šāda iemesla dēļ neviens manā praksē ģimenes ārstu nav nomainījis. Jūs pieminējāt «zilās lapas». Cilvēki joprojām tās izmanto negodīgiem mērķiem. Nu ziniet, ja cilvēkam vajag «zilo lapu», lai viņš izvairītos no vienas darba vietas un ietu halturēt citā, tad par godīgu to nenosauksi, bet, kā jau teicu, pie manis tas cauri neiet. Lai gan var jau uz to paskatīties arī no citas puses – zinu vairākas valstis, kurās oficiāli cilvēkam papildu atvaļinājumam ir tiesības gadā paņemt piecas dienas brīvas slimības vai cita iemesla dēļ. Un tas pat ir labi. Ja cilvēks jūtas saguris vai viņam nepieciešams pāris brīvu dienu ģimenes apstākļu dēļ, tad nav jāmeklē ārsts, lai saņemtu attaisnojošu dokumentu. Kā jūs vispār raksturotu pacientu attieksmi pret savu veselību pēdējā laikā? Ir visādi – vieni, kas par sevi rūpējas, un citi, kam tas nav svarīgi. Taču kopumā attieksme nav no labākajām. It sevišķi darbspējīgie cilvēki, kuriem pa lielai daļai pat ir būtiski, lai viņu kaites neatklājas, jo tā var pazaudēt darbu. Arī te kaut kas nav kārtībā. Piemēram, tā saucamās profilaktiskās apskates, kas cilvēkam būtu jāiziet reizi gadā, tagad bieži apmaksā darba vieta. Cilvēks aiziet uz poliklīniku, tur viņu apskata, dod slēdzienu, ko saņem darba devējs. Nevar noliegt, ka nereti tas ir tāds ķeksītis, jo pacients noteikti nav ieinteresēts sūdzēties – tā taču ir pārbaude tam, vai viņš konkrētajam darbam ir derīgs! Un te tas mīnuss ir tāds, ka tiek apiets ģimenes ārsts – izmeklējumi tā arī nenonāk pie ģimenes ārsta: ja vien pacients pats neatnāk un neizstāsta par izmeklējumos redzamo, tad ģimenes ārstam zūd tas patiesais priekšstats. Tāpēc šādi profilaktiski izmeklējumi būtu jāveic katram reizi gadā un noteikti ar ģimenes ārsta ziņu, jo bieži vien tad ir iespējams atklāt to, ko, vēlāk uzzinot, jau var būt par vēlu, lai slimību apturētu. Neapšaubāmi, katra pacienta iespējas arvien palielinās – pieejamība, izmeklējumi, analīzes, taču cilvēks aizmirst, ka viņam pašam ir jādarbojas līdzi. Kā? Es mēdzu teikt saviem pacientiem: es nevaru jūs izārstēt – varu jums dot padomu, kā to izdarīt, un tad katram pašam jāpieliek pūles. Nu nevar nemitīgi smēķēt un sūdzēties par hronisku klepu, bet manas norādes par smēķēšanu izliekas nedzirdam; tāpat bērnam pasliktinās redze, mugura kļūst šķībāka – tiek meklētas zāles, nevis mazinātas nakts stundas pie datora. Ja pats cilvēks neko nedarīs, tad arī ārsts nepalīdzēs.
4.7 °C,
3.2 m/s,
84 % 
4.7 °C,
3.2 m/s,
84 %