Vivita Sviķe, Jelgavas Valsts ģimnāzijas 12. klases skolniece, ar karatē nodarbojas jau sešus gadus. Par izcīnīto uzvaru Latvijas čempionātā viņa nesen saņēma brūno karatē jostu. Tagad vien atlikusi prestižā melnā josta – šķiet, par to ir dzirdējuši arī tie, kuri karatē sacensībām aktīvi neseko līdzi.
Arturs Neikšāns
Lai gan sākotnēji tas sācies kā joks, aizejot līdzi draudzenei uz karatē treniņu, lai viņai nebūtu garlaicīgi, meiteni tas aizrāvis. «Uz karatē nodarbībām gāja arī mans brālis, tobrīd vieglatlētika man bija apnikusi, tāpēc nolēmu izmēģināt kaut ko jaunu. Protams, pašā sākumā man nekas neizdevās, pirmajās cīņās piedzīvoju zaudējumus, taču vecāki mani mierināja, ka ne vienmēr uzreiz izdodas izcīnīt panākumus – ir jāiegulda liels darbs un sevi jāpierāda. Pēc tam, kad izcīnīju pirmās uzvaras, man parādījās papildu motivācija, un te nu es esmu,» teic pašreizējā Latvijas un Baltijas valstu čempione karatē, kuras kontā ir arī 5. vieta pasaules čempionātā.
Vecāki Vivitas nodarbošanos vienmēr ir atbalstījuši, dažādi uzmundrinot, arī meitenes tuvākajiem draugiem viņas hobijs nav noslēpums. «Kad es pārgāju mācīties uz ģimnāziju, nevienam par savu nodarbošanos neteicu. Kaut kad vēlāk klasesbiedri tomēr to uzzināja, un visiem bija platas acis. Zēniem parasti patīk pajokot: «O, viņa prot kauties, tikai nepiekauj mani!» Ir nācies saskarties arī ar dažādiem izteikumiem, ko gan tāds meitēns kā es varētu saprast no karatē, ar to taču var nodarboties tikai zēni. Mani tas neuztrauc – es nodarbojos ar to, kas man patīk.»
Vivita arī teic, ka vīriešu un sieviešu karatē noteikumi ne ar ko neatšķiras, visi izpilda vienus un tos pašus sitienus, taču viņa novērojusi, ka daiļais dzimums cīnās krietni agresīvāk un emocionālāk. «Sieviešu cīņās veidojas lielāks kontakts ar pretinieku, turklāt daudzas mīl arī pietēlot. Piemēram, var gadīties nejauši iesist pa degunu, kas paliek sarkans, bet pretiniece zina – ja spēs uzlikt traģisku sāpju grimasi, tiesnesis var piešķirt sodu. Puiši tā nekad nedara. Turklāt pēc aizvadītajām cīņām viņi vienkārši aiziet prom, bet meitenes parasti turpat dod emocijām vaļu tā, ka spalvas iet pa gaisu!» pasmaida karatiste.
«Ar puišiem sacensībās man nav sanācis sacensties, taču treniņos gan diezgan bieži, jo tādu meiteņu, kas nodarbojas ar karatē, ir maz. Manā vecuma grupā pie sava trenera Jelgavā es vispār esmu vienīgā. Puišiem ir pilnīgi atšķirīga tehnika, viņiem ir arī citādāka domāšana, tāpēc ar viņiem ir interesantāk un pat vieglāk spēkoties. Treniņos ir gadījies, ka atnāk kaut kādi jauniņie, kuri man baidās pat mēģināt iesist, taču maldīgie priekšstati strauji mainās, kad viņi attopas guļus uz dēļiem. Ņemot vērā, ka karatē sacensībās man ik pa laikam tāpat sanāk pilnais kontakts ar pretiniecēm, gribēju izmēģināt spēkus arī kikboksā, taču vecāki tomēr neatļāva,» smaida Vivita.
Jautāta, vai nav sanācis iedzīvoties traumās, Vivita purina galvu: «Paldies Dievam, nav, taču bieži var dabūt zilumus uz rokām un kājām, kas parasti cieš visvairāk. Taču «Fastum Gel» izdakterē visus zilumus!»
Nākotnes aina Vivitai pagaidām izskatās miglā tīta: «Pagaidām neesmu vēl izlēmusi, kurā augstskolā iestāties, ir jāpabeidz ģimnāzija. Vai ar karatē nodarbošos visu turpmāko dzīvi, nezinu. Pašlaik man tas kalpo kā laba fiziskā slodze, lai ir ar ko nodarboties. Daru to sava prieka pēc, un man tas padodas.»
Lasiet vēl:
3.3 °C,
5.4 m/s,
88.8 % 
3.3 °C,
5.4 m/s,
88.8 %