2012. gadā Jelgavā sākās trīs klasesbiedru aizraušanās ar hiphopu – mūzikas žanru, kas 20. gadsimta 70. gadu sākumā aizsākās Ņujorkā. Šis žanrs nepieprasa ne muzikālo izglītību, ne mūzikas instrumentu apgūšanu – viss, kas nepieciešams, ir uzdrīkstēšanās un ritmisku, ar atskaņām bagātu tekstu veidošana. Jelgavnieku grupas «Augša» pirmais un pagaidām vienīgais albums «Troksnis no bēniņiem» ir nominēts mūzikas gada balvai «Zelta mikrofons 2015» – uzvarētāji tiks noskaidroti jau 15. martā Latvijas Nacionālajā operā.
Riharda Štrausa (22), Viļņa Sēļa (21), Andreja Markova (29) un Ruslana Fadejeva (22) grupas «Augša» pirmā oficiālā uzstāšanās datēta ar 2013. gada maiju, kad spontāni dzima ideja par dalību šī mūzikas žanra festivālā «Ritms un plūsma». «Sākumā plānojām piedalīties festivālā trijatā, taču tad pajautāju savam kolēģim Andrejam, kuram arī bija līdzīgas intereses, un viņš piekrita. Speciāli šai reizei sarakstījām trīs dziesmas, pirmā no tām – «Uz promenādi», kas faktiski ir vienīgā kompozīcija, kuru esam veltījuši Jelgavai. Tās lirika ir par satikšanos, par katra dalībnieka ceļu līdz Jelgavas promenādei – caur savām emocijām un gadalaikiem,» saka grupas dalībnieks V.Sēlis.
Mūzika lielākoties tapusi neliela šķūnīša bēniņos, kas spēlē simbolisku lomu grupas nosaukumā un ir attēlots uz jaunā albuma vāciņa. «Šis ir mūsu apvienības štābiņš, te mēs kopā pavadījām vakarus, skaitījām rīmes un klausījāmies hiphopu. Te ir grupas «Augša» sākums. Godīgi sakot, štābiņa izmēri ir ļoti nelieli, tajā pat ir grūti nostāties kājās, taču šī vieta mums ir ļoti īpaša,» tā grupa. Ideja par albuma izdošanu jelgavnieku prātos mājojusi jau ilgāku laiku, taču reālus apmērus ieguva 2015. gadā, kad, pateicoties vēl viena Jelgavas hiphopa mākslinieka Fakta palīdzīgajai rokai, tapis albums «Troksnis no bēniņiem».
Hiphops, bītmeikeri un bīti
Nevienam no grupas dalībniekiem nav muzikālās izglītības, tāpat neviens īsti nepārvalda kādu instrumentu. Kā atzīst Vilnis, viņš gadu spēlējis bungas un iemēģinājis ģitārspēli, taču «tas viss tikai savām ausīm». Hiphopam dzīvā mūzika nav obligāta, jo pavadījumu jeb bītu var iegūt no Latvijā esošajiem bītmeikeriem – mūzikas entuziastiem, kuri digitāli izveidojuši skaņas un ritma savienojumu, uz kura tiek skaitīts virsū reps. Jelgavas apvienības biedri vienprātīgi atzīst, ka albums netiktu izdots, ja tieši izdošanas laikā Latvijā nebūtu bītmeikeru pārprodukcijas: «Bītmeikeri Latvijā ir atsaucīgi, bija tādi, kuri savus bītus mums atdeva par velti, par dažiem nācās samaksāt. Kad mēs sākām, Latvijā bija bītmeikeru pārprodukcija – reāli pietrūka izpildītāju, kas šos pavadījumus izmantotu. Turklāt šie bītmeikeri sāka aizrauties ar eksperimentiem, kas aizgāja jau krietni tālāk par hiphopa žanra robežām. Tieši tajā laikā parādījāmies mēs, kas paši uzprasījās, lai mums sūta šos materiālus. Atlika vien izvēlēties.»
Dziesmu tapšanas secība ir nemainīga – tiek ņemts bīts, tad izvēlēta dziesmas tēma, un tālākais ir vien katra grupas dalībnieka ziņā. «Ar dziesmu tekstiem mums problēmu nebija, jo grupā esam četri, bet mūsu dziesmās visbiežāk ir 16 rindas, katram sanāk pa četrām. Tad nu tā lirika tiek radīta – dažreiz kopā, dažreiz atsevišķi. Tikai dažās dziesmās ir vairāk par 20 rindām, taču tas mums raizes nesagādā,» piebilst Vilnis.
Koncerti klubos, mērķis – Jelgavas Pilsētas svētki
«Augšas» pēdējā dzīvā uzstāšanās bija 26. februārī Kaņepes kultūras centrā Rīgā. Jelgavnieki pauž atzinību, ka šoreiz savos uzdevumu augstumos bijis vietējais skaņotājs. Koncerta programmu dalībnieki izveido paši, te gan daudz vietas improvizācijai neatliekot. «Improvizācijas iespējas pa lielam ir tikai starp dziesmām vai reizēs, kad kāds nolažo. Mums pašiem ļoti gribētos kādreiz uzspēlēt koncertā ar dzīvo mūziku, taču ar hiphopu ir grūti – pašiem spēlēt ģitāru vai bungas un skaitīt repu ir sarežģīti. Instrumentālajiem koncertiem ir pilnīgi citas izmaksas,» tā Rihards. Pirms koncertiem grupai notiek mēģinājumi, kuros tiek pieslīpētas nianses un beki jeb bekvokāli – vieta dziesmā, kur viens no grupas puišiem skaita, bet pārējie trīs viņu pavada un iestarpina. Arī balss saites jau ir uztrenētas – problēmas ar aizsmakumu vairs neesot. Kā atceras Rihards, pēc pirmajiem koncertiem ar balsi bijušas problēmas.
Lai izdotos kvalitatīvs koncerts, liela loma ir savstarpējai sapratnei, kas tiek salīdzināta ar sporta komandās esošo. «Tie, kas spēlējuši hokeju vai futbolu, ir iepazinuši to sajūtu, kad tiek spēlēts kopā ar jau zināmiem un uzticamiem komandas biedriem, kas tavas kļūdas gadījumā var izglābt un papildināt.»
Savus nākotnes plānus hiphoperi komentē izvairīgi, atzīstot, ka nav pamata steigai. «Šobrīd katrs no mums sevi pilnveido kādā individuālā projektā, nevēlamies kaut kur skriet un solīt nākamo albumu. Visam ir jānotiek dabiski. Viens no mūsu sapņiem ir uzstāšanās Pilsētas svētkos, jo Jelgava vispār ir atsaucīga pilsēta. Šķiet, ka liela pilsēta, taču mums ir arī liels paziņu loks,» tā grupa.
Sava albuma iesniegšana mūzikas gada balvai «Zelta mikrofons 2015» bijis neplānots solis ar mērķi iepazīt šī pasākuma virtuvi. «Pieteicāmies ar mērķi pamēģināt, kā ir piedalīties šāda veida pasākumā, bez jebkādām ambīcijām. Ja atceras iepriekšējos gadus, hiphopa nominācijā bijuši šim žanram neatbilstoši mākslinieki, mums par to nav jākaunas,» tā jelgavnieki.