«Mūsu paaudze bieži vien dzīvo reaģējošu dzīvi. Tas ir kā laika zaglis mums pašiem – pēc palīdzības vairumā gadījumu vēršamies tikai tad, kad paši vairs netiekam galā. Savā darbā to izjūtam ļoti spilgti. Vecāki, kuru bērniem ir mācīšanās grūtības, uz tām bieži reaģē novēloti. Arī tad, kad problēma ir fiksēta, nevis cenšas to risināt, bet mēdz to noliegt. Tā vietā, lai ieklausītos speciālistu viedoklī un pēc iespējas ātrāk atrastu savam bērnam atbilstošu izglītības programmu, vecāki ir gatavi mainīt pat trīs un četras skolas, ir bijuši gadījumi, ka arī nomaina ģimenes ārstu… Šādās situācijās vienīgais, kas var palīdzēt, ir laika terapija – tā vietā, lai palīdzētu bērnam, pirmām kārtām ir jāpalīdz vecākiem aprast ar radušos situāciju un pieņemt to. Vecākiem ir jāsaprot – jo ilgāk viņi vilcinās, jo vairāk viņi kaitē sava bērna attīstībai,» atzīst Jelgavas Izglītības pārvaldes Iekļaujošas izglītības atbalsta centra vadītāja Ilva Vanaga.
Jelgavā ir ap 200 bērnu, kuriem ir mācīšanās grūtības, un katram no viņiem ir jāspēj atrast atbilstoša mācību programma, kuru bērns spētu apgūt. Cik veiksmīgi tas izdodas, ir atkarīgs no tā, kā sasvstarpēji sadarbojas vecāks, izglītības iestāde un Jelgavas Iekļaujošas izglītības atbalsta centra speciālisti, kuru uzdevums ir sniegt individuālu un institucionālu atbalstu bērniem ar speciālajām vajadzībām. Jelgavas centrā mūsu pilsētas bērniem bez maksas ir pieejami arī logopēda, psihologa un speciālā pedagoga diagnostikas pakalpojumi. Taču centra mērķi un uzdevumi ir daudz plašāki – palīdzēt ikvienam pilsētas bērnam un vecākiem, lai pēc iespējas ātrāk un profesionālāk novērtētu sava bērna spējas, kas palīdzētu viņa tālākai attīstībai.
Kas ir tie pirmie signāli, un kad vecākam ar savu bērnu būtu jādodas uz Iekļaujošas izglītības atbalsta centru?
Es teiktu, ka signālus gaidīt nevajag – atbildīgiem vecākiem pirmo reizi pie mums būtu ieteicams vērsties tad, kad viņa bērns ir vecumā līdz trīs gadiem. Centrā bērniem ir iespēja veikt testu pēc Minhenes funkcionālās attīstības diagnostikas metodes, kas jau ļoti agrīnā vecumā spēj noteikt bērna attīstību tādās jomās kā staigāšanas prasmes, roku veiklība, uztveres attīstība, runas attīstība, valodas sapratne, sociālās prasmes un patstāvības attīstība. Tas ļauj vecākam iegūt papildu informāciju par to, kā bērns attīstās, kur ir viņa stiprās vai vājās puses. Testa rezultāti ir pamats tam, lai pēc tam trūkstošās spējas vingrinātu un attīstītu. Ja vājās prasmes ir pamanītas laikus, tās bieži vien ļoti veiksmīgi var pilnveidot.
Tieši tāpēc es ieteiktu katram vecākam izmantot pašvaldības sniegto iespēju un apmeklēt mūsu centru. Ziniet, cik patīkami ir vecākam pēc laika atkal veikt savam bērnam šādu testu un pārliecināties, ka prasmes ir uzlabojušās? Tests līdz trīs gadu vecumam ir pirmais, taču patiesībā līdzīgu testu varam veikt ne tikai lielākiem bērniem, bet arī pieaugušajiem, kuri vēl mācās vispārizglītojošās programmās. Arī tad, ja ikdienā cilvēks neizjūt kādu prasmju trūkumu, testa rezultāti tik un tā ļauj izvērtēt savas stiprās un ne tik stiprās puses, kuras būtu nepieciešams vingrināt. Lūk, vienkāršs piemērs: testu pie mums veica 13,9 gadus veca meitene, kuras rezultāti uzrādīja lieliskas verbālās spējas, kas viņai ir attīstītas tā, kā citiem 22 gadu vecumā, taču domāšanas spējas viņai bija kā 11 gadus vecai meitenei. Kāpēc tik precīzi norādījām meitenes vecumu? Tāpēc, ka testa rezultāti pat pa mēnešiem spēj noteikt attīstības līmeni. Šajā gadījumā skaidri redzams, ka jaunietei ir nepieciešams vingrināt domāšanas spējas. Un nereti pēc 1,5 gadiem, atkārtojot testu, vingrinājumi parāda ļoti labus rezultātus – rādītāji kāpj pat par 20 procentiem.
Tomēr visbiežāk jums nākas strādāt ar bērniem, kuriem ir nopietnas mācīšanās grūtības, un tur vairs nepalīdzēs tikai vingrināšanās – nepieciešams atbilstošas mācību programmas piedāvājums.
Diemžēl jā, jo vēl aizvien problēmas tiek pamanītas novēloti. Ir mums arī testu rezultāti, kas uzrāda, ka sešus gadus veca bērna attīstība ir 2,8 gadus veca bērna attīstības līmenī. Tad bērns nonāk skolā, un ir saprotams, ka viņš nespēj apgūt obligāto vielu. Visbiežāk mācīšanās grūtības pamana skolotāji. Viņi vērš uz to vecāka uzmanību, bet parasti jau tajā brīdī sākas vecāka, kurš netic skolotājam, noliegums: vainīgs skolotājs, ar manu bērnu viss ir kārtībā – tā ir izplatītākā reakcija. To, ka bērnam ir nepieciešams speciālistu atbalsts, vecāki negrib atzīt. Pat grūti iedomāties visus tos argumentus, kurus vecāki izsaka, lai tikai nerisinātu sava bērna situāciju. Diezgan izplatīts ir arguments – es taču nevaru savai vīramātei parādīt, ka manam bērnam ir problēmas. Kāds cits atkal saka – es taču nevaru savu bērnu vest uz to skolu! Tur skolā strādā mūsu radinieks. Šie argumenti atkal un atkal apliecina, cik ārkārtīgi liela ir vecāku tieksme pēc varas un cik maza – atbildības sajūta pret sava bērna attīstību! Un tas ir skumji. Nesen bija gadījums, kad palīdzību mums lūdza profesionālā skola – audzēknim praktiski skolā jāsāk strādāt pie virpas, bet skolotājs saka: man viņu bail laist pie tās ripas. Un, jā, izrādījās, ka jaunietim tiešām ir nopietnas uzmanības problēmas un, visticamāk, lai arī teorētiski viņš profesiju būs labi apguvis, praktiski diezin vai varēs tajā strādāt. Ja šī problēma būtu laikus identificēta, iespējams, jaunietis varēja izvēlēties citu profesiju.
Ko nozīmē atbilstoša izglītības programma?
Šodien visbiežāk tā nav speciāla skola vai kāda īpaša klase – mūsu valsts mērķis ir, ja vien tas iespējams, bērnus ar mācīšanās grūtībām iekļaut parastās vispārizglītojošās klasēs ar vienu atšķirību – ka bērns tur mācās pēc konkrēti viņam noteiktas programmas un nepieciešamības gadījumā klasē paralēli atrodas speciālais pedagogs, kurš palīdz mācīšanās procesā. Parasti klasē tiek iekļauti no viena līdz četriem bērniem ar speciālām vajadzībām, jo tas ir optimālais skaits, kas ļauj pedagogam pilnvērtīgi strādāt ar visiem bērniem.
Kādas ir šīs bērnu speciālās vajadzības, kas diktē atbilstošas izglītības programmas nepieciešamību?
Sabiedrībai zināmākie būtu redzes, dzirdes vai kustību traucējumi, taču praktiski biežāk mēs saskaramies ar bērniem, kuriem ir mācīšanās traucējumi vai garīgās veselības problēmas, vai garīgās attīstības problēmas. Ar garīgās veselības problēmām mēs saprotam to, ka bērnam ir salīdzinoši augsts intelekts, kas ļauj viņam apgūt nepieciešamo mācību vielu, taču viņa uzvedība prasa īpašu atbalstu. Šāds bērns var būt īpaši aktīvs, klasē nevaldāms, viņa rīcība dažbrīd ir neadekvāta, tie var būt arī psihiski simptomi, kurus klasificē psihiatrs. Klasē šāds bērns nevar noturēt uzmanību, vienā brīdī viņš ir virs galda, otrā – jau zem galda… un jāsaprot, ka ir būtiska atšķirība starp nepaklausīgu bērnu un bērnu ar veselības problēmām. Mēs strādājam ciešā sadarbībā ar ģimenes ārstiem, psihiatriem, rekomendējam bērnam nepieciešamo ārstēšanu. Savukārt bērniem ar garīgās attīstības problēmām ir zems intelekts un attīstība ierobežota, kas neļauj apgūt noteikto mācību vielu.
Daudzi vecāki droši vien tagad teiktu, ka agrāk mēs nepazinām ne indigo bērnus, ne tik plašu spektru ar mācīšanās grūtībām – viņi spriestu, ka bērns vienkārši ir izlaists.
Agrāk mums nedzima bērni sešu mēnešu vecumā. Jāsaprot, ka mūsu medicīna ir ļoti attīstījusies – šodien izdodas glābt un izdzīvo tādi bērniņi, kuri pirms gadu desmitiem būtu gājuši bojā. Līdz ar to arī veidojas jaunas īpašās vajadzības. Tāpat jāatzīst, ka ģenētiski šā brīža četrdesmitgadnieku paaudze ir stiprāka par saviem bērniem. Šodien mums izaug cukurpaciņas – īpaši sargāti un loloti bērniņi.
Jā, nenoliegšu, ka sava daļa ir arī vecāku bezatbildīgajā audzināšanā, kad bērns ir izlaists, nav iemācīta atbildības sajūta, citas prasmes. Arī tur būtu daudz jāstrādā. Šodien vecāki neatkarīgi no sava vecuma, pat divdesmitgadnieki, ieņem nevis vecāku, bet vecvecāku lomu – viņi grib pārāk lolot savus bērnus, aizmirstot par stingrību audzināšanā.
Vai nav tā, ka šodien mēs cīnāmies ar sekām, bet neskatāmies uz cēloņiem – mēs rīkojam atbalsta programmas īpašiem bērniem, izglītojam pedagogus, bet vai mēs neaizmirstam par vecākiem?
Zināma taisnība tur ir. Galvenā atbildība par savu bērnu ir jāuzņemas viņu vecākiem, bet iespējams, ka šobrīd par maz tiek domāts par to, kā izglītot vecākus. Tieši tāpēc mūsu centrā 2. maijā pulksten 17 notiks seminārs vecākiem, kur kopā ar speciālistiem diskutēsim par tēmu «Pirmsskolēna gatavība skolai». Tāpēc mēs aicinām vecākus jau laicīgi pieteikties semināram pa tālruni 26383530.
Vecāki bieži kļūdās savos spriedumos par to, vai bērns ir gatavs skolai. Būtiski saprast, ka vienīgais rādītājs tam nav bērna lasīt vai rakstīt prasme, svarīgs ir viņa psihoemocionālais stāvoklis. Ja bērns psiholoģiski nebūs gatavs uzsākt skolas gaitas, tas kā bumerangs jau pēc gada vai diviem var atspēlēties viņa tālākai attīstībai.
Tāpēc es vēlreiz uzsveru, ka iekļauties izglītības sistēmā ir jāpalīdz ne tikai bērniem ar mācīšanās grūtībām – tāpat šobrīd ir aktuāla reemigrējošo jeb tā saukto Anglijas un Īrijas bērnu iekļaušanās atpakaļ skolā, tāpat ar sava veida problēmām saskaras bērni izcilnieki, kuriem vienkārši ir garlaicīgi sēdēt stundās, kad viņa attīstības līmenis citus apsteidz par pāris gadiem. Arī šajos gadījumos ir nepieciešams speciālistu atbalsts, lai bērna attīstība notiktu atbilstoši viņa spējām.
Foto: Raitis Supe
19.2 °C,
1 m/s,
94 % 
19.2 °C,
1 m/s,
94 %